RECENZIJA: Markus Riva “Pazudīšu pilsētā”
Dziedātāja Markus Rivas jaunais studijas albums latviešu valodā, pie kā mūziķis darbu uzsācis, iestājoties pandēmijai. “Pazudīšu pilsētā” ir kopskaitā septītais albums Markus karjerā, bet tikai otrais, kurā dziesmas ir tikai un vienīgi latviski.
Muzikāli jaunais albums ieturēts 90. gadu stilistikā, un vairākas dziesmas no tā klausītājus sasniegušas jau vasarā, tostarp duets ar Samantu Tīnu “Man nesanāk”. Kā stāsta pats mūziķis, gan apkārt notiekošais, gan nepielūdzamais laika ritums liek arvien vairāk meklēt atbildes uz jautājumiem, kas mēs esam, un ko šeit darām. Šis laiks nav bijis viegls nevienam, kas atspoguļojas arī Rivas mūzikā - albumā skartas arī garīgās veselības tēmas.
“Šis albums, protams, ir pandēmijas laika emociju atspoguļojums. Ir bijis vairāk laika, brīžiem pat pārāk daudz laika, domāt. Pasaule visiem sagriezusies kājām gaisā un uz brīdi apstājusies, ierastais dzīves ritējums ir mainījies, un tajā neizbēgami iezagusies vientulība. Taču cilvēka emocionālā būtība, vēlme mīlēt un būt mīlētam nemainās,” tā Markus.
PAR. Markus Rivas piekritējiem un varbūt arī Laura Reinika faniem patiks. Viegla un dejiska popmūzika, ir arī pa kādam labam gabalam, kas pirmām kārtām attiecas uz minēto “Man nesanāk”, tomēr sevišķāk izcelt gribētos “dance pop” dziesmas “Tavos vārdos” un it īpaši “Vārdi klusumā” (nav gan skaidrs, kāpēc Rivam savajadzējies rečitatīvu - sagribējies izpatikt hiphopa cienītājiem?), kas ir sparīgi un enerģiski gabali. Radiostacijās droši vien aizies arī romantiskā un liriskā “Ja tu mani mīli”.
PRET. Draugi, nav labi, nemaz nav labi! - šāda nenovēršama atklāsme radās pēc Markus jaunā albuma tituldziesmas noklausīšanās, kas ieturēta krievu “popsas” un latviešu 90. gadu šlāgerdeju šaušalīgāko tradīciju garā, turklāt vēl ar rečitatīva sadaļu, kas Rivas galīgi nepiestāv. Par laimi, turpinājumā tik traki nav, tomēr šo albumu absolūti negribētos ieskaitīt dziedātāja zelta fondā. Iespējams, ka savu nospiedumu uz mūziķa radošo potenciālu atstājusi nomācošā pandēmija, taču tas kā attaisnojums diez kā nelīdzēs, tāpat kā savlaicīgais brīdinājums, ka “albums ieturēts 90. gadu stilistikā”. Šoreiz vāji.