Nauris Puntulis: Tā ir mūsu valsts, citas mums nebūs
Nauris pārsteidz ar pirmo teikumu: "Esmu uzaudzis īstā komunistu ģimenē." Satrūkstos: mēs taču gatavojāmies runāt par latvisko patriotismu, par 18. novembri, par nacionālismu...
Redzot manu samulsumu, Nauris steidz skaidrot: "Jā, manam tēvam nepatīk, ka es saku – viņš ir komunists pēc pārliecības. Atceries, bija tādi franču utopiskie sociālisti: Sensimons, Furjē un..." "Ouvens," papildinu. "Jā, bet tā trešā vietā es vienmēr liku – Andrejs Puntulis. Viņš tiešām bija un ir utopists: lai visiem ir labi, lai visi ir apmierināti. Bet realitātē tas nefunkcionē. Tēvs savulaik bija kompartijas Talsu rajona komitejas sekretārs, mamma bija kultūras darbiniece – ideālisti! Kad beidzās privatizācija, visiem viss bija saprivatizēts, tēvs palika tukšiniekos. Tiešām ideālists," smejas Nauris.
Nedarīšu kā visi
Taču patiesībā Nauris ir gandarīts par tēva ideālismu, jo diez vai tagad viņš ar tīru sirdsapziņu spētu svinēt Latvijas dzimšanas dienu, ja Puntulis seniors padomju sistēmas sagruvuma posmā būtu apzadzies – kā to izdarīja daudzi citi partijas funkcionāri. Bet Nauris šodien jau atrodas Austrālijā un rīt kopā ar kolēģiem koncertēs tālā kontinenta latviešiem: trīs tenoru priekšnesums būs laba dāvana Latvijas valsts svētkos. "Tas bija mans sens sapnis – aizlidot uz Austrāliju," teic Nauris Puntulis, Nacionālās operas solists.
Un tomēr – kāpēc Nauris nepalika par sausu un vienaldzīgu cilvēku, kuram 18. novembris ir tukša skaņa? Droši vien tāpēc, ka bija zinātkārs un spītīgs. Reiz, kad Naurim bija desmit gadu, viņš pierunāja mammu Ziemsvētku vakarā aiziet uz baznīcu. "Mēs ģērbāmies ziemas drēbēs un kājām devāmies uz desmit kilometrus attālo baznīcu. Ārā kādi mīnus divdesmit grādi. Baznīcā es apskatījos dievkalpojumu, nu, nevar teikt, ka pirmajā reizē es būtu kļuvis par pārliecinošu ticīgo. Jā, es apmierināju savu bērna ziņkāri. Iespējams, ka zemapziņā biju jau ideoloģiski samuļļāts un man bija visai negatīvs iespaids tāpēc, ka tur neredzēju nevienu jaunu cilvēku, turklāt to, kas tur atradās, bija maz. Sapratu: šī lieta nerullē, jo tai nav atbalsta."
Nākamajā dienā transports gan esot atradies: mammu steidzami izsauca uz partijas rajona komiteju, lai viņa sniegtu paskaidrojumus par savu izlēcienu – partijas sekretāra sieva un iet uz baznīcu! Tā vietā, lai apzinīgi un komunisma garā strādātu ar masām...
Otrs mirklis, kas būtiski saistīts ar tēvu, bija tad, kad visa septītā klase stājās komjaunatnē. Izņemot Nauri. "Es nebiju sliktais puika, es biju gandrīz teicamnieks. Bet es pateicu: nē, nestāšos. Kad to izstāstīju tēvam, viņš vērīgi paskatījās uz mani un neteica nevienu vārdu. Diskusija nenotika. Viņa kā partijas sekretāra pienākums droši vien būtu mani pārliecināt, bet viņš jutās un rīkojās kā tēvs," atceras Nauris. Svarīga bijusi arī Kurzemes īpatnā vide, tās cilvēki, Tiņģere, kur Nauris kopā ar vecākiem dzīvoja. "Esmu par to daudz domājis. Es taču neesmu kurzemnieks pēc asinīm: mana mamma ir dzimusi Latgalē, tēvs ir no Vidzemes. Viņi abi satikās Kurzemē. Un es esmu izaudzis par īstu kurzemnieku. Daudzi apgalvo, ka ar mani grūti komunicēt – es esot nepieejams, noslēgts, kā jau kurzemnieks. Un tie cilvēki, ar kuriem Tiņģerē kopā uzaugu, vienmēr bija tieši un skarbi. Arī par tām kompartijas lietām. Manam tēvam bija labas attiecības ar visiem cilvēkiem, bet tad, kad es vasarās krāvu sienu vai lasīju no lauka akmeņus, cilvēki allaž pateica, ko domā par kompartiju un visādām tādām lietām. Un tas manī palika. Tāds arī es uzaugu – lecīgs. Man vienmēr bija tā: es paliku pie sava, es teicu – jūs varat darīt, kā gribat, es nedarīšu. Un viss."
Latviski – trīs mēnešos
Neko daudz par 18. novembri ģimenē nav runājuši. Tad, kad Nauris atnāca uz Rīgu, lai sāktu mācīties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, audzēkņu vidū nekādi nacionālie jautājumi netika risināti. Ziemsvētkos uz baznīcu Nauris gan gāja, taču tas esot bijis vairāk kā jauna cilvēka protests pret pastāvošo varu. Un tomēr kaut kas slāņojās Naura apziņā, liekot arvien vairāk domāt, domāt, domāt...
"Spilgti atceros kādu 18. novembri, kad jau mācījos mediņos (Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola – E.V.). Es iekāpu trolejbusā un braucu apkārt Brīvības piemineklim. Atceries, pirms daudziem gadiem bija trolejbusa maršruts, kas veda tam apkārt... Es vienkārši gribēju atrasties blakus piemineklim. Man bija bail darīt ko vairāk, es tikai vēlējos būt pieminekļa fiziskā tuvumā. Vēlāk jau sekoja pārdrošākas darbības: kopā ar domubiedriem gājām uz Jāņa Čakstes pieminekli, likām tur svecītes. Bet nebija tā, ka kāds mani censtos ietekmēt, sak, tev tagad jākļūst par patriotu, nacionālistu vai disidentu," atzīstas Nauris.
Tagad Nauris smej: "Joprojām abi ar tēvu nesaprotam, kā es tāds uzaugu, jo neviens ģimenē neveicināja manu nacionālo uzskatu veidošanos. Nelabvēļi tagad varētu manus uzskatus tulkot kā radikālus. Es pats par sevi saku: esmu stingrs nacionālu uzskatu paudējs, esmu nacionālists." Nu labi, šādu uzskatu saknes var meklēt visur – ģimenē, vēstures stundās, veču sarunās uz lauka, studentu slepenajos gājienos uz Čakstes pieminekli. Bet karavīru vokāli instrumentālajā ansamblī Zvaigznīte, kas savas zvaigžņu stundas izdzīvoja padomju gados? "Neticami, bet kopā ar mani tur bija puiši, kas armijas žargonu pārveidoja latviski. Viņi, piemēram, neteica dņevaļņijs, viņi teica – dieninieks. Bundzinieks mums bija palicis no iepriekšējā iesaukuma – viņš bija krievu puika. Pirmos trīs mēnešus viņš latviski nerunāja. Pēc tam sāka runāt. Viņam nebija citas izejas. Redz, kā sanāk, atnāk uz krievu armiju un iemācās runāt latviski!"
Zvaigznītes publicitāti un atzinības zelta laurus visaktīvāk sāka spodrināt Uģis Prauliņš un Aigars Grauba – viņi uz armijas ansambli atnāca tūdaļ pēc Naura, kurš jau bija izbraukājis visu Latviju ar strēlnieku dziesmu programmu. "Kad vēl dziedāju es, šai programmai nebija tik plašas rezonanses, bet Prauliņš un Grauba to uztaisīja," stāsta Nauris, "un tā nešaubīgi bija nacionāli tendēta koncertprogramma."
Krīzes apdullināti
Nauris izsaka interesantu domu: "Hitlers savulaik uztaisījis labu pakalpojumu šodienas globālistiem: vārdiem nacionālists un nacists ir viena sakne, kaut gan jēdzieniski tiem nav nekāda sakara. Eiropas Savienības padomes prezidents Rompejs nule brīdināja par nacionālisma pastiprināšanos. Jēdziens nacionālisms nu jau kļūst par lamuvārdu. Uzskatu, ka nacionālismu vajadzētu kultivēt ne tikai latviešos, bet arī visās citās tautībās, kas mīt Latvijā. Manuprāt, ideāla Latvijas sabiedrība varētu būt tāda, kurā nav krievvalodīgo, jo krievvalodīgie nav nacionalitāte: tur ir krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, poļi... Ja, piemēram, ukrainis šodien uztaisās par krievvalodīgo tikai tāpēc, ka krievu valoda ir tā, kurā viņš sazinās, tad tas ir nožēlojami. Ja es esmu nacionālists latvietis, viņš varētu būt nacionālists ukrainis. Un viņš varētu saviem bērniem stāstīt par ukraiņu asinīm, kas rit viņa dzīslās. Būtu labi, ja šajā kopā, kas tiek dēvēta par krievvalodīgo, uztaisītu revīziju: kurš no viņiem ir krievs, kurš ukrainis un tā tālāk. Kāpēc daudzi no viņiem brauc ar krievu karodziņiem mašīnās? Vai tikai tāpēc, ka Krievija joprojām nav pateikusi elementāru lietu? Proti, mēs jūs aizstāvēsim tad, kad jūs iemācīsities cienīt šo valsti, kurā dzīvojat."
Nauris ir pārliecināts, ka tautām, dzīvojot vienā teritorijā, ir jāvienojas, un vienošanās pamatprincipi ir valsts valoda un okupācijas atzīšana. "Diemžēl mēs esam novesti tiktāl, ka daudziem latviešiem jau ir vienalga – bija tā okupācija vai nebija, runājam mēs latviski, palatviski vai krieviski. Mēs ar šo krīzi esam apdullināti jau tiktāl, ka vairs nesaprotam, ko darām," Nauris ir sašutis.
Viņš okupāciju piedāvā salīdzināt ar izvarošanu. "Vīrs ir aizgājis uz darbu, bet viņa mājā – ar ieganstu, piemēram, padzerties – ir ienākuši vairāki vīri. Viens no viņiem pieliek sievai pie rīkles nazi un saka: gan tev, gan taviem bērniem būs labāk, ja tu izģērbsies pati. Kā mēs to nosauksim? Par laulības pārkāpšanu vai par izvarošanu? Bērni palika dzīvi, sieva arī – viņu TIKAI izvaroja. Pēc tam varotāji smīnot saka: bet tu taču pati izģērbies, pati atdevies, kāda tur izvarošana! Tie, kuri nepiekrīt jēdzienam okupācija, teic: ko tad mums tagad – katru dienu atvainoties par izvarošanu? Nē. Tas ir līdzīgi kā ģimenē: mēs par to varam nerunāt. Bet vajadzēs rēķināties ar to, ka šī trauma dvēselē tomēr būs palikusi. Jā, mūsu tauta ir izvarota. Mēs par to varam nerunāt, bet ar to jārēķinās."
Taču, lai Latvijas dzimšanas dienā tomēr būtu mazliet vairāk optimisma, Nauris saka: "Man ir novēlējums cilvēkiem būt politiski aktīviem, gudriem un izglītotiem. Vēlēšanu dienā es braucu uz Talsiem, runāju ar daudziem cilvēkiem. Un ja pēc visa tā ārprātīgā informācijas lēveņa, ko piedāvāja mediji, vēlēšanu rītā man cilvēki vaicāja – klausies, a par ko lai balso? – vai var apgalvot, ka politiskās izglītības līmenis ir augsts? Ja mēs gribam nopietni domāt par savu valsti, mums jābūt daudz izglītotākiem un saprotošākiem. Otra svarīgā lieta – latviskais pašlepnums, no kā nav jākautrējas un jābaidās. Un trešā – Latvija ir mūsu valsts, un tie esam mēs, kas to veidojam un piepildām. Tie laiki, kad varējām rādīt savu noliedzošo attieksmi pret to valsti, ir beigušies. Tagad jebkura mana attieksme pret valsti ir attieksme pret mani pašu. Ja kāds izjūt lepnumu, čakarējot valsti, atmetiet to, jo tā jūs čakarējat paši sevi. Tā ir mana, mūsu valsts, un citas mums nebūs.