RECENZIJA: Inde Indive "II"

 
©Publicitātes foto

No pirmā acu uzmetiena nezināmā grupa “Inde Indive” izrādījās nezināma tikai šo rindu autoram, ak, piedodiet – šī komanda savu darbību sākusi jau 2005. gadā, kopīgus spēkus apvienojot Edgaram Vylcānam (tieši tā rakstās viņa uzvārds), Uģim Vilcānam, Aleksandram Vēveram un Jurģim Jakovelam.

Paši mūziķi bilst, ka piedalījušies “Latgales jaunās mūzikas atmodā līdzās tādām grupām kā “Bez PVN”, “Dabasu Durovys”, “Green Novice”, Sovvaļnīks u.c.” Nu, lai tā būtu…

Laika gaitā sastāvs ir vairākkārt mainījies, ierindā nemainīgi paliekot tikai Edgaram ar Uģi.

Kā pēdējais pastāvīgais “Inde Indive” dalībnieks 2008. gadā sastāvā iekļāvās bundzinieks Valdis Metlāns no “Green Novice”, bet basģitārista lomu dažus gadus bija uzņēmies Kārlis Josts (tagad spēlē “The Sound Poets”, arī Arņa Račinska grupā “Laika Suns”), kura darbs manāms arī studijas ierakstos, kas veikti jau pirms kādiem septiņiem gadiem, bet to skaņas apstrāde pabeigta tikai nupat, 2020. gadā. “Inde Indive” pirmais šo ierakstu apkopojums ir EP “Mater Omnium”, bet “II” tiek pieteikts kā debijas albums. Tajā gan ir tikai četras kompozīcijas, toties kopumā tās ilgst teju 40 minūtes. “Albuma muzikālo saturu veido melanholiski tumši, apjomīga garuma skaņdarbi, kas ietērpti alternatīvā roka, postroka un postmetāla skanējumā,” par savu darbu izsakās mūziķi. “Mēs ceram, ka jums patiks mūsu darbs - gan tiem, kuri mūs zina un atceras no pirmsākumiem, atceras koncertus draugu lokā, klubos un festivālos, gan tiem, kuri par mums uzzina tikai tagad. Klausieties, izbaudiet un vērtējiet indes caurvītos skaņdarbus.”

PAR. Nudien dīvaini, ka šāda grupa līdz šim paskrējusi (paskanējusi) apskatnieka ausīm nemanīta - gaumīgs postroks un/vai postmetāls ar labu vokālu un elegantām ģitārām, tumšs kā Ilzes Viņķeles vaigs otrajā kovida vilnī - teicama vēnu griežamā mūzika. Labs gabals ir albumu ievadošais “Durvis” ar trauksmaino ģitāras motīvu (vai vadmotīvā izmantots Imanta Kalniņa “Apvij rokas” vai tā tikai liekas?) un dievīgajiem soliņiem pašā noslēgumā, bet vēl labāks skaņdarbs ir “Mans noslēpums”, it īpaši tā kulminatīvā sadaļa.

PRET. No četrām kompozīcijām pilnīgu priekšstatu par grupas spējām gūt ir pagrūti, turklāt nav arī skaidrs, kādu iemeslu dēļ šis albums beidzot salikts kopā - savu aktīvo darbību “Inde Indive” it kā pārtraukusi pirms sešiem gadiem it kā pārtraukusi, varbūt domā atjaunoties? Kas attiecas uz “II” iekļauto skaņu materiālu, tad lielākais tā mīnuss ir postrokam bieži vien raksturīgā kaķa stiepšana aiz astes, tas ir, kompozīciju mākslīga pagarināšana - visu varētu pateikt arī piecās minūtēs, bet tiek veidota augstā māksla uz visām desmit, lai gan nekāda acīmredzama pamata tam nav. Piemērs - bez piecām sekundēm 12 minūtes garā “Ziema”, kurā kaut kāda reāla muzikālā darbība sākas tikai ap sesto minūti.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!