RECENZIJA: Oghre "Grimt"

Pašmāju “progressive & sludge” metāla brigādes “Oghre” otrais studijas albums un atkal latviski. Ar savu debijas ripuli “Gana” (2017) šī komanda aizsniedzās līdz sensacionāliem augstumiem – ietikšanai Top 5 Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas “Zelta mikrofons” roka un metālmūzikas kategorijā, kur vienmēr bijusi nežēlīgi nikna konkurence. Jaunais albums ir turpinājums 2017. gadā aizsāktajai triloģijai par trim svarīgākajiem dzīvību veidojošajiem ķīmiskajiem elementiem – skābekli (“Gana”), ūdeņradi (“Grimt”) un oglekli (nosaukums vēl nav izdomāts).

“Jaunā albuma stihija ir ūdens un tajā risinātas tādas tēmas kā cilvēka attiecības pašam ar sevi, ar dabu un arī citām dzīvām būtnēm. Dziesmu teksti atklāj cilvēciskas šaubas un neziņu par to, kā risināt iekšējos konfliktus, kā arī bezspēcību, saskaroties ar nepārvaramiem šķēršļiem. Tomēr nogrimstot līdz zemākajam punktam, rodas iespēja jaunam sākumam, atdzimšanai. Taču atbildība ir jāņem savās rokās un jārīkojas,” skaidro “ogrēnieši”. Albums ir ierakstīts un miksēts 2019. gadā Mārupē, “Studijā Gateris” Gata Krievāna vadībā. To māsterējis britu grupas “Tesseract” dibinātājs un ģitārists Eisls Kānejs savā studijā “4D Sounds” Miltonkeinsā, Britu salās.

PAR. “Oghre” pēdējos gados kļuvusi par stabilu latvju metālmūzikas vērtību, un jaunais albums to vēlreiz apliecina. Labākās dziesmas šķiet relatīvi vienkāršākās “Trauksme” ar motorīgajām ģitārām un plēsonīgo ritmu (tās beigas gan “ogrēnieši” ir sačakarējuši), “Sarkans” ar groula paraugstundām un atmiņā paliekošo melodiju, kā arī “Māli” ar juceklīgo ritmu. Simpātiski, ka “Oghre” dziesmas izpilda latviski, turklāt grupas dziesmu tekstus var saprast, kas metālmūzikā nemaz tik bieži negadās. Jāpiebilst, ka Oskars Dreģis šobrīd noteikti ir viens no spēcīgākajiem vokālistiem latvju smagajā mūzikā - viņa vokālā amplitūda ir patiešām apbrīnojama.

PRET. Šķiet, “Oghre” par daudz cenšas līst progresīvā metāla lauciņā - derētu mazliet uzmanīgāk dozēt tā elementus ar “sludge”. Piemēram, māc pamatotas šaubas, vai desmit minūšu garā kompozīcija “Vaidava, celies!” te attaisno savu eksistenci - tā drīzāk nogurdina. Arī kopējais vēstījums tā īsti nenolasās - klausies, cik uzmanīgi gribi, tikai pati pēdējā albuma dziesma “Rītausmas zirgs” skaidri norāda uz šī skaņu materiāla ūdens tematiku.