RECENZIJA: Paradise Lost "Obsidian"

Gotiskā un “doom” metāla pamatlicēji no “Paradise Lost” joprojām ir pie labas radošās veselības, par ko liecina izdotais nu jau sešpadsmitais pēc skaita studijas albums britu grupas 32 gadus ilgajā karjerā. Ja 90. gadu sākumā “Paradise Lost” izdeva albumus katru gadu, tad tagad šis temps ir nokrities līdz albumam divos trīs gados.

Grupas sastāvs palicis nemainīgs - līdzās ierastajām vērtībām Nika Holmsa (vokāls), Gregora Makintoša (ģitāra), Ārona Ēdija (ritma ģitāra) un Stefena Edmondsona (bass) dīvainā kārtā pie bungām joprojām ir jaunais soms Valteri Veirinens no grupas “Abhorrence” - sitamo instrumentu meistari šajā grupā līdz šim staigājuši kā caurstaigājamā sētā. Kopumā deviņas kompozīcijas plus vēl divas šī darba limitētajā jeb “deluxe” versijā. Ko par “Obsidian” saka Rietumu mūzikas kritiķi? Pēc viņu domām, viss ir labākajā kārtībā - “Kerrang!” un metālžanra viedokļu līderis “Metal Hammer” to novērtējuši ar četrām zvaigznēm no piecām.

PAR. Pēdējās desmitgades, bet varbūt arī šī gadsimta labākais “Paradise Lost” albums. Pirmajām divas minūtes pabiedējuši ar ļoti lirisku ievadu (dziesmā “Darker Thoughts”), turpinājumā grupa mauc teju vai savās labākajās tradīcijās. Ir arī pāris pērles - no melodiskā, noskaņas un it īpaši ģitārmotīva viedokļa pazīstamā hita “True Belief” pēdās sekojošā “The Devil Embraced”, kā arī enerģiskā “Ghosts”, atzīmēt varētu vēl dažus gabalus. Visai smeldzīgi, taču tajā pat laikā skarbi. Holmss prasmīgi miksē “tīro” vokālu ar groulu, taču lielāko pārsteigumu sagādājis Makinstošs - iepriekšējos albumos, šķiet, viņa solopartijas nebija tik izteiktas.

PRET. Klausoties šo albumu, visu laiku nākas atgaiņāt domas, ka šī taču ir tā pati grupa, kas savulaik izdevusi tādus superalbumus kā “Gothic” (1991), “Shades Of God” (1992) un “Icon” (1993). Šķiet, ka “Paradise Lost” jau ir noguruši - noguruši paši no sevis.