Tērvetes dabas parkā atrasts unikāls ugunskapu kapulauks
Tērvetes Dabas parka teritorijā objektu apzināšanas un izpētes darbu laikā atrasts unikāls ugunskapu kapulauks, informēja Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskais asistents un Tērvetes vēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums.
Darbu mērķis bija pārbaudīt Jerumam sniegtās ziņas par senlietu atradumiem parka teritorijā. Vēsturisko liecību apzināšanas laikā iemērīti seši laukumi, kopumā izpētot 11,5 kvadrātmetru lielu platību.
Rezultātā atklājās pieci ugunskapi, kuri datējami ar 12.gadsimtu vai 13.gadsimta sākumu. Vienā no izrakumu laukumiem tika konstatēts dubultais ugunskaps, kurā, spriežot pēc senlietām, vienkopus apbedīti gan sieviete, gan vīrietis. Dubultkaps bija bagāts ar mirušajiem līdzi dotajām rotām un sadzīves priekšmetiem, klāstīja Jērums.
"Starp atklātajiem sešiem apbedījumiem ar krāšņu un bagātu senlietu klāstu izcēlās pirmais ugunskaps. Tajā atklātas arī atsevišķas zemgaļu materiālajai kultūrai neraksturīgas rotas, piemēram, važiņu sadalītājs, aproce ar zvērgalvu galiem un stikla krelles, uzvērtas uz stieples, kas biežāk sastopamas Baltijas somu un kuršu arheoloģiskajos pieminekļos," skaidroja pētnieks.
Jaunatklātais kapulauks ir vienīgais pašlaik zināmais minētā laika perioda zemgaļu ugunskapu kapulauks Zemgalē un zemgaļu apdzīvotajās teritorijās Lietuvā. Pēc Jēruma paustā, tas sniedz jaunas atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām 12.-13.gadsimtā. Kopumā Latvijas un Lietuvas teritorijā vairāk nekā 100 gadus ilgā arheoloģiskās izpētes laika posmā izrakumos atklāti aptuveni 40 12.-13.gadsimta apbedījumi, no kuriem 17 ir ugunskapi.
"Šobrīd zemgaļu vēstures pētniecībā bija neatminēta mīkla, kāpēc līdzenajos kapulaukos mirušo apbedīšana konstatējama tikai līdz 11.gadsimta beigām, bet 12. un 13.gadsimta apbedījumi tiek atrasti retos gadījumos. Atklātais ugunskapu kapulauks apliecina, ka zemgaļiem, līdzīgi kā kuršiem 12. un 13.gadsimtā, izplatītākais apbedīšanas veids ir mirušo kremācija. Tās rezultātā indivīda kalcinētie kauli ar sakusušajām senlietām ierakti neliela izmēra bedrē," uzskata zinātnieks.
Ugunskapā mirstīgās atliekas tiek ieraktas nelielā dziļumā - piecus līdz septiņus centimetrus no augsnes virskārtas. Veicot mirušo kremāciju un apglabājot mirušos ugunskapos līdzās skeletapbedījumiem, laika gaitā apbedījumi nopostīti, lauksaimniecības rezultātā apstrādājot plašos Zemgales laukus.
Jērums pauda, ka jaunatklātais ugunskapu kapulauks Latvijas arheoloģijā un zemgaļu pētniecības vēsturē pēdējās desmitgadēs ir viens no lielākajiem atklājumiem.