RECENZIJA: Tempus "DABA"

Kovidkrīzes trakumā kaut kā bija pasprucis garām pašmāju postroka grupas “Tempus” jaunākais darbs – tas klajā nāca jau aprīļa beigās.

Pēc skaita tas ir šīs grupas trešais studijas albums - iepriekš dienasgaismu jau ieraudzījuši “The Future Is Not For Us To See” (2015) un “Hymn For The Courageous” (2017).

Šī formācija izveidota jau 2013. gadā Saldū, tās sastāvā ir tikai divi vīri - Nauris Zeltiņš (ģitāra) un Lauris Polis (bungas). “Kā liecina albuma nosaukums, tas ir veltīts dabas tēmai un ir īpašs ar to, ka katrs skaņdarbs ir kā vēstījums cilvēcei no Mātes Dabas - tēma, kas tagad ir jo īpaši aktuāla. Albumā iekļauti seši skaņdarbi, kas klausītājam liks aizdomāties par dabas nozīmi,” ziņo grupas nometne. Jāpiebilst, ka ieraksts veikts kopā ar Kārli Šteinmani viņa “KS Records” studijā, tā ir jau otrā savstarpējā sadarbība.

PAR. Skan pārliecinoši un tas nekas, ka grupā ir tikai divi mūziķi - šajā gadījumā ar to pilnībā pietiek, dažos skaņdarbos duetam pat izdodas iebrist postmetāla lauciņā (piemēram, “Nemo”). Šī skaņu materiāla notestēšanai var ieteikt kompozīcijas “Dettifoss” un/vai “Baru”, tāpat arī singla lomai izvirzīto “Trona”. Labi, ka “Tempus” nav mēģinājuši radīt augsto mākslu, kompozīcijas nevajadzīgi izstiepjot garumā - četras vai piecas minūtes, viss.

PRET. Nez, kā var kaut ko konkrētu vēstīt instrumentālajā mūzikā - ar skaņdarbu nosaukumiem? Ja pēc noskaņas, tad šie skaņdarbi drīzāk ļauj iztēloties klīšanu pa labirintu ar grūti saskatāmām izkļūšanas iespējām vai uzkavēšanos kādā sapņu pasaulē. Vai arī ko citu, taču pārdomas par dabu šis albums gan nerosina.