RECENZIJA: Inqognito "Divpadsmit dziesmas"

Latviešu smagā roka grupa „Inqognito” izdevusi debijas albumu, kurā, kā jau liecina tā nosaukums, iekļauts ducis dziesmu, kas tapuši laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam. Dziesmas ierakstītas Tukumā, Kalna studijā pie Valērija Černeja. Ja par “Inqognito”, tad tā ir relatīvi jauna rokgrupa (savu darbību sākusi 2015. gada martā), kurā spēlē nebūt ne jauni puikas (ap 40).

Tā izveidota, satiekoties Mārim Purnim (vokāls, bass), Kristapam Baķim (ģitāra, bekvokāls), Artim Sniedzem (soloģitāra) un Edgaram Zelčānam (bungas), bet šobrīd Sniedzes vietā stājies ļoti pazīstams vārds - smagās mūzikas veterāns Artūrs Račinskis (ex”Monro”, Jāņa Bukuma sastāvs). Pērn šī blice ar dziesmu “Negaiss” atzīmējās arī “Radio SWH” raidījuma “Priekšnams” annālēs. “Stabils, skaļš un, pats galvenais, latvisks smagais roks bez sintētikas un pompozitātes,” tā sevi piesaka šī grupa.

PAR. Klausāms albums. Ceturtā daļa no tajā iekļautā skaņu materiāla jeb akurāt trīs gabali ir sanākuši pat ļoti labi: teicamais un atmiņā paliekošais metālšlāgeris “Alva”, smagā rokbalāde “Ģīmis asinīs” un mazliet rotaļīgā “Vēja aerodroms”. 3 no 12 - nav nemaz tik slikts rezultāts. Uzteicams arī ģitārists - Račinska meistarība joprojām nerūsē.

PRET. Ja joprojām eksistētu tarifikācijas skates, diez vai „Inqognito” tiktu laisti tālāk par savu tuvāko apkaimi vai dzimto kultūras namu - ļoti primitīvi un vecmodīgi. Ja neticiet, paklausieties kaut vai tādus meldiņus kā “1000 asaras”, “Četri malki, ledussalti, palīdzēs tev atgūties” (it īpaši!) un vēl dažus, bet tādu gabalu kā “Viens no” vispār vajadzētu no albuma svītrot. Iespējams, ka dziesmas vajadzēja padarīt mazliet īsākas, tad viss izklausītos maķenīt žiperīgāk, jo pie šāda stila hronometrāža 4 minūtes+ sevi neattaisno.