RECENZIJA: Sub Scriptum "21. gs. mode"

 
©Publicitātes foto

Karantīnas laikā daudziem nemanāmi klajā izmucis Madonas grupas “Sub Scriptum” debijas albums, tiesa, tikai digitālā versijā.

"Albumā “21. gs. mode” mēs atspoguļojam mūsdienu cilvēka moderno un ne vienmēr līdz galam saprasto domāšanas stilu. 21. gadsimts ir vienīgais laikmets, kad mums reizē ir atļauts viss un tajā pašā laikā nekas.

Šis laiks ir virtuāls, fiziskas un ilglaicīgas lietas vairs nav modē, attiecības ir trauslas, politika, drēbes, lietas un domāšana - īstermiņa. Ironiski, ka arī albumu izdodam tikai virtuāli," prāto grupas solists Kristers Rudzītis “Vēl man liekas interesanti, ka, salīdzinot ar citiem laikmetiem, 21. gadsimtam nav savas modes, proti, sava nospieduma un vēstures, ko tas varētu atstāt nākamajām paaudzēm. Tāpēc katra dziesma albumā ir kā maza modīte, kuru mēs varam novērot sabiedrībā, sākot ar zaļi un atbildīgi domājošajiem, līdz tiem, kuriem par visu ir galīgi pajāt.” Ieraksts tapis “Wolk Recording” ierakstu studijā, tā producenti - ukrainis Oleksandrs Burijs (strādājis ar grupām “Смысловые галлюцинации”, “Чичерина”, “Мураками”) un pašmāju meistars Arnis Račinskis.

Īsumā par grupu. “Čaļi no Madonas, kas izkāpuši no orķestra bedres, izdomāja spēlēt roku,” tā sevi piesaka jaunie mūziķi. Neskatoties uz nelielo pieredzi, Latvijā viņi jau paguvuši izkoncertēties krustām šķērsām, teju katrā vietā. Sastāvs: Kristers Rudzītis (vokāls, ģitāra), Alvis Kozuls (soloģitāra, bekvokāls), Maikls Drobins (bass, bekvokāls), Armands Runcis (bungas). Taču pats interesantākais, ka viņus bīda Aldis Hofmanis, pats pirmais “Prāta Vētras” menedžeris. Kas nav mazsvarīgi.

PAR. Iespējams, ka pieredzējušais Hofmanis saskata šajos madoniešos kaut kādas līdzības ar “Prāta Vētras” pirmsākumiem - jauni, dauzonīgi un talantīgi. Arī muzikālā ziņā dažbrīd pavīd līdzības, piemēram, dziesmās “Kā mīlasstāstā” un “Viegli ievainots”. Taču pats labākais albums gabals nenoliedzami ir “Uz pauzes”, kurā savukārt var saskatīt līdzības ar Arņa Račinska grupu “Laika Suns”. Kopumā diezgan simpātisks albums, kura galvenais trumpis ir Kristera Rudzīša īpatnējā balss.

PRET. Čaļi, ja jau izdomājāt spēlēt roku, ko tad nespēlējat?! Šī žanra iezīmes var saskatīt tikai pāris gabalos, pārējais labākajā gadījumā ir poproks. Klausoties šo albumu un prātojot, vai tas kopumā patīk vai tomēr nē, pielavās dziesma Nr. 7, kas ir ļoti apšaubāma Žorža Siksnas izpildītā hita “Muļķe sirds” kaverversija, kam seko vēl trīs kusli gabali, tostarp kopā ar TV personību izpildītā dziesma “Pajāt”, kura laikam skaitās humorīga, un minētie prātojumi uzreiz izpaliek. Jauniešiem jau droši vien šādi gabali patīk. Bet mums pajāt.