RECENZIJA: Goran Gora "Renesanse"
“Ja es pagājušā gada sākumā biju diezgan cerīgi izteicies, ka albums noteikti nāks klajā 2018. gadā, tad nu jau es tikpat cerīgi varu teikt, ka tas iznāks 2019. gadā. Bet, vai tā tiešām notiks, to mēs redzēsim,” tā šo rindu autoram dziesminieks Goran Gora jeb Jānis Holšteins-Upmanis izteicās pērn februārī.
Redzējām, nenotika. Taču nu gan tas ir noticis fakts, Goran Gora pēc sešu gadu pauzes digitālā formātā publicējis jaunu albumu, pie tam tieši plānotajā datumā - 9. aprīlī!
No 35 jaunajam albumam radītajām dziesmām izvēlētas astoņas. Pastāsts par šo ierakstu ir gluži vai neticams: "Renesansē" iekļauti lauka skaņas ieraksti, kas veikti Indijā (Kašmiras un Ladākhas reģionos), Bosnijā un Hercogovinā, kā arī Izraēlā, tādējādi dziesminieka audio valoda ieguvusi Korāna lasījuma, Tibetas festivāla orķestra ceremonijas, druzu tradīciju, afrikāņu katoļu kora vokalīzes un jezuītu dziedājumus, kā arī klasiskās mūzikas citātus. "Albumā dzirdamo dažādo tautu un cilvēku pieredzes palīdz atspoguļot manu pieaugšanas procesu, kas ir neizbēgams notikums katra cilvēka dzīvē. Pieaugšanas rezultāts ir sevis apzināšanās sabiedrības centrā, kā arī sava personīgā centra - vertikāles - meklēšana, kam ar sabiedrību un tās priekšstatiem ne vienmēr ir pa ceļam," norāda Goran Gora. "Pieaugšana jebkura cilvēka dzīvē ir pilna ar izvēlēm, vērtību pārskatīšanu, vertikāles nostiprināšanu, ticību un atbildību. Bet šī pieaugšana, to virzot pareizi, ir jau kārtējais brīnumu pilnais cikls cilvēka dzīvē. Un viss, ko atliek darīt mums - pieņemt šos dažādos un pārmaiņu pilnos ciklus un iemācīties tos baudīt." Jāpiebilst, ka "Renesanses" ierakstā vēl piedalījušies Valters Sprūdžs (basģitāra), Mārtiņš Miļevskis (bungas un perkusijas), ģitārists Rihards Lībietis (dziesmā "Mūsdienas") un grupas "Audience Killers" vokālists Normunds Petrovs (taustiņi dziesmā "Zelts").
PAR. Ilgi mocījis savus fanus ar dziesminieka standarta izgājieniem, dalību dažādos projektos un it īpaši Imanta Ziedoņa fonda “vieglībām”, šajā albumā Goran Gora patīkami pārsteidz jau ar pirmajām taktīm - te gandrīz nekā no tā visa nav (ar retiem izņēmumiem), šis ir pārsteidzoši kvalitatīvs un novatorisks darbs. Pirmie gabali ir tik jaudīgi, ka atstāj ar vaļā pavērtu muti - tas attiecas uz hipnotiski fascinējošo dziesmu “Radības kronis” un vēl vienu episku gabalu, ar iespaidīgu kulmināciju bagātināto “Mūsdienas”, labi iesākto turpina arī dziesma “Meka”. Kad pirmais pārsteiguma moments ir garām, tad garām ir arī veiksmīgākās dziesmas, taču, piemēram, “Piedot” arī ir gluži pieņemama, turklāt tā varētu kalpot par visa albuma vidējo rādītāju - gan dziesminieka ievirze, gan sazin kādi dziedājumi, viss vienā apkopojumā, bet gaumes robežās. Lai klausītājus nebiedē pieteiktie “lauka skaņas ieraksti” ar mistrojumu no dažnedažādām kultūrām - tie nerada jukas, bet lieliski viens otru spēj papildināt. Kas tas ir stilistiski, nav ne jausmas - iespējams, elektronizēts pops. Bet labs.
PRET. Žēl, ka pēc pirmajiem gabaliem Gorans atceras, ka viņa CV tomēr ir rakstīts “dziesminieks” un par varītēm cenšas attaisnot šo savu zīmolu. Varēja arī drošāk no tā attālināties. Nav skaidrs, kā atlasi no 35 gabaliem ir izturējušas tādas dziesmas kā “Pieaudzis” un it jau īpaši “Nāra”, kura ir baisa no visiem aspektiem (lai gan daudziem tā droši vien liksies skaista), un kurai šādas ievirzes albumā pilnīgi noteikti nevajadzētu atrasties. Nav arī skaidrs, kāpēc Gorans gribējis šādu stilistisko “peldējumu” - pirmie gabali no pēdējām dziesmām “Zelta sirds” un grūti izprotamās “3000” atšķiras kā tramvajs no zirgu pajūga.