RECENZIJA: Pearl Jam "Gigaton"
Pirms trīs gadu desmitiem Sietlā dzimušie vieni no tā laika grandža pionieriem “Pearl Jam” pa ilgiem laikiem iepriecinājuši savus fanus ar jaunu studijas albumu – pēc skaita tas viņiem ir vienpadsmitais, taču iepriekšējais (“Lightning Bolt”) izdots pirms septiņiem tāliem gadiem.
Ja skatāmies no topu viedokļa, tad “Gigaton” brīnumainā kārtā kļuvis teju par pašu kuslāko “Pearl Jam” vēsturē, jo līdz nieka piektajai vietai štatu topā vēl bija aizkustējis tikai “Riot Act” (2002), visi pārējie šo sietlinieku diski bija Nr.1 vai vismaz Nr.2.
Savukārt kritiķu viedokļus apkopojošais “Metacritic” rangs rāda, ka šis ir visaugstāk vērtētais “Pearl Jam” darbs, kas atpaliek tikai no sensacionālās debijas “Ten” (1991), un, piemēram, respektablais “Spin” pat sauc “Gigaton” par “[grupas] labāko albumu kopš 90. gadu beigām.” Mistika… Nu ko, jāklausās pašiem. Kopumā te ir ducis kompozīciju, stilistiskajā ievirzē nekādu brīnumu nav - “Pearl Jam” kā “Pearl Jam”.
PAR. Jau kopš neatminamiem laikiem - bet varbūt tā bijis vienmēr, kas to vairs atceras - “Pearl Jam” albumos iedabūjuši vismaz pāris gabalus, pēc kuru noklausīšanās gribas lauzt krēslus, mest cepures gaisā un paziņot, ka šis ir labākais albums grupas vēsturē, sensacionāla atgriešanās utt., u.t.jpr. Te ir divas šādas superdievīgas dziesmas - “Quick Escape” un “Take The Long Way”, daudz tām nezaudē arī abi ievadošie gabali “Who Ever Said” un “Superblood Wolfmoon”. Maiks Makkrīdijs un Stouns Gosārds neliek klausītājiem ilgi gaidīt, lai atkārtoti apliecinātu, kurš joprojām pasaules rokmūzikā ir ģitāristu tandēms Nr.1 - protams, viņi.
PRET. Tikpat noturīgas tradīcijas kā jau minētajā stāstā par superīgajiem gabaliem, ir arī “Pearl Jam” spējas tos atšķaidīt ar absolūti nebaudāmām dziesmām vai vismaz tādām, kas liek neizpratnē paraustīt plecus - ko viņi ar to gribēja teikt?! Te tādu nav mazums (piemēram, “Alright”), bet īpaši spoži šīs Edija Vēdera & Co “spējas” uzrādās albuma noslēgumā, kur ir pat četri šādi gabali, bet, piemēram, “Buckle Up”, “Comes Then Goes” un it īpaši jau “River Cross” varētu izpildīt kaut Brūss Springstīns vai Nīls Jangs. Kopumā albumam tomēr liekama mīnus zīme. “Galarezultāts ir vēl viens diezgan tradicionāls pusmūža vīru rokmūzikas ieraksts,” tā Jānis Žilde no “TVNet”, pievienojot izdevumā “NME” rakstīto, ka grupa nešaubīgi ir nopelnījusi tiesības ierakstīt ko sirds vēlas, bet jautājums ir atvērts - vai šādu mūziku vēl vispār kāds klausās? Klausās, klausās, bet - vai šādā “Pearl Jam” izpildījumā?