RECENZIJA: Blue Jean Serenade "Prieks, no kura neizaugt. Laiks, kuru neaizmirst"
Pirms sava debijas albuma klajā laišanas latvju indīpoproka grupa “Blue Jean Serenade” bija čakli pastrādājusi no publicitātes viedokļa un uzreiz piesaistījusi šim notikumam uzmanību ar vismaz divām lietām: ar garo un prātā nepaliekošo albuma nosaukumu (pat nosaukumu garuma rekordisti “Prāta vētra” savos “lidlaukos” un “kaķēnos” iekļāvušies 26 – 31 burtā, bet te – 39…) un tā vērienīgās prezentācijas vietu – Latvijas Leļļu teātris.
Ja par paša albuma saturu, tad tas “stāsta par bērnību un vidusskolu - to laiku, kas nebūtu iespējams bez naivām cerībām un iedomām, pirmās mīlestības un tālejošiem sapņiem - visa tā, kas mūs veido tādus, kādi mēs esam,” teikts grupas paziņojumā.
“Tās ir vairāk nekā simts stundas prieka, kuras mēs nekad neaizmirsīsim - pirmais albums tomēr ir kas vairāk nekā tikai mūzika! Tā ir mūsu draudzības atmiņu klades titullapa, kura iedod sajūtu toni visam tam, kas mums vēl ir priekšā.” Albumā ir desmit dziesmas, tās rakstītas studijā pie Kārļa Šteinmaņa, kā arī grupas ģitārista dzīvoklī. “Blue Jean Serenade” pirmsākumi meklējami 2016. gadā. Grupas kodols ir māsa un brālis Anna un Jānis Niedras (abi dzied, Anna spēlē arī taustiņus, bet Jānis - ģitāru), bet vēl tajā ietilpst Reinis Rūdolfs Ozolkāja (soloģitāra), Pēteris Blūms (bass) un Tomass Vegners (bungas). 2016. gada maijā izdots EP “All My Friends Care About Celebrities, Well, I Don’t”, bet dziesma “Avotu iela” pirms trīs gadiem bija iemantojusi “Radio SWH” raidījuma “Priekšnams” klausītāju atzinību. Ir, protams, bijuši arī vairāki koncerti, no kuriem nopietnākā bijusi uzstāšanās festivālā “Summer Sound” Liepājā, kā arī pasākums K. K. fon Stricka villas dārzā Rīgā. Ar publiku “zilo džinsu serenāde” strādāt prot, to pierādīja arī albuma prezentācijas koncerts, tāpēc nav brīnums, ka viņiem ir itin plašs sekotāju pulks.
PAR. Pozitīvs un dzīvespriecīgs poproks, kas stilistiski svārstās amplitūdā no “Tumsas” un “Willow Farm” līdz pat “Gapoljeriem” (šīs trīs ir pirmās, ar kurām rodas asociācijas) un vēl virknei tamlīdzīgu grupu - teātris nudien bija albuma īstā prezentācijas vieta. Brālis ar māsu ļoti labi skan tandēmā, ar dziedāšanas uzdevumu Jānis labi tiek galā arī vienatnē, bet Annai gan ar to klājas grūtāk (tas pārsteidz, jo “dzīvajā” viņa izklausās labi, toties ierakstā - ne pārāk), uzteicams ir arī soloģitārists. Albumā ir viens superīgs gabals, kas liek ieklausīties tajā uzreiz - “Sorry” ar eleganto melodiju un teicamo ģitāras solo motīvu. Par pārējām dziesmām - jāatzīst, ka “Blue Jean Serenade” padodas neizprotami lipīgi gabali, kas iesēžas galvā uz ilgu laiku - pirmām kārtām “Mākoņmaliņa” un it īpaši “Vajag padziedāt” (ja precīzāk, tās piedziedājums). Labs ir lēni balādiskais gabals “Es piederu pie tiem”, vēl varētu atzīmēt bērnišķīgo “Baby Apple Tree” un arī stilīgo “Vienu brīd”, pie kurā paustajām atziņām, cerams, mūziķi pieturēsies arī turpmāk.
PRET. Lielākais mīnuss ir tas, ka “džinsi” tā arī nav tikuši skaidrībā, kādā valodā dziedāt - seši gabali ir latviski, bet četri angļu mēlē, turklāt angliskā izruna vismaz meitenei nemaz tik laba nav. Pārliekais pozitīvisms brīžiem nošķebina, piemēram, jau minētajā “Mākoņmaliņā” vai dziesmā “My Life Is Alright”. Un kur te pašu vai grupas PR speciālistu pieteiktais indī (ja nu vienīgi dziesmā “Sorry”)? Piepīts klāt stilistiskajam raksturojumam, jo tā izklausās modernāk?