POPZINĀTNE. Neandertāliešus atbrīvo no "primitīvo brālēnu" auras

Nule kā žurnālā Antiquity publicēts britu zinātnieku pētījums, kas balstīts uz arheoloģisko izrakumu rezultātiem kādā alā Irākas ziemeļos. Pētnieki nešaubās, ka vēl pirms 70 000 gadu neandertālieši apglabājuši savus aizgājējus, turklāt kapu kopiņas rotājuši ne tikai ar ziediem, bet arī zīmīgiem akmeņiem, kas mūsdienās tiktu uzskatīti par kapu pieminekļiem. Bet šādu rituālu eksistence jau nozīmē krietni augstāku kognitīvās attīstības līmeni, nekā bija pieņemts domāt līdz šim, vēsta BBC.

Atgriešanās pēc daudziem gadu desmitiem

Šanidaras ala Irākas Kurdistānā ir arheologiem labi zināms objekts, ziņo CNN. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tur izrakumus veica amerikāņu pētnieka Ralfa Soleski vadītā zinātnieku grupa, kas alā uzgāja 10 neandertāliešu mirstīgās atliekas. R. Soleski jau toreiz vērsa uzmanību uz lielo gruntī esošo ziedputekšņu daudzumu, taču vairums kolēģu viņa teoriju par to, ka neandertālieši likuši ziedus uz savu tuvinieku kapu kopiņām, tolaik izsmēja. Savu taisnību R. Soleski tā arī pierādīt neizdevās - viņš 101 gada vecumā aizgāja aizsaulē, tā arī vairs nekad neapmeklējis Šanidaras alu.

Taču amerikāņu zinātnieka uzsākto darbu godam turpinājuši britu Kembridžas universitātes pētnieki Greiems Bārkers, Emma Pomeroja (abi ir galvenie žurnālā publicētā raksta autori) un viņu kolēģi. Irākas Kurdistānā viņi strādājuši no 2016. līdz 2019. gadam (sākotnējos plānus uzsākt izrakumus 2014. gadā izjauca teroristu grupējuma Islāma valsts ofensīva) un tagad pirmo darba daļu uzskata par pabeigtu. G. Bārkers sarunā ar BBC atzinis, ka zinātnieku grupa, pirms vairākiem gadiem dodoties uz Irāku, cerējusi labākajā gadījumā uziet to pašu alu, kurā pirms vairāk nekā 60 gadiem R. Soleski atrada neandertāliešu mirstīgās atliekas. «Protams, klusībā cerējām arī uz kādiem sīkākiem artefaktiem, kam iepriekšējās ekspedīcijas laikā nebija pievērsta pienācīga uzmanība,» sacījis Kembridžas universitātes pētnieks, piebilstot, ka ekspedīcijas galvenais mērķis tomēr bijis savākt grunts paraugus dažādos kultūrslāņa līmeņos. Pēc to analīzes veikšanas, izmantojot tehnoloģijas, kādu pagājušā gadsimta vidū nebija, varētu iegūt informāciju par to, kādi bija sadzīviskie apstākļi, kuros sensenos laikos alā mitinājās neandertālieši.

Uzietais apbedījums

Taču ekspedīcijas dalībniekiem neiedomājami paveicās, jo alas dziļākajos slāņos viņi atrada daļu skeleta, ko R. Soleski grupa nebija pamanījusi. Tieši šīs pārakmeņojušās fosilijas, kurām piešķirts nosaukums Shanidar Z, ir galvenais apliecinājums teorijai par to, ka neandertālieši pret aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem izturējušies ar krietni lielāku cieņu, nekā to varētu gaidīt no primitīva mežoņu bara.

E. Pomeroja sarunā ar BBC norādījusi, ka arī britu zinātnieki, gluži tāpat kā R. Soleski, alā konstatējuši lielu daudzumu ziedputekšņu. Tomēr tas nav svarīgākais arguments, jo iespējams atrast ne vienu vien izskaidrojumu, kā ziedi nonākuši alā. Toties tas, ka aizgājējs ticis aprakts īpaši izvēlētā kapa vietā, padziļinot izsusējuša strauta gultni, nav apstrīdams, turklāt zīmīga ir arī viņa poza - Shanidar Z gulējis uz muguras, viņa galva bijusi pagriezta uz sāniem, turklāt galvaskauss gluži kā uz spilvena atdusējies uz kreisās rokas kauliem.

«Svarīgākais šajā gadījumā ir tas, cik apzināti veikts apbedīšanas rituāls. Mirušu cilvēku iespējams aprakt arī tīri praktisku iemeslu dēļ, piemēram, lai viņa pīšļus neizvazātu maitēdāji vai lai alā, kur joprojām turpina dzīvot citi kopienas pārstāvji, nerastos nelāga smaka. Taču šajā gadījumā mēs varam runāt par rituālu, kas nav saistīts tikai ar praktiskiem apsvērumiem. Tas liecina, ka neandertāliešu domāšana bijusi sarežģītāka, simboliskāka un abstraktāka, nekā uzskatīts līdz šim. Viņiem nav bijusi sveša līdzjūtība un rūpes par mirušajiem, ļoti iespējams, viņi apzinājušies šī zaudējuma rūgtumu,» intervijā Reuters sacījusi E. Pomeroja, kas Kembridžas universitātē strādā par paleoantropoloģi.

Saskaņā ar vienošanos, kas panākta starp pētniekiem un Irākas Kurdistānas varasiestādēm, Šanidaras alā uzietie pīšļi pašlaik nogādāti Kembridžas universitātē, kur tiks veikta to visaptveroša izpēte. Pagaidām noskaidrots vien tas, ka pirms 70 000 gadu alā apbedītais bijis tiem laikiem padzīvojis cilvēks (40 līdz 50 gadus vecs), bet nekādu vardarbīgas nāves pazīmju neesot. Kas attiecas uz skeleta apakšējo daļu, arī šajā jautājumā nekādu noslēpumu nav. 1960. gadā, kad R. Soleski beidza savu misiju Šanidaras alā, viņš lika sasaldēt un izzāģēt prāvu grunts gabalu ar neandertāliešu fosilijām, kas tika nogādāts Bagdādes valsts muzejā. Pavisam netīšām uz Irākas galvaspilsētu aizvesta arī daļa Shanidar Z skeleta, ko amerikāņu arheologi vienkārši nebija pamanījuši. Tiesa, nav skaidrs, vai pēc ilgajiem juku laikiem Irākā un muzeju izlaupīšanas šie artefakti vēl ir noliktavās un derīgi zinātnisku pētījumu veikšanai.

Pārskatītā vēsture

BBC norāda, ka Irākā uzietais apbedījums ir tikai daļa no beidzamajos gados veiktajiem pētījumiem, kuru dēļ būtiski tiek pārvērtēta neandertāliešu loma vēsturē. Mūsdienās viņu izmiršanu drīzāk saista ar kultūras īpatnībām (dzīvošanu mazās un izolētās kopienās), regulārajām klimata pārmaiņām Eiropā, kas noveda te pie tūkstošiem gadu gariem aukstuma viļņiem vai karstuma (jāatgādina, ka naftu vai benzīnu tolaik neviens nededzināja) un citiem aspektiem, starp kuriem nav prāta spēju trūkums.

Zinātnieki lēš, ka no cilvēces šūpuļa Āfrikas neandertālieši uz Eiropu pārcēlās pirms aptuveni 400 000 gadu, bet pēc pāris desmitiem tūkstošu gadu bija aizklīduši jau līdz Āzijai. Jau pieminēto klimatisko apstākļu dēļ viņu migrācija pa visu reģionu bija faktiski nepārtraukta. Beidzamie pētījumi ģenētikas jomā, liecina, ka vismaz divas reizes pēc pārcelšanās uz Eiropu neandertāliešiem nācies cieši sadzīvot ar Homo sapiens pārstāvjiem - par to mums atgādina neandertāliešu DNS fragmenti, kuru eiropiešiem ir vairāk, bet afrikāņiem mazāk. Laikraksts The Guardian atgādina, ka līdz pavisam neilgam laikam tika uzskatīts, ka afrikāņu pēctečiem neandertāliešu gēnu nav vispār, taču šo teoriju gada sākumā faktiski sagrāva Prinstonas universitātes evolūcijas biologa Džošua Ekeja un viņa kolēģu veiktais pētījums. Viņi noskaidrojuši, ka afrikāņu genomā ir vidēji 0,3% neandertāliešu DNS (tiesa, pētījumā nebija iekļautas tādas gadu tūkstošiem izolētas ciltis kā bušmeņi un pigmeji), bet eiropiešiem tā ir vairāk par 1%.

Tas gan nav pats būtiskākais. Interneta ziņu vietne LiveScience.com atgādina - mīts par Homo neanderthalensis kā neizbēgamu strupceļu evolūcijas ceļā, cirkulējis jau kopš XIX gadsimta, un tam pamatā ir rasistiski aizspriedumi. Ģeologs Viljams Kings bija pirmais, kurš tos noformulēja maksimāli precīzi, norādot, ka radības ar šādu galvaskausa formu nevar tikt uzskatītas par pilnvērtīgiem cilvēkiem. Gadu gaitā viņam bijis daudz sekotāju, un šis viedoklis kļuvis par dominējošo. Taču Barselonas universitātes pētnieks Žuāns Zilāns uzsvēris, ka ir pienācis beidzamais brīdis to pārskatīt. «Vienīgais veids, kā spriest par viņu saprātu, ir analizēt paveikto. Un te daudzus gaida pārsteigums. Neandertālieši prata apstrādāt akmeni un kaulus, lai pārveidotu tos par sadzīves instrumentiem un medību ieročiem, un esmu gandrīz pārliecināts, ka šajās prasmēs apmācīja arī pirmos Eiropā ieradušos Homo sapiens. Viņi prata iegūt uguni un apieties ar to, viņi spēja no bērza tāss izgatavot līmi, ko izmantoja akmens asmeņu un koka rokturu savienošanai, viņiem bija arī sava simbolika, ornamenti un pat mākslas darbi, kas vēl tagad apskatāmi vairākās alās Gibraltārā, kur neandertālieši mitinājās simtiem tūkstošu gadu,» uzsvēris zinātnieks. Vēsts, ka viņi ar cieņu izturējušies pret aizsaulē aizgājušajiem, ir tikai kārtējais gabaliņš lielajā mozaīka, kas galu galā var apliecināt - šie cilvēku brālēni nebūt nebija tik primitīvi, kā par viņiem ierasts domāt.

Kādēļ viņi tomēr izmira? Droši vien nozīmīgākais faktors bija neandertāliešu relatīvi mazais skaits un izkliedētība pa visu Eiropu un Āziju. Mazās kopienas nozīmēja regulāru pārošanos starp radiniekiem, bet tas, kā zināms, ne pie kā laba nenoved. Savu lomu spēlēja arī klimata pārmaiņas, kas noveda pie ierastā medījuma izzušanas.

Livescience.com atgādina, ka neandertālieši prasmīgi darbojās grupās un prata tikt galā ar lielu medījumu, taču viņu fiziskie parametri nepavisam nebija piemēroti sīkāku radību, piemēram, trušu vajāšanai. Pirms aptuveni 40 000 gadu, kad Eiropu pārņēma kārtējais ledus laikmets, šīm īpatnībām bija aizvien lielāka loma.