Vērts apmeklēt! Par urbanizācijas atspulgiem

«Es sevi izmēģinu dažādos virzienos. Mans jaunākais – deviņu darbu – cikls ir veidots uz trīsmetrīgām skārda loksnēm, kas piestiprinātas uz metāliskas armatūras režģa. Gleznojumā ir koka struktūras, un scenogrāfisko sajūtu rada gaismu spēles,» saka jaunā gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistra programmas studente Baiba Ābelīte (40).

Līdz 23. februārim Jūrmalas pilsētas muzeja Kamīnzālē aplūkojama viņas personālizstāde Atļautā ilūzija.

«Darbs pie šīs izstādes sākās jau pirms diviem gadiem, kad Jūrmalas pilsētas dome un Jūrmalas pilsētas muzejs izsludināja konkursu par iespēju veidot muzejā izstādi. Tā kā sākotnēji biju iecerējusi lielo telpu, bet dabūju Kamīnzāli, kas ir ļoti specifiska, sarežģīta un grūti apdzīvojama ekspozīcijas telpa - pusapaļa, ar kamīnu centrā -, man ar saviem darbiem nācās tai pielāgoties. Taču ar iegūto rezultātu - ar saviem darbiem aizklājot logus un tādējādi mainot ierasto telpas apjomu - es esmu pārsteigusi gan pati sevi, gan domāju, ka arī šīs izstāžu telpas pastāvīgos apmeklētājus,» priecīgi saka Baiba Ābelīte, atklājot, ka Atļautā ilūzija ir viena glezna, kas sadalīta deviņās daļās, un tās atklāj viņas pārdomas par mūsdienu sarežģīto sociālo un urbāno vidi.

«Tās ir koka saknes, apgrieztas otrādi - tās nāk no debesīm uz zemes. Kāpēc saknes? Tāpēc, ka tās ir gan zemē, gan ūdenī, gan aiziet debesīs. Saknes ir mūsu dzīvības sākums un spēks, tās dod enerģiju un skar cilvēka dzīves dimensijas. Un tās dzīvo arī manā galvā, jau kopš bērnības,» stāsta LMA maģistra programmas studente. Gan savulaik dzīvojot Mežaparkā, gan šodien, esot aktīvā mākslas studiju procesā, viņa daudz staigā pa mežu, jo apzinās, ka tieši koki, mežs un dabas spēks viņu radoši iedvesmo. Un tāpēc likumsakarīgi ir arī jaunās mākslinieces radošie pētījumi šajā jomā.

«Iespējams, ka, ieejot izstādes telpā, katram tās apmeklētājam būs sava ilūzija par šiem darbiem. Kāds redzēs saknes, kāds - koku galotnes, kāds varbūt saskatīs ko pavisam citu. Skatījums var būt dažāds, un tas ir atļauts, jo ar katru soli mainās redzamais un, ejot uz riņķi, atklājas vēl nepamanītais - mainās gaismas un parādās arī krāsas, kas gleznojumiem piešķir papildu dimensijas, un rodas sajūta, ka gleznas dzīvo. Lai gan sākotnēji, ienākot telpā, krāsu nav - viss ir melns un pelēks,» stāsta Baiba Ābelīte, piebilstot, ka ar šo izstādi viņa gribējusi savu ideju pasniegt mūsdienīgākā skatījumā - lai katram izstādes apmeklētājam rodas sava ilūzija par tēmu, kas skar visu cilvēci un sabiedrību - par urbanizācijas ietekmi uz apkārtējo vidi.

Jaunā gleznotāja Baiba Ābelīte savas gaitas LMA ir sākusi dažādos virzienos, studējot stikla mākslu un nonākot līdz glezniecībai. Glezniecībā viņa risina jautājumu par 21. gadsimta dinamiku, dzīves ātrumu un informācijas telpas mainību. To savstarpējo saistību nosaka metaforiska apziņas plūsma, un Baibas Ābelītes glezniecībā māksla ir apzināta atbilde uz haosu un tukšumu. Tā ir līdzeklis, lai nonāktu pie patiesības.

«Atļautā ilūzija ir daļa no mana maģistra darba. Kad izstādes atklāšanā staigāju gar saviem darbiem, es sajutos, kā nonākusi citā dimensijā. Un tur man galva piepildījās atkal jaunām idejām, kā šo pašu tēmu turpināt, un es ļoti gribētu, ka turpinājums varētu sekot Rīgas mākslas telpā,» cerīgi piebilst glezniecības maģistra programmas studente.