Psihoterapeite Aina Poiša un viņas jaunā loma teātrī

 
APDRAUD EMOCIONĀLO INTELIĢENCI. «Kas ir sātans stikla brunčos? Tas ir spēks, kas nostājas blakus visam dievišķajam, mīlestībai un līdzjūtībai. Tas nāk no tumsas, it kā apgaismojot, ka tas ir milzīgs intelektuāls sasniegums, bet patiesībā tas apdraud mūsu emocionālo inteliģenci,» uzskata psihoterapeite Aina Poiša. Viņai jauna loma uz Austrumu robežas skatuves – izrādē Sātans stikla brunčos, kas sola jautru ieskatu nākotnē, kas tuvojas straujiem soļiem ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Teikt jā ir interesantāk nekā teikt uzreiz nē,» saka psihoterapeite Aina Poiša, norādot, ka tas ir izvēles brīdis – vai tu gribi iziet ārpus komforta zonas un iegūt savā dzīvē ko jaunu, vai, šauboties savā varēšanā, nemet sev izaicinājumu un sačāksti savā drošības aliņā.

«Ir cilvēki, kuri izdeg darbā, uzņemoties pārāk lielu atbildību, un ir cilvēki, kuri izdeg no apātijas, neuzņemoties nekādu iniciatīvu. Par to varbūt nav tik populāri runāt - ka varam izdegt, vispār netērējot savu enerģiju. Tāpēc - dari kaut ko, kusties! Nu, nekas, ja nesanāks, ja kļūdīsies, tu vismaz būsi kaut ko darījis, nevis tikai padomājis par to,» aicina Aina Poiša.

Piektdien, 24. janvārī, pulksten 19 viņai pirmizrāde teātra klubā Austrumu robeža - režisora Kārļa Anitena jauniestudējumā Sātans stikla brunčos.

Šī Ainai Poišai būs jau ceturtā loma uz Austrumu robežas skatuves - pirmā bija TV šova vadītājas loma Dario Fo/Frankas Ramē komēdijā Padomi precētiem pāriem (režisore Dita Balčus, 2013), tai sekoja loma Žila Lorāna

komēdijā Stokholmas smukulis (režisors Voldemārs Šoriņš, 2016) un Olgas Petrovnas Rižovas loma Emīla Bragniska/Eldara Rjazanova padomju komēdijā Dienesta romāns (režisors Kārlis Anitens, 2017).

Reitings kā standarts

Tuvākajā nākotnē pasaule būs iekārtota tā, ka par mūsu eksistences mērauklu kļūs reitings, ko cits citam veidosim ar viedierīču palīdzību. Reitings būs oficiāla, visā pasaulē ieviesta un atzīta standartu sistēma, ko nāksies ratificēt jebkuras valsts parlamentam. Augsts reitings paver plašas iespējas dzīvē - cilvēks var veikt plastikas operācijas, baudīt izsmalcinātus dzērienus, pirkt lepnus auto un villas, piedalīties politikā, bet, ja reitings ir zems, cilvēkam liegts apmeklēt teātri, kafejnīcas, tirgoties ar nekustamajiem īpašumiem, izbraukt no pilsētas un ēst saldējumu.

Kāds teiks: «Tā nepārtrauktā stikla glaudīšana un izpatikšana citiem - tā taču nav dzīve! Bet varbūt tomēr ir? Un kas vispār ir dzīve?»

Uz šiem un citiem jautājumiem par savu eksistenci nākotnes pasaulē nāksies atbildēt arī izrādes varoņiem: vientuļam māksliniekam, kurš gadiem mēģina uzgleznot dīķi; mājsaimniecei, kuru reiz dēvēja par talantīgu aktrisi; jaunības tvirtumu zaudējušai aktrisei, kuru nedēvēja par talantīgu, bet kura pelna miljonus. Kas viņus saista? Viņi nāk no vienas ģimenes ar dažādiem pagātnes noslēpumiem. Jā, un vēl ar viņiem sarunājas kāds augstāks spēks mājkalpotājas izskatā.

Izrādē spēlē Aina Poiša, Zane Vaļicka, Kārlis Anitens un Krista Keisele, kurai Sātans stikla brunčos ir debija Austrumu robežā. Kārlis Anitens bija viņas pedagogs režijas mākslā Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžā.

Par mākslīgo intelektu

«Lugas eksemplārs man visur ir līdzi - to lasu, svītroju, burzu, ņurcu un, gulēt ejot, lieku zem spilvena. Soņas loma ir mana šā brīža prioritāte un atbildība. Lai arī pārsvarā esmu teātra skatītāja, šajā gadījumā esmu iesaistījusies teātra virtuvē un, ejot cauri radošajam procesam, saprotu, ko tas nozīmē - vispirms iepazīt materiālu, to izprast, iemīlēt un tad iemācīties, lai iegūtu brīvības sajūtu. Ir svarīgi pārvaldīt materiālu un atrast attaisnojumu katram teikumam, lai vārdi nav tikai tukša skaņa. Tad to uzlikt uz skatuves tā, lai būtu arī organiska darbība, jo runājošas galvas nevienu neinteresē. Un ir jāiedod arī vēstījums, lai skatītājam būtu interesanti sekot līdzi,» mirkli pirms pirmizrādes saka Soņas lomas atveidotāja Aina Poiša, uzsverot, ka vēstījums šajā materiālā, kurā izmantoti Kristofera Durenga (Christopher Durang, 1949) komēdijas Vaņa un Soņa, un Maša, un Spaiks (Vanya and Sonia and Masha and Spike, 2013) fragmenti, šodien ir ļoti aktuāls. Starp citu, šī luga ir saņēmusi augstāko Amerikas teātra atzinību - Tonija balvu - kā gada labākā luga.

«Stāsts ir par mākslīgo intelektu - kā sociālie tīkli manipulē ar mūsu prātiem un padara mūs atkarīgus. Bet daļa cilvēku, kuri drusku domā par savu emocionālo inteliģenci, sāk satraukties - jo tas vilnis, kas gāžas mums pāri, ir tik milzīgs, ka mēs vairs nespējam tam turēties pretī,» stāsta Aina Poiša, piebilstot, ka šī izrāde aicinās skatītāju vismaz aizdomāties, ir vai nav mūsu spēkos ko mainīt.

Brīvība izvēlēties

«Protams, lugas pamatā ir cilvēciskās attiecības, kas jebkurā lugā ir prioritāte, neatkarīgi no tā, kāds ir vēstījums. Un mūsu mērķis ir mazliet pašironiskā veidā mēģināt paskatīties uz sevi no malas un atļaut sev brīvību izvēlēties, kurā pusē nostāties - vai sākt par to domāt, ka tev vairs nav nekā personīga, jo viss tiek kontrolēts, vai turpināt truli plūst pa straumi un ļauties, lai tas vilnis tevi nes, un naivi ticēt, ka esi atradis vieglāko ceļu, kā sasniegt mērķus, pašam neieguldoties. Un turpināt ticēt, ka tas ir tikai telefons...» saka psihoterapeite. Viņa cer, ka jaunā izrāde nebūs tikai tukša izklaide, bet tās vēstījums nebūs moralizējošs un nomācošs - skatītājs pats varēs izvēlēties, vai par to padomāt vai varbūt viņam izdevīgāk ir nedomāt. «Cilvēki bieži saka: mēs esam tā pārguruši, ka negribam domāt - dodiet mums tikai izklaidi. Un viņš pat nejūt, kā pamazām ietinas vienaldzības deķītī un jūtas drošs savā aliņā - ne mana cūka, ne mana druva... Iespējams, tāpēc daudziem pietrūkst iniciatīvas - vai sacelties pret kaut to, kas nav pieņemams, vai iestāties par kaut ko, kas ir nepieciešams,» domā Aina Poiša, cerot, ka Sātans stikla brunčos mudinās piešķirt dzīvei tonusu. «Ir labi, ka tu satiec domubiedrus, kuru radošais potenciāls neļauj palikt truliem, bet spiež domāt, kas notiek ar manu dzīvi un - kas vispār notiek ar dzīvi?...»

Atņemta spēja būt pašiem

Psihoterapeite neslēpj, ka ir diezgan baisi lasīt pētījumus, kuros tiek analizēts, kā mobilie telefoni, sociālie tīkli ietekmē mūsu personības un veido mūsu sociālo nozīmību. «Jo tev veiksmīgāka bilde, jo tu vairāk atklāj savas intereses, jo tev ir vairāk laiku, bet - tavu informāciju izmanto kāds cits, lai ar tevi manipulētu. Virtuālā pasaule diktē savus noteikumus, un tev jādara viss, lai tev būtu sekotāji, kuri ceļ tavus reitingus. Jo tu kļūsti atkarīgs no saviem reitingiem. Un tas ir baisi, ka mēs samazinām ietekmi pār savu dzīvi, ka atdodamies bez ierunām, riskējot pazaudēt iespēju pašapliecināties saviem spēkiem - pierādīt, ka varam būt veiksmīgi karjerā, veltot lielākas pūles, pārvarot kādus šķēršļus un sajūtot tajā vērtību. Tā vietā mēs uzticamies mākslīgam intelektam, kas mūsu vietā izshēmo mums visizdevīgākos darījumus, un mēs naivi ticam, ka tas tiek darīts mūsu interesēs. Tas ir tirgus, tā ir komercija,» uzsver Aina Poiša, norādot, ka šajā gadījumā tas ir atvasinājums tēmai par cilvēku tirdzniecību, tikai tiek tirgota mūsu spēja būt pašiem. Mums tā tiek atņemta. Un sadzīviski tas izpaužas tik nevainīgi: tikai viens klikšķis, bet - tu vairs nepiederi sev. «Mēs sakām, ka mums ir demokrātija un izvēles brīvība, ir brīvība jautāt un izteikt savu viedokli, bet šis spēks, kas slēpjas zem skaista nosaukuma «mākslīgais intelekts», no brīvības viedokļa ir nekontrolējams, jo uz visiem mūsu jautājumiem jau ir ieprogrammētas atbildes. Un šis globālais kontroles mehānisms mūs pamazām apēd,» skaidro pieredzējusī psihoterapeite.

Viņa pati pret virtuālo pasauli ir ļoti piesardzīga un tajā piedalās tikai «minimālajā programmā». «Intuīcija saka, ka man nevajag iet dziļāk, un es paļaujos savai iekšējai balsij. Patiesībā es tur esmu, tikai pateicoties bērniem, kuri saka, ka man arī tur jābūt, lai nepaliktu par fosiliju. Bet es ļoti sargājos,» piebilst psihoterapeite. Kritiski pavērojot šodienas sabiedrību, viņa secina: cilvēki pamazām zaudē iemaņas komunicēt, dalīties priekā, neizmantojot palīglīdzekļus - telefons visu laiku ir rokā. «Sarunājoties vairs nav tik viegli noturēt acu kontaktu, atdot sevi kā personību un ieguldīties tādās attiecībās, kur tu pats vismaz kaut ko vari kontrolēt. Un jautājums ir: vai tiešām mēs kā cilvēciskas būtnes esam tik bezspēcīgas, ka nav jēgas tērēt enerģiju, lai pret to cīnītos?...»

Neļauj aizlaist atmatā

Ainas Poišas pirmā profesija ir režisore, bet mērķa realizēties kā aktrisei gan nav bijis. «Artistiskums manī bijis vienmēr, skatuves dēļu gēns arī, un, lai arī režijas studiju process bija ļoti interesants, es ātri sapratu, ka režisora profesija man kā sievietei būs par grūtu, ka nevarēšu to panest,» viņa atzīst. Bet, kad pirms septiņiem gadiem atskanēja telefona zvans ar piedāvājumu spēlēt izrādē, skatuves dēļu gēns viņā pamodās un viņa saprata, ka teikt jā būs interesantāk nekā teikt uzreiz nē.

«Lai arī tas man lika iziet ārpus ikdienas un sava komforta zonas, kurā manas kompetences koptas un aprūpētas gadiem ilgi, es sapratu, ka esmu nonākusi ļoti labā savas attīstības posmā, kas man neļauj aizlaist atmatā tās savas iemaņas, ko savulaik esmu apguvusi, bet liek mobilizēties, saņemties, sevi pārvarēt un katrreiz kā toreadoram iziet arēnā pūļa priekšā. Un, jo es vairāk dodu no sevis, jo vairāk saņemu atpakaļ,» stāsta Aina Poiša. Jā, viņa var pačīkstēt, ka ir grūti, ka laikam nevarēs, ka šaubās, bet - tikai drusciņ. Tas ir tas, kas viņu kā cilvēcisku būtni padara neatkarīgu savās šaubās, varēšanā, nevarēšanā un - arī ticībā, ka piedzīvos gandarījumu. Jo, nonākot aci pret aci ar savu pieredzi un savām iekšējām rezervēm, neviens mākslīgais intelekts nepalīdz.

«Izrādes radīšanas process, kurā tev jāatrod cilvēciskais, ir tas dzīvais organisms, kas fascinē. Protams, tas ir reizē piedzīvojums un pārdzīvojums, un cerība, ka kaut kas labs sanāks. Skaidrs, ka visādi var būt, mēs varam arī kļūdīties, mums var nesanākt uzreiz, bet tā ir kustība, tas ir solītis uz priekšu. Un pašapmierinātība tādā radošā procesā vispār nav iespējama,» viņa sapratusi. Pat tad, kad iegūta iekšēja brīvība un ir nostiprinājusies pārliecība par savu varēšanu, uztraukums un atbildība nemazinās. Un ikreiz ir jāatrod sevī spēks atkal iziet skatītāju priekšā. «Jo, ja tu esi pateicis jā, tev ir jāiet. Tas ir līdzīgi kā ar sportošanu: kad tu zini, ka endorfīni pēc tam tev būs alga, ir vieglāk saņemties. Un, ja vēl skatītāji to ņem pretī un no viņiem gāžas enerģijas vilnis, ko tad vairāk cilvēkam vajag?... Būt vajadzīgam.



 

Abonē