TŪRISMS. Kazaņa – Austrumu pasaka, kas uzmirdz naktī

Kad gatavojos lidot uz Kazaņu, dzirdēju sakām – skaista pilsēta. Nezinu, vai visi teicēji beidzamajos gados bija redzējuši Kazaņu dzīvajā ēterā, bet viņiem ir taisnība. Gados senāki ļaudis atcerējās Kazaņas universitāti – tās slava padomju laikos bija tāda, ka reklāmu nevajadzēja. Kazaņa ir ļoti mainījusies, un, zināmā mērā pateicoties tūristiem, pilsētā tiek saglabāts senais tautiskais kolorīts. Tā ir pilsēta, kurā kulta celtņu eklektika ir redzama vienuviet – baltais Kremlis, mošejas ar slaidiem minaretiem, pareizticīgo dievnamu apzeltītie kupoli. Ir jauni augstceltņu mikrorajoni un veci raibi krāsoti koka namiņi.

Pārvērtības tūkstošgades dēļ

2005. gadā Kazaņa atzīmēja savu tūkstošgadi. Miljonu pilsētai attīstoties, daudzas vecās ēkas tika nojauktas, jo bija vajadzīgas platas ielas. Tagad tādas ir. Pat remontu laikā uz ielām sastrēgumu nav. Savu laiku nokalpojušās dzīvojamās mājas nogrāva un vietā uzcēla mūsdienīgas ēkas. Tajās cilvēkiem ir komfortabla un droša dzīvošana. Diemžēl kopā ar to veco apbūvi gruvešos pārvērtās XVIII-XIX gadsimta arhitektūras pieminekļi. Nebūtībā aizgāja rakstnieka Ļeva Tolstoja māja-muzejs, toties tūkstošgadei par godu pilsētā ir jaunas ēkas un moderna infrastruktūra. Kazaņas metro, piemēram.

Kazaņa tiešām ir strauji attīstījusies, pateicoties nozīmīgiem starptautiskiem sporta notikumiem - Vispasaules vasaras universiādei 2013. gadā un FIFA Pasaules kausam 2018. gadā. Bez brillēm saskatāms, ka naudu pilsētas infrastruktūrā ieguldīja neskopojoties, vagoniem, ar vērienu. Jau 2014. gadā Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa tika atzīta par vienu no pilsētām, kurās visstraujāk attīstās tūrisma nozare - pasaules mērogā 8. vieta, Eiropā 3. vieta. Krievijā tā ir sestā lielākā pilsēta.

Kazaņas atjaunošana notikusi strauji, un tūrisma nozarē strādājošie atzīst, ka šobrīd viss tiek darīts mūsu, mīļo tūristu, dēļ. Ēkas atjauno, veco kolorītu saglabā, tradīcijas ceļ godā, jo redz, ka pilsētas viesiem tas interesē.

Par laimi, viss vecais nav sagrauts

Vectatāru amatnieku kvartālā (tas, par laimi, palicis tūkstošgades vērienīgās jaukšanas neskarts) tatāru tējas ceremoniju vadīja Fatima - žirgta, smejoša tatāru sieviete krietnos pensijas gados. Viņa tā arī pateica - mēs tūristu dēļ darām daudz ko tādu, kas agrāk šķita nemoderni. Tūristi tādās vietās nereti ieiet, paskatās, iziet un neizmanto visu piedāvājumu, teiksim, ekskursijas. Bet ir vērts, jo mums Fatima iedeva austrumu saldumus, ar karstu ūdeni sasildīja tējas trauku, paskaloja, izlēja. Pēc tam iebēra zālītes mazā tējas stipruma trauciņā un piešāva kādu garšvielu, ko uzreiz nepratu iztulkot. Vēlāk noskaidroju, ka tas ir timiāns. Austrumu zemēs tas aug savvaļā kā nezāle. Tagad Kazaņas tirgū nopirktā savvaļas timiāna turziņa ir manā tēju grozā - šķipsniņu piešauju ne tikai no Kazaņas atvestajām zāļu tējām, bet arī smalkajām - zaļajai, baltajai, pat mate garša tiek uzlabota ar savvaļas timiāna lapiņām. Tējas garša mainās. Turklāt timiāns slimajiem atdodot ne tikai veselību, bet nodrošinot arī ilgmūžību. Dzīvosim, redzēsim, jo pārbaudu timiāna labās īpašības.

Starp citu, ja tatāri cienā ar tēju, tad tas ir uz ilgu laiku. Tāpēc ir jāzina, kā pieklājīgi parādīt, ka tēju vairs nevēlies. Bet, ja mājasmāte viesim tēju nepiedāvā, tad tas gan ir mājiens ar slotaskātu - lasies uz visām četrām debess pusēm!

Vairāk nekā miljons iedzīvotāju, bet sestdienas rītā Kazaņā netālu no vienas no centrālajām ielām bija kluss kā Latvijas pierobežā. Tika paplašināta krastmala, būvlaukumā plosījās ekskavators un dīdījās daži strādnieki, rets skrējējs izvicināja kājas, bet citādi - garām pabrauca ne vairāk kā piecas mašīnas 30 minūšu laikā. Mūsu viesnīca bija Kazaņas senākajā daļā pie Kabana ezera, kur joprojām ir saglabāts vectatāru amatnieku kvartāls. Uz šejieni XVI gadsimtā cars Ivans Bargais aiztrieca tatārus, kad Maskavas lielkņazistei apnika maksāt meslus Kazaņas haniem, bet lielāko daļu senās Kazaņas nopostīja. Šajā pilsētas daļā, par laimi, ir saglabātas vēsturiskās ēkas, un, ja gadās, tad ir vērts kvartālu apskatīt.

Netālu no viesnīcas ir teātris. Kādurīt pie teātra sienas makšķernieki vicināja savas bada pātagas. Nu ko, jāiet aprunāties! Nabaga vīri, droši vien rīta agrumā izmukuši no mājām un atviegloti uzelpojuši, ka beidzot būs miers, un pēkšņi viņiem uzklūp divas personas, kas bāž degunu spaiņos un pratina, kas tās par zivīm, kāpēc tik mazas, kāpēc viņi te makšķerē un kurš tās zivis ēdīs. Viens atcirta - kaķis ēdīšot. Phe, tad nu gan ir vērts kvernēt pie teātra sienas un austrumnieciskas mūzikas (starp citu, patīkamas) pavadījumā ķeselēt zivis. Nākamajā rītā neviena makšķernieka tur vairs nebija...

Uz tirgu!

Ak, tirgus! Uz tirgu vajag aiziet vai aizbraukt jebkurā svešā pilsētā. Tirgus kolorītu nevar iznīdēt nekādas smalkas vitrīnas un snobiska publika. Kazaņas tirgū nekā tāda nebija. Mūs gan brīdināja, lai pieskatām somas, kabatas, makus un telefonus. Starp citu, brīdināja turpat tirgū sastapti vietējie ļaudis, ar kuriem piestājām pamēļot. Nepiedzīvojām nepatīkamus incidentus, kaut gan Kazaņas noziedzīgā pagātne ir atsevišķa stāsta vērta.

Tirgū un ne tikai tur cilvēki ir viesmīlīgi. Tūristiem gatavi izstāstīt (nemānoties) par precēm, par labākajām iespējām, garšīgākajiem produktiem. Piedāvā uzlikt uz zoba, neskopojas ar atlaidēm. Zivis nopērciet noteikti, jo būt Volgas un Kamas krastos un neuzēst zivis ir tas pats, kas apprecēties un izlaist pirmo kāzu nakti. Starp citu, Tatarstānas iedzīvotāji saka - Kama ir varenāka upe par Volgu. Bet zivju garšu nemaitā tas, no kuras ūdenstilpes tās izceltas.

Tirgū ir daudz vīriešu, viņi sparīgi tirgojas ar augļiem un dārzeņiem. Sievietes strādā juvelieru bodītēs un tējas veikaliņos.

Baltiešu faktors

Baltiešu akcentu viņi atpazīst uzreiz, tas ir kā medusmaize. Kādā aptiekā mūs lūdza runāt vēl, tik jauki esot klausīties. Nemaz tik bieži par manu diemžēl nu jau visai šķībo krievu valodu nav tā priecājušies kā Kazaņā. Nevaru pateikt, kas padomju Latvijā, konkrēti Rīgā un Jūrmalā, bija tik šarmants, ka Krievijā dzīvojošie cilvēki joprojām atceras to kā pasaku. Katrā ziņā mums Rīgas un Jūrmalas padomjlaika aura palīdzēja, tikām uzņemti atplestām rokām un plašām sirdīm arī ārpus tūrisma brauciena piedāvātā maršruta.

Ceļojumu uz Kazaņu šogad septembrī rīkoja tūrisma firma Skaisto skatu aģentūra, un bijām paši pirmie organizētie tūristi no Latvijas. Varējām lepni to izstāstīt (un stāstījām arī) katram kazaņietim, kurš jautāja, no kurienes esam atbraukuši. Nepameta sajūta, ka esam savas valsts vizītkarte, tāpēc negribējās, ka pēc mūsu aizbraukšanas nākamie tūristi no Latvijas tiktu sagaidīti ar spļaudīšanos, sak, jūsējie jau te bija, bet labāk nebūtu kāju spēruši.

Kazaņas kanibāls

Kazaņas kriminālā pagātne ir visai nesena. Līdz divtūkstošajiem šī bija viena no kriminālākajām Krievijas pilsētām. Ir vērts par to parunāt, jo vairāk tāpēc, ka pilsētas vadītāji, droši vien ne bez valsts vadības ziņas, ir tikuši galā ar šo problēmu. Mēs savus valstsvīrus lamājam, bet tatāri un Tatarstānā dzīvojošie cittautieši savējos ceļ saulītē. Iepriekšējais prezidents labs bija, un labs ir arī tagadējais. Un uzreiz uzskaita, ko viņi izdarījuši. Tas netiek teikts tāpēc, ka tā vajag runāt, var redzēt, ka cilvēki atzinīgi novērtē viņu labā izdarīto. Arī tas veido priekšstatu par valsti un tās iedzīvotājiem - vai die’, ja katram svešiniekam sāktu klāstīt, kāds kretīns ir priekšnieks...

Kazaņā kriminālo varu savās rokās turēja jauniešu grupējumi, kas pilsētu sadalīja jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Kazaņa bija bandītisma centrs Krievijā. Ap to laiku, kad Latvijā sākās Atmoda, Kazaņā tika uzņemta dokumentālā filma par jauniešu bandu dzīvi. Viena vienīga - 2010. - gada statistika ir iespaidīga: 82 slepkavības un 23 230 noziegumu. Tūkstošiem dzīvokļu zādzību, narkotiku noziegumu, ap 5000 laupīšanu un citu veidu noziegumu ielās.

XX gadsimta 70. gados Kazaņā dzīvojis viens no briesmīgākajiem Padomju Savienības sērijveida slepkavām - maniaks kanibāls Aleksejs Sukletins. Viņš kopā ar savu līdzzinātāju nogalinājis un apēdis septiņas sievietes un meitenes. Sukletinam piesprieda un izpildīja nāvessodu.

Kazaņas bārenis

Par tautas dzīvelīgumu liecina prasme pasmieties par sevi. Tatāriem patīk sevi pavilkt uz zoba. Jau Fatima tējas ceremonijas laikā atraktīvi izstāstīja īso Kazaņas vēstures versiju un cita starpā pasmējās, ka tatāri vienmēr bijuši attapīgi un pratuši sevi neapdalīt. Kā nu ne, ja pilsēta atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā - kuram lokanāka mēle, tas zaudētājos nepaliks.

Piemēram, teiciens «Kazaņas bārenis» - tas ir cilvēks, kurš iežēlina, lai gūtu labumu sev. Jau tad, kad tatāru zemes iekaroja Ivans Bargais, tatāri tādā veidā mēģināja izkaulēt visādus labumus. Kā tu bāra bērnam neiedosi kādu gardumiņu, labumiņu! Tā kā Kazaņa tika pakļauta un izpostīta, tad attapīgākie visbiežāk uzdevās par bāreņiem no Kazaņas, jo kurš gan to var pārbaudīt - Kazaņa tika nopostīta, tās iedzīvotāji gāja bojā vai tika aizdzīti.

Kazaņas dievmātes brīnums

Kazaņas dievmāte brīnumdarītāja ir īpašs stāsts. Pēc cara Ivana Bargā iebrukuma 1579. gada ugunsgrēks iznīcināja pilsētu. Kāda meitenīte sapnī redzējusi dievmāti, kura pateikusi, kur meklējama viņas ikona. Visbeidzot meitēns sācis rakt dievmātes norādītajā vietā un atradusi ikonu, ietītu vecā vadmalas gabalā.

Ikonai tiek piedēvētas brīnumus darošas īpašības. Tāpat kā Austrumi ir smalka lieta, arī ticība ir tāda pati. Katram pašam savs stāsts par dievmātes brīnumdarbiem viņa dzīvē. Dievnamos viņas svētbildes ir, kur vien paskaties. Lētākas, dārgas, izpildītas īpašā tehnikā. Ikonas kopijas tiek īpaši godātas pie tām notikušo izdziedināšanas brīnumu un dievmātes parādītās žēlastības dēļ. Ar ikonu visbiežāk svēta jaunlaulātos ģimenes dzīvei.

Laulību katlā var apprecināt 27 pārus

Tūkstošgadei par godu tika izveidots Milleniuma tilts un Kazaņas metro, un tie, protams, ir pilsētas apskates objekti. Kazaņas Kremlis - balts kā dūjas spalva - ir UNESCO aizsardzībā un nodrošina pilsētai tūristu pieplūdumu. Kremļa siena un teritorija ir iespaidīga.

Vēl viena celtne, kas dienas laikā šķiet savdabīga, bet naktī elpu aizsit ciet, ir Kazaņas laulību pils jeb Ģimenes māja. Tā veidota katla formā. Viena no leģendām vēsta, ka Kazaņas nosaukums cēlies no vārda kазан, kas tatāru valodā nozīmē «katls». Laulību pils atgādina uz trijkāja (vispār jau nesaskaitīju, cik kāju bija tam katla turētājam) uzliktu katlu. Leģenda vēsta, ka burvis senajiem iedzīvotājiem vēlējis būvēt pilsētu tur, kur zemē ierakts katls ar ūdeni sāks vārīties bez uguns. Tāda vieta atrasta Kabana ezera krastā.

Kazaņas dzimtsarakstu pils uzbūvēta kalna galā, un dienā par to brīnījāmies - citplanētiešu šķīvis, vai? Naktī tā ir ellīgi skaista, izgaismota violetā un zeltainā nokrāsā. Uh, īsta Austrumu pasaka. Vienlaikus varot laulāties 27 pāri. Ja to atļautu naktī, tad labprāt.

Kazaņa dienā un naktī atšķiras kā... diena no nakts. Pilsēta arī dienā ir izskatīga, bet naktī tā pārvēršas pasakā. Pilsētu sāka izgaismot tūristu dēļ. Agrāk esot bijis tumšs kā peklē, bet tagad, kad pilsēta sajutusi ienesīgumu no tūrisma biznesa, tumsā to neatļaujas atstāt. Tāpēc, ja sanāk, apskatiet Kazaņu naktī! Nakts ekskursijas cena ir nepilni 7 eiro. Tikpat maksā Kazaņas Kremļa apskate ar ekskursiju vadītāju. Mēs nakts melnumā nonācām arī klosterī. Vīriešu. Ekskursijā. Tur elektrība tika ekonomēta, tomēr dažu labu gaišāku nostūri arī redzējām. Tumsā pilsēta bija daudz vilinošāka.

Krusti un pusmēneši - līdzās

Pilsētā ticības sadzīvo cita citai līdzās. Tautību mikslis ir liels - ap 115 tautību. Iespējams, neesmu nopietni ņemama, bet par to, ka biju starp musulmaņiem un kristiešiem, aizdomājos tikai pēc atgriešanās Rīgā. Nekāds antagonisms Kazaņā nebija pat nojaušams - kupoli, mošeju minareti, krusti un pusmēneši... Tam visam ir atļauts būt blakus. Vislabāk šo reliģiju eklektiku vērot no krastmalas.

Piemēram, Kul Šarifa mošeju uzbūvēja par godu pilsētas 1000. pastāvēšanas jubilejai. Vēsturiskā mošeja tika iznīcināta XVI gadsimtā. Šī ir replika, bet nozīmīga tatāriem. Mošeju iznīcināja Ivans Bargais, tā nosaukta imama, kurš bija prasmīgs aizstāvības vadītājs, vārdā. Mošeja ir jāredz. No attāluma nav iespējams apjaust ne tās formu, ne izmēru.

Kazaņā ir arī citplanētiešu kuģis - cirka ēka.

Par Kazaņas vizītkarti uzskata Tūkstošgades laukumu un Kremli, bet papriecāties var arī par Leļļu teātra ēku - uzkāpiet pa kāpnēm un ieraudzīsiet brīnumus.

Kazaņieši lepojas ar atjaunoto Operteātri. Skaista ēka, nudien. Ja ir iespējams iegādāties biļeti uz operas vai teātra izrādi, uzkāpiet skopumam ar kāju un nopērciet. Par vidēji 10 eiro ir labu labās vietas.

Krītošais Sjujumbikes tornis, ko vietējie dēvē par savu Pizas torni, arī vilina tūristus. Tornis pašlaik esot nošķiebies par gandrīz diviem metriem. Leģendas ir krāšņākas nekā realitāte. Cariene Sjujumbike likusi uzcelt torni sava mirušā vīra piemiņai. Tā ir viena versija. Nākamā - torni septiņu dienu laikā uzcēla pēc Ivana Bargā pavēles. Kad krievu cars gribēja vietējo carieni precēt, viņa metās zemē no torņa. Un vēl - apzeltītajā bumbā glabājušies tatāru haniem svarīgi dokumenti, bet, kad bumbu nocēla un pārbaudīja, tā izrādījās tukša. Atklāti rūsas izēsti caurumi, ja arī kādi papīri bijuši, tie, iespējams, izkrituši.

Tūristu maršruti Kazaņā ir sakārtoti. Ja negribas staigāt, tad var izmantot ekskursiju autobusu - divstāvu braucamie kursē kopš 2013. gada.