Britu pirmā ešelona un varbūt pat augstākās līgas postbritpopa un alternatīvā roka apvienība “Keane” pie mums vienmēr bijusi lielā cieņā, taču ar koncertu to Latvijā sagaidīt izdevies tikai vienreiz, un arī tad pat tālajā 2012. gadā, kad šis četrinieks ar vokālistu Tomu Čaplinu priekšgalā uzstājās festivālā “Positivus”.
Nācies vien muzikālās slāpes pēc šīs grupas remdēt ar albumiem, turklāt izskatījās, ka arī to apritei pienākušas beigas, jo “Keane” uz četriem gadiem bija pajukuši.
Pērn gan grupa atjaunojās, arī izmaiņu sastāvā nav, un septembra beigās mūziķi laida klajā savu pēc skaita piekto studijas albumu. Kāda rezonanse? Pirmoreiz kāds “Keane” studijas darbs Britu salās nav bijis Nr.1, jo “Cause And Effects” - kāda neveiksme! - šajā topā ir tikai otrais… Kritiķi savā vērtējumā svārstās starp trim un četrām zvaigznēm, tomēr kopējais albuma rangs ir diezgan vājš. Iespējams, ka tam pie vainas ir stilistiskās pārmaiņas, jo “Keane” sākuši lūkoties elektropopa un pat popa virzienā. Vai tas ir pareizi? Laiks rādīs.
PAR. “Keane” prot graciozi novecot, ja vien tā var teikt par grupu, kas pastāv nieka ceturtdaļgadsimtu. Lai gan kopumā radošā pauze ilgusi pat sešus gadus, rūsa mūziķu rakstītprasmes nav noklājusi un naftalīns no šī diska arī nenes - jauno albumu nekādi nevarētu nosaukt par soļošanu pa iepriekš iemītu taciņu. Ko paklausīties? Piemēram, puslīdz enerģiskās un nedaudz roķīgās “Love To Much” un “The Way I Feel”, arī trauksmaino “I‘m Not Leaving”.
PRET. Lai spēlē elektropopu, popu vai kaut deju mūziku (nekādi lielie rokmūzikas propagandētāji “Keane” tāpat nekad nav bijuši), bet tā, lai tas būtu interesanti, aizraujoši un atmiņā paliekoši. Nav. Nevienu dziesmu no šī darba īsti negribas izcelt. Uz nerviem albums nekrīt, taču diez vai tas ir augstākais, uz ko spējīgi “Kean” - radīt kaut ko līdzīgu 21. gadsimta “A-ha” atlējumam. Bet varbūt ir augstākais? Salkani.
