TŪRISMS. Nursultana, kas bija Astana, un citi Kazahstānas dārgumi

 
©Sputnik/SCANPIX/LETA

Kazahstāna ir valsts, kuru ceļotājam no Latvijas ir vērts apmeklēt un kur daudz ko redzēt. Priekšstats par Kazahstānu, ka tā būtu noplukusi postpadomju zeme, ir pagalam aplams. Pašlaik tā ir Centrālāzijas līdere visās jomās, dinamiska un attīstīta.

Atšķirībā no tās tuvajām kaimiņzemēm lielie ienākumi, kas nāk no dabas resursu eksporta, Kazahstānā nav kaut kur pazuduši, bet ieguldīti skolās, slimnīcās, ceļos, sociālajā jomā un infrastruktūras attīstībā. Arī tūrisma nozare ir visnotaļ augstā līmenī, un ārzemniekam ir pieejams labs, civilizēts serviss. Valsts ir droša, un tauta ir viesmīlīga, nepastāv valodas barjera tiem, kas prot krieviski, un arī angliski jaunā paaudze pilsētās mācās un runā labi.

Lielpilsēta nekurienes vidū

Viens no Kazahstānas spožumiem ir galvaspilsēta Nursultana. Pavisam neilgā laika posmā - mazliet vairāk nekā divdesmit gados - gandrīz tukšā vietā, tur, kur padomju laikā bija Ņikitas Hruščova neskarto zemju apguves kampaņas laikā uzceltā un vēlāk nīkuļojošā pilsētiņa Ceļinograda, pašā neaptveramās stepes vidū, nekurienē, kur iepriekš kauca vien vēji, ir uzbūvēta jauna, liela, moderna pilsēta, kurā pašlaik jau ir aptuveni miljons iedzīvotāju. Līdz šā gada martam to sauca par Astanu, taču, kad Kazahstānas pirmais prezidents Nursultans Nazarbajevs paziņoja par atkāpšanos no amata, parlaments aiz cieņas pret viņu nolēma pilsētu pārdēvēt viņa vārdā. Nursultanā viss ir jauns, liels un plašs - stiklā, betonā un zeltījumos mirdzošs. Gludas ielas, kopti parki, interesanti vismodernāko būvju paraugi, kur kultūras, sporta, biroju, iestāžu, viesnīcu, dzīvojamo ēku celtniecībā ir bijis ļauts savas ieceres realizēt slaveniem Eiropas, ASV, Japānas arhitektiem un inženieriem. Nursultana atrodas vietā, kur ziemā ir mīnus 40 un vasarā plus 40 grādu pēc Celsija, līdz ar to visas ēkas ir aprīkotas ar komfortabla mikroklimata uzturēšanas iekārtām.

Arhitektu fantāziju materializācija

Pilsētvides plānotājiem un arhitektiem nav bijis jālauza galva, kā jaunbūves savietot ar kādu vēsturisku apbūvi. Līdz ar to pilsēta ir tapusi galvās, uzzīmēta plānos, un tagad šīs fantāzijas apdzīvo cilvēki. Viens no ļaužu apmeklētiem objektiem ir lielveikals un izklaides centrs Hanšatir, kas izskatās kā milzīga klejotājtautu valdnieka telts (vai cepure). Bet nu pēdējos gados ir tapis dažs vēl daudz lielāks iepirkšanās un izklaides centrs.

Iepretī Hanšatir atrodas Mīlētāju parks un Baiterek tornis, kas kļuvis par galvaspilsētas galveno vizītkarti. Tornis simbolizē dzīvības koku, kura virsotnē ir mītiskā putna Samruka zelta ola. Tas ir gandrīz 100 metru augsts, un, ja uzbrauc tajā augšā, redzama visas pilsētas panorāma.

Grandiozs objekts ir prezidenta pils, kas tagad ir jaunā prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva darba vieta, un parks, kas ir tai blakus.

Vēl ir Neatkarības pils, kurā ir milzīga telpa, kurā vienlaikus pie galdiem var sasēsties teju 3000 viesu. Tur ir glezna, kuras izmēri ir divstāvu mājas augstumā un platumā. Pašā vidū Pirmais Prezidents Nursultans Nazarbajevs nāk pa sarkano paklāju un viņam aplaudē visu pasaules lielvaru vadītāji. Kazahi Nazarbajevu godbijīgi dēvē par Nācijas līderi. Šis tituls viņam ir uz mūžu konstitucionāli nostiprināts.

Vēl Nursultanā ir Miera un saticības pils, kas uzbūvēta piramīdas formā. Tur notiek dažādi forumi, tostarp arī tāds pasākums, kā pasaules reliģiju līderu satikšanās, kas pēc Nazarbajeva iniciatīvas ir notikusi jau daudzas reizes un kurā uz miermīlīgām pārrunām tiek pulcētas musulmaņu, kristiešu, budistu, jūdaistu autoritātes no dažādām valstīm.

Un ir Nazarbajeva centrs, kas arī ir arhitektūras brīnums - tas atgādina tādu kā citplanētiešu kuģi. Šajā ēkā tiek pasniegtas ilggadējās Kazahstānas prezidenta balvas pasaules sabiedriskiem darbiniekiem, kas visvairāk veicinājuši atomatbruņošanos.

Nursultanā ir vairāki muzeji - modernās mākslas muzejs, Pirmā Prezidenta muzejs, vēstures, militāro spēku un novada muzeji. Visi šie objekti ir celti jaunos laikos, izmantojot modernus materiālus un jauno tehnoloģiju trikus ekspozīcijās.

Ir Nursultanā opera - balta, liela ēka, kas celta pēc Eiropas 19. gadsimta vidus parauga un kurā notiek pasaulslavenu mākslinieku operas un baleta izrādes. Un neskaitāmi sporta objekti, pieminekļi, vides māksla, strūklakas, laukumi, parki un skvēri. 2017. gadā Astanā notika pasaules EXPO izstāde, un tika uzbūvēts daudz jauna, no kā ievērojamākā ir milzīga stikla bumba jeb centrālais izstādes paviljons. Varas iestādes bija paredzējušas līdz izstādei uzbūvēt arī ātro tramvaju no lidostas uz pilsētas centru, taču kaut kas ir nogājis greizi un būve apstājās. Tomēr pēc kāda laika tramvajs būšot gatavs, un finansējums tam esot atrasts. Pašlaik Nursultanā pamazām top arī jauns debesskrāpis, kura virsotne būšot mākoņos - tā būs īpaši iespaidīga, visaugstākā celtne Centrālāzijā.

Vakaros Nursultanā iedegas ugunis un ir plašas iespējas pavadīt laiku dažādās izklaidēs. Iecienīts ir Nuržola bulvāris, kur cits pie cita ir restorāni ar kazahu, krievu, japāņu, uzbeku, itāļu un citām virtuvēm.

Bešbarmak, kazi, manti

Apmeklēšanas vērts ir tirgus Artjom, kas gan ir viens no retajiem padomju laika reliktiem pilsētā un ar arhitektūru neizceļas. Toties tur ir Austrumu tirgus smaržas, kas ceļas no plašā garšvielu, saldumu, augļu un dārzeņu klāsta. Ja esat drosmīgs un gatavs riskēt, diezgan jau nu antisanitāros apstākļos varat pagaršot viegli alkoholisko dzērienu no ķēves piena jeb kumisu un kamieļmātes pienu, ko sauc par šubat. Tirgus gaļas paviljonā blakus pazīstamajiem liellopa, aitas un cūkas izstrādājumiem ir arī gaļa, kurai ir nedaudz citāda krāsa un izskats - tā ir zirga gaļa un zirga gaļas desas jeb kazi.

Kazahu tradicionālā virtuve ir līdzīga citām Āzijas stepju klejotāju un kalnu tautām - vārīta gaļa ar kviešu mīklas plāksnēm jeb bešbarmak, pelmeņi jeb manti, plovs, kurā izmanto rozīnes, žāvētas aprikozes un bārbales. Kazahstānas lepnums ir īpaši garšīgi āboli.

Arī latviešu vēsture

Kazahiem ir viena ļoti cieta siera šķirne ar savu leģendu. Staļina laikos bijis tā, ka no Kaukāza zemēm, Ukrainas un Baltijas valstīm izsūtītie ļaudis nometināti aiz dzeloņstieplēm un miruši badā. Vietējie rīkojuši tēlotas «naida demonstrācijas», apsaukājušies un apmētājuši viņus ar akmeņiem. Taču šie akmeņi nav bijuši vis akmeņi, bet siera bumbas, kas palīdzējušas nelaimīgajiem režīma upuriem izdzīvot. Netālu no Nursultanas ir piemiņas komplekss tajā vietā, kur atradās skarbais Akmoļinskas tautas ienaidnieku sievu lēģeris jeb A.L.Ž.I.R. Savs piemiņas akmens tur ir arī latviešu sievietēm. Vēl tur stāv tieši tāds pats lopu vagons kā Torņakalnā...

Pavisam ne dārgi

Pirms 2014. gada ēdieni, dzērieni, dažādas preces un pakalpojumi bija diezgan padārgi, taču pašlaik, pateicoties krievu rubļa kursa kritumam, arī Kazahstānas nacionālā valūta tenge ir kļuvusi izdevīga ceļotājiem no Latvijas, un mēs varam tur justies pavisam ne kā nabagi. Dažām lietām, piemēram, cena ir trīs reizes zemāka nekā pie mums, smalkā augstas klases viesnīcā var nakšņot par budžeta viesnīcas cenu. Pusdienas restorānā izmaksā jūtami mazāk nekā pie mums līdzīga līmeņa iestādījumos. Savukārt no rietumiem eksportētas drēbes, apavus vai aksesuārus nav vērts pat aplūkot - visticamāk tie būs dārgāki nekā Rīgā. Tas acīmredzot saistīts ar attālumiem - preces no Eiropas ir dārgas, bet preces no Ķīnas ir lētas.

Kazahstāna ir devītā lielākā valsts pasaulē, kurā nav tikai galvaspilsēta un stepe, bet arī varenas upes un ezeri, kalni un slēpošanas kūrorti. Tur ir arī vecā galvaspilsēta Almati, kas nebūt nav novārtā pamesta un arī spēji attīstās. Upes un ezeri ir makšķernieku paradīze, kur var noķert fantastisku izmēru samus un citas zivis.

Atomšausmas tuvplānā

Ir arī vietas, kas interesētu ekstrēmus tūristus, kas iecienījuši pamestas, aizliegtas, biedējošas vietas. Piemēram, Semipalatinskas atompoligons, kurā padomju laikā uzspridzinātas 356 atombumbas. Lielākā daļa spridzināta apakšzemē, taču ir bijuši arī daudzi virszemes sprādzieni, tajā skaitā arī pašas pirmās padomju atombumbas sēne. Šovasar šo vietu apmeklēju, un jāteic, tā bija biedējoša pieredze. Pēc ilgas kratīšanās autobusiņā pa izdangātu stepes ceļu paveras aina ar betona celtnēm, kas celtas, lai pārbaudītu dažādu inženiertehnisko būvju izturību tiešā atombumbas sprādziena tuvumā. Pašā epicentrā šobaltdien ir radiācijas līmenis, kas ir veselībai bīstams, ja tur uzturas ilgāk par 40 stundām. Tam tuvoties drīkst tikai speciālā aizsargkostīmā ar respiratoru uz mutes. Kādreizējā atomfiziķu pilsēta Kurčatova padomju laikā bija stingri apsargāta, slēgta un nebija atrodama kartēs. Arī tagad tur strādā zinātnieki, kas pēta sprādzienu sekas un iespējas rekultivēt bijušo poligonu, lai tur varētu veikt kādu saimniecisko darbību. Daļa zinātnieku no sava pamatdarba brīvajā laikā kļūst par «stalkeriem» jeb gidiem, uzņemot ārvalstu kolēģus vai tūristus. Kurčatovā ir muzejs, kurā aplūkojamas dažādas ar atomfiziku saistītas lietas - mērierīces, poligona maketi un baismīgajos elles sprādzienos līdz nepazīšanai deformēti priekšmeti. Lai nokļūtu Kurčatovā, vispirms ar iekšējo avoreisu jātiek uz Semeju, kas padomju laikā saucās par Semipalatinsku. Tā ir paprāva pilsētiņa ar 300 tūkstošiem iedzīvotāju pie Irtišas upes, kurā uz salas ir zaļš Miera parks ar piemiņas monumentu atomsprādzienos un atompiesārņojuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Kazahstānai ir daudz piedāvājumu visu veidu tūristu gaumēm. Latvijas un Kazahstānas ekonomiskās, kultūras un diplomātiskās attiecības kļūst aizvien ciešākas. Paredzams, ka līdz šā gada beigām Rīgā būs ne tikai Kazahstānas konsulāts, kā līdz šim, bet jau vēstniecība. Vīzu uz šo valsti vairs nevajag. Šajā sezonā bija airBaltic tiešie reisi uz Almati, un jācer, ka arī nākamgad būs šī ērtā iespēja uz turieni lidot. Bet var lidot arī caur Maskavu, Kijevu, Stambulu vai citām lidostām.



 

Rīgas namu pārvaldnieks