Bagātā latvieša pieminekli atjauno pēc atrastās pēdiņas
Koku brāķera Anša Bērziņa neparastais piemineklis Torņakalna kapos ir atjaunots, bet jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Cik zināms, Rīgā un pat ne Latvijā otra tāda vairs nav. Tik grezna un dārga kapa pieminekļa, kādu veltīja XIX gadsimta latviešu amatniekam, vietā mūsdienās virs apbedījuma varētu uzlikt bentliju. Aptuveni tāds pats efekts naudas, statusa un nepraktiskuma izteiksmē sanāktu.
Anša Bērziņa kapa pieminekļa restaurācijas darbu vadītājs tēlnieks Igors Dobičins atzīst, ka šis ir viens no pieminekļiem, ko grūti atšifrēt. Anša Bērziņa jeb Hansa Bersinga (6.02.1795.-4.01.1848.) kapa piemineklis ir veidots Vīnē no Ziemeļitālijas marmora. Marmors Latvijas kapsētās nebija izplatīts materiāls klimatisko apstākļu dēļ. Marmoram labāk «patīk» Itālijas saule, nevis Latvijas lietus, sniegs un drēgnums. Šis dabiskais akmens ir regulāri jātīra. Taču Anša Bērziņa bērni, bet, visticamāk, tieši meita, nebija skopojušies.
Līdz mūsdienām no pieminekļa bija saglabājušies vairāki fragmenti, sērojošās sievietes figūra tika veidota no jauna tikai pēc vienas saglabājušās pēdiņas un kājas pirkstiņa. Par laimi, Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas desmit gadu piemiņas izdevumā koku brāķerim Bērziņam uzliktais piemineklis bija atzīts par vienu no ievērojamākajiem Latvijā un nofotografēts.
Pieminekļa atjaunošanu noteica nejaušība. 2017. gada novembrī Torņakalna un Mārtiņa kapu pārzinis Valdis Gavars šķirstīja rakstu krājumu Latvijas Republikas 10 gadu pastāvēšanas atcerei. Starp nepilniem diviem desmitiem ievērojamāko pieminekļu viens bija no Torņakalna kapiem. Uzstādīts pirms aptuveni 170 gadiem. Tajā pašā vakarā V. Gavars brauca uz kapiem meklēt to, kas no iespaidīgā pieminekļa bija atlicis. Dažus bluķus atradis, vienu atradumu ar smalku granti paberzējis un ieraudzījis uzrakstu. Minētajā rakstu krājumā Bērziņa (Bersinga) kapa piemineklis bija ierindots kā vienlīdz nozīmīgs ar Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, mākslinieka, vēsturnieka un Rīgas ainavu iemūžinātāja Johana Kristofa Broces, komponista Emīla Dārziņa un Brāļu kapu Mātes Latvijas pieminekļiem un skulptūrām. Otra tāda pieminekļa Latvijā nav, tāpēc V. Gavars vērsās Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā un Kapsētu pārvaldē ar lūgumu palīdzēt pieminekli atjaunot. Pieminekļa atjaunošanu veica par Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes līdzekļiem, strādāja Latvijas Mākslinieku savienības radošā kvartāla Kombināts Māksla akmens apstrādes un restaurācijas speciālisti un SIA Skarpelis.
Pieminekļa atjaunošana notika divos posmos un pabeigta šogad. Pirmais pārsteigums bija materiāls. Atrastās detaļas atgādināja betona klučus, izrādījās - marmors. Tēlnieks Ansis Dobičins, kurš veidoja sievietes tēlu, stāstīja, ka figūras izmēru noteicis aptuveni, lai tā būtu samērīga ar atrastajām detaļām. Fotogrāfijā piemineklis fiksēts tikai vienā rakursā, tāpēc nācies izmantot iztēli, vienlaikus balstoties uz vēstures faktiem. Darba gaitā Ansis sērojošās sievietes figūru daudzreiz pārveidojis. Palagā tērptā modele tikmēr pacietīgi pozējusi.
Gan I. Dobičins, gan V. Gavars piedāvā savu versiju par to, kā varēja ritēt notikumi koku brāķera Bērziņa dzimtā pēc viņa nāves. Zināms, ka Bērziņam pieminekli lika meita. Netipiski XIX gadsimta vidum, kad sievietei vēl nebija ļauts būt emancipētai, ar vīrietim līdzvērtīgu statusu sabiedrībā. Tāpēc ir jo aizraujošāk minēt, kāpēc koku brāķera meita, nevis dēls, uzstādīja pieminekli tēvam. Turklāt sērojošās sievietes figūra veidota kā Senās Romas dievietes Vestas tempļa priesteriene - no ģimenes (tēva, brāļiem) neatkarīga sieviete. Senajā Romā sievietei nebija pieņemts staigāt basām kājām un bez frizūras, bet vienu nakti gadā to drīkstēja darīt. Tad sievietēm bija pašnoteikšanās tiesības darīt, ko un kā vēlas. To visu var nolasīt Bērziņa kapa piemineklī, stāsta I. Dobičins. Vai koku brāķera meita ar nolūku izvēlējās šādus simbolus? Kas viņa bija? Kāda bija viņas vieta ģimenē? Nav zināms, cik izmaksāja Anša Bērziņa kapa piemineklis, un varbūt ģimene pat pārdeva daļu meža, lai godātu tēva piemiņu. Apbedījums ir kalna galā, un tā ir prestiža vieta. Pārtikušo Bērziņu dzimtas vēsture varētu būt interesants izpētes objekts.