RECENZIJA: "Klintsons un Logo" "12"
Ik pa laikam par sevi latvju popmūzikas pasaulē atgādina Ansis Klintsons, un ik pa laikam viņš sola, ka atdzims arī viņa grupa “Logo”, kura it kā visu šo laiku nemaz neesot mirusi.
Pirms dažiem mēnešiem pat tika pieteikts tās jaunais albums, taču tas tika pieteikts arī iepriekš, līdz ar to beigu galā pat piemirsās, ka tas nekur tā arī nav redzēts. Taču re - tagad gan ir!
Enerģijas pilni un gatavi prezentēt jaunās un arī dažas radiostacijās jau apviļātās dziesmas Latvijas mūzikas vidē, Ansis & Co tās apkopojuši albumā „12”. “Šis nav atgriešanās vai „come back” albums - šeit tiešām saliktas 12 dziesmas kā fotogrāfijas albumā, no dažādiem periodiem, caur kuriem esam gājuši mēs visi - gan katrs kā indivīds, gan kā nācija, gan ar savu rokenrolu, gan ar krīzes gadiem,” tā Ansis. Tā kā daļa dziesmu rakstītas ar grupu, bet daļa - solovariantā, projektam dots nosaukums “Klintsons un Logo”. Dziesmas ierakstītas no 2006. līdz 2019. gadam, bet kura kurā laikā - uzminiet paši. „Noliekot šo apvienojumu pieejamu internetā, straumēšanas platformās un citur, beidzot ar mierīgu sirdi varu ķerties pie jaunu kompozīciju radīšanas. 12 dziesmu izdošana un nodošana klausītājiem ir kā tāda tvaika nolaišana radošajam katlam, kurš vienreiz iedarbināts un negrib pārstāt vārīties, neskatoties uz racionālā prāta loģiskajiem spriedumiem,” tā Ansis par albuma publicēšanu. Vēl tikai jāpiebilst, ka pašlaik kopā ar Ansi viņa grupā spēlē Raimonds Špakovskis (ģitāras), Mareks Motte (taustiņi), Mārtiņš Rubiks (bungas) un Jolanta Shultz (bass, čells, balss).
PAR. Savulaik “Logo” gāza riņķī radiostaciju topus ar lipīgo hitu “Kauns”, kas tika iekļauts arī 2002. gadā izdotajā albumā “Pirmā palīdzība 9”, un tas joprojām ir Klintsona lielākais trumpis: vienkāršas, melodiskas un nešķīsti lipīgas poproka dziesmas ar viņa grūti atkārtojamo balss tembru. Jaunajā albumā tādas ir vismaz divas: radiostacijās jau gana skandinātais, tomēr joprojām no galvas neizdabūjamais “Dzīvnieks”, kā arī koncertos līdzi dungojamā “Karma” ar perfektu ģitārsolo. Pie lipīgajiem gabaliem nākas pieskaitīt arī Klintsona kā mūziķa reanimēšanās dziesmu “Fēnikss”, kas tika izlikta uz letes jau 2015. gada pavasarī, tikai diez vai to varētu saukt par ļoti veiksmīgu. Drīzāk tādas ir negaidīti nopietnā dziesma “Ja kādam” (ar stīgu aranžijām) un varbūt arī ar interesantu ģitāras skanējumu apveltītā “Nafta”. Lai gan dziesmas rakstītas dažādos laika periodos, konceptuāli tās ļoti labi turas kopā, kas nav pārsteidzoši, jo Klinstona daiļrade nemainās jau teju divus gadu desmitus. Rezumējot: pie mūzikas vienkārši atpūsties mīlošiem ļaudīm albums patiks - nekā sarežģīta, nekādas augstās mākslas, palēkāt pie šiem gabaliem koncertos varēs.
PRET. No vienkāršības līdz primitīvismam ir tikai viens solis, un Ansis brīžiem bīstami balansē uz šīs viena soļa robežas. Dziesmu teksti ar dziļām atziņām neizceļas, taču tā vēl būtu pusbēda - diemžēl arī Ansis sirgst ar latvju mūziķiem tik ierasto “Pauniņa sindromu”, kas nozīmē teju bezgalīgu piedziedājuma atkārtošanos. Un kāda mārrutka pēc te vajadzēja iekļaut arī anglisko “Wanted” ar nelielu kantrī piesitienu? Nav skaidrs.