Ražīgais šlāgerdziedātājs (un dažkārt arī dīdžejs) Normunds Rutulis laidis tautās savu desmito soloalbumu, kurā šoreiz satilpināts ducis jaunu Raimonda Paula dziesmu.
Kāds pārītis no tām radiostacijās dzirdētas jau iepriekš, piemēram, „Man nav žēl (Dziesma par Ērikonkuli)” un „Atskrien raiba dievgosniņa”.
Kā atzīst Maestro: ”Man vienmēr ir paticis būt tuvāk tautai savās melodijās. Ir labi, ja skatītāji var dziedāt tām līdzi. Normunds, cik zinu, cāļus skaita katrā savā koncertā un skaitīs vēl ilgi. Ar savu pozitīvismu un kaisli uz mūziku viņš māk paņemt klausītāju. Nešaubos, ka tas izdosies arī šajā koncertu sērijā, jo esmu pamanījis, ka tā dziesmiņa par indēšanu ar krūkļa ogām arī iet “uz urrā!”.” Pieminētā koncertu sērija jau rit pilnā sparā un virzās uz priekšu pilnās burās, turklāt pie klausītāju pilnībā piebāztām zālēm. Tuvākie koncerti gaidāmi Ādažos (18. oktobrī) un VEF Kultūras pilī (20. oktobrī).
PAR. Lai gan pirms jaunās programmas iznākšanas klausītāji tika biedēti, ka šīs būšot “Šausmas Paula ielā 2”, tas ir, vēl viens “cāļu” vai “lecam pa vecam” izlaidums, par laimi, tik traki nav. No šī viedokļa tas ir pat diezgan riskanti, jo diez vai ierastais “Rutuļa elektorāts” spēs pieņemt tik patiešām augstvērtīgu “dance pop” dziesmu kā “Lelle” (te fona vokālistes lomā sevi spilgti apliecina arī Anmary), tas pats sakāms par elegantajām šlāgerdeju dziesmām “Danco, dālderi!” un “Punktiņš, komatiņš” (ārprāts, kā Peteram sanācis tik dumjš teksts?). Izcelt var arī gana jaukās popdziesmas “Ai, brāļi, brāļi, tēva dēli!” un “Kāršu azarts”, tikai no pēdējās Mixmaster AG izpildītos repa pantus gan vajadzētu svītrot. Izskatās, ka Rutulim varētu būt problēmas saņemt kārtējo “Zelta mikrofonu” šlāgermūzikas kategorijā, jo viņš vienkārši tai nekvalificēsies.
PRET. Dzirdēts, ka taupīgāki ļaudis rīta tējai neber klāt cukuru, bet tikai noliek tai blakus Normunda Rutuļa bildi - dziesmas atskaņot nedrīkstot, tad būšot par saldu… Ko darīt, tāda nu ir Norčam tā balstiņa… Diemžēl šajā albumā nav iztikts bez šlāgeru šķebinošākās sadaļas, pie kuras nākas pieskaitīt jau minēto “Ērikonkuli”, “Mežā” un it īpaši jau “Pantu panti”, ar kuru varētu biedēt nepaklausīgus “metālistu” bērnus. Jāatkārtojas, bet - ko darīt, tieši tādas dziesmas klausītāji no Norčas arī gaida…
