«Mana mīļā Latvija, mana mīļā zemīte, es jūtos svētīta un apdāvināta, piedzimusi šeit, bet – lai arī jau gadiem ilgi kopā ar Enriko nesam Latvijas vārdu pasaulē vairāk nekā jebkurš cits, nekādu atbalstu no Latvijas diemžēl nesaņemam. Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) savu atteikumu pamatoja, sakot: kāpēc mums jāatbalsta veiksmīgi uzņēmēji? Mums jākļūst par neveiksmīgiem uzņēmējiem, lai iegūtu Latvijas atbalstu? Nopietni?!...» ne bez sarūgtinājuma sirdī saka iluzioniste Dace Pecolli.
Par spīti nesaņemtajam finansiālajam atbalstam, pasaules iluzionisma vidē atzītie un augsti novērtētie iluzionisti Dace un Enriko Pecolli visu paaudžu skatītājus aicina uz savas jaunās cirka-teātra izrādes Ah... Liz pasaules pirmizrādi, kas tikai trīs reizes - 19. oktobrī pulksten 16 un 19 un 20. oktobrī pulksten 12 - norisināsies Rīgas Kongresu namā. Pēc tam šī izrāde dosies pasaules tūrē - to jau gaida Amerikā, Alžīrijā, Katarā, Taivānā un Singapūrā, bet Latvijā Ah... Liz finansiālu apsvērumu dēļ vairs neatgriezīsies.
Vai nu tagad vai - nekad
Dace un Enriko Pecolli pēdējos astoņus gadus aktīvi brauca pa pasauli, strādājot ar savu ziepju burbuļu šovu The Underwater Bubble Show, kas Latvijā pa šo laiku ar nosaukumu Bubblelandia izrādīts sešas reizes, bet pavisam parādīts jau 260 (!) reižu.
Ah... Liz ir pieredzējušo iluzionistu producēta un režisēta pavisam jauna izrāde, kas tapusi, iedvesmojoties no angļu rakstnieka Lūisa Kerola (1832-1898) grāmatām Alises piedzīvojumi Brīnumzemē (1865) un Alise Aizspogulijā (1871), un atšķirībā no Bubblelandia, kas ir pilnībā Made in Latvia, tajā darbojas starptautiska komanda - cirka mākslinieki no Amerikas, Ukrainas, Krievijas un Itālijas. Izrādes vizuālo videomākslas materiālu ir izstrādājuši paši Pecolli, horeogrāfe ir Francijā dzīvojošā deju meistare Dace Jonele, komponists - Enzo de Roza no Kanādas, bet brīnumaini ekscentriskie kostīmi ir radīti Latvijā - tos veidojusi māksliniece Elita Patmalniece. Tos šuj Dailes teātra meistarīgās šuvējas, un turpat top arī parūkas un cepures. Savukārt visas dekorācijas, kas papildinās scenogrāfiju, tiek veidotas Latvijas Nacionālajā teātrī.
«Mēs strādājam cirque nouveau jeb jaunā cirka žanrā. Izrāde būs interaktīva - ar aktīvu skatītāju līdzdalību, un izrādes izteiksmes līdzekļi būs dažādu oriģinālu cirka žanru numuri, kas tiks iesaistīti teatrālā stāstā, iedvesmojoties no abās grāmatās aprakstītajiem notikumiem un režisora Enriko Pecolli interpretējumiem par to,» stāsta Dace Pecolli, uzsverot, ka šim projektam ir ļoti dārga pašizmaksa un Latvijā to vairs nevarēs atļauties rādīt, tāpēc vai nu tagad, vai - nekad.
Mēs visi esam traki
Iluzionisti atklāj, kāpēc par iedvesmas avotu izvēlētas tieši Lūisa Kerola pasaulslavenās grāmatas. Pirmkārt, tāpēc, ka ļoti daudz kas, par ko autors runā šajos darbos, sasaucas ar viņu pašu dzīvesstilu un attieksmi pret dzīvi. Un otrkārt - abi šie darbi ir komerciāli veiksmīgi. «Lūiss Kerols ir otrs pieprasītākais autors pasaulē aiz Viljama Šekspīra. Jā, sens, bet - vai tad Šekspīrs nav sens? Bet arī viņš joprojām dzīvo uz teātru skatuvēm,» saka Dace Pecolli. «Mūsu izrādes sākumā videorullīša noslēgumā ir teksts: «We Are All Mad Here» («Mēs visi esam traki»). Un tādi mēs patiešām esam, par ko liecina arī mūsu The Underwater Bubble Show pasaules tūre - ir jābūt trakiem, lai divatā uzņemtos atbildību par padsmit cilvēku lielu radošo trupu un vestu pāri visām jūrām piecpadsmit tonnu rekvizītu. Izrādē ir arī teksts, ko Alise saka Karalienei, ka «tas taču nav iespējams», uz ko Karaliene atteic: «Es jau pirms brokastīm noticu vismaz sešām neiespējamām lietām.» Mēs ar Enriko tāpat - katru dienu noticam dažādiem brīnumiem un tad tik skatāmies, kā šeku, reku un - viss notiek! Un tas tiešām strādā, ja tu katru rītu mosties ar domu, ka šodien ir atkal jauna diena un vēl viena iespēja kaut ko darīt savādāk,» apgalvo Dace Pecolli.
23 gados - 63 valstīs
Un «kaut ko savādāk» iluzionisti nolēmuši darīt arī savā turpmākajā radošajā dzīvē. «Mēs nesaņemam nekādu atbalstu no Latvijas, nesdami mūsu valsts vārdu pasaulē vairāk nekā jebkurš cits. Nav tādu mākslinieku, kuri tik daudz brauktu pa pasauli - 23 gadu laikā mēs esam uzstājušies 63 (!) pasaules valstīs, pagājušogad vien savā trešajā Amerikas tūrē ar The Underwater Bubble Show trīs mēnešu laikā uzstājāmies 57 pilsētās. Nākamgad 28. februārī mēs ar šo pašu šovu dosimies savā jau ceturtajā Amerikas tūrē. Bet Ah... Liz pirmā Amerikas tūre nākamā gada oktobrī-novembrī bija nopārdota, vēl pirms izrāde bija gatava - tik ļoti mūsu aģenti mums jau uzticas. Šo izrādi vasarā gaida arī Alžīrijā, saplānotas izrādes arī teātros Taivānā, Katarā, Singapūrā. Bet lai vispār iekļūtu tajā pasaules teātra plauktiņā, mēs esam ļoti, ļoti daudz darījuši - trīs gadus vispār pa tukšo strādājām, lai tikai tiktu tajā tirgū, savu māju piecas reizes zem hipotēkas likām, lai dzītu to mehānismu uz priekšu,» stāsta Dace un Enriko Pecolli, prestižās The Merlin Award 2018 balvas ieguvēji.
The Merlin Award, kas ir ekvivalenta Oskara balvai kino un Emmy apbalvojumam televīzijā, tiek pasniegta māksliniekiem, kuri savu profesionālo izaugsmi un panākumus pierādījuši gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, un to savulaik izpelnījies arī pasaulslavenais burvju meistars Deivids Koperfīlds. Dacei un Enriko šī balva pasniegta nominācijā Labākais ģimenes šovs‘2018 - viņu radītajai un izlolotajai izrādei The Underwater Bubble Show, ar kuru viņi uzstājušies 14 valstīs.
Grūti konkurēt pasaulē
«Mēs regulāri piedalāmies pasaules iluzionisma un skatuves mākslas nozīmīgākajos festivālos Ņujorkā, Toronto, Šanhajā, uz sava stenda lieliem burtiem rakstot Latvia. Arī visur, kur uzstājamies, sevi prezentējam kā Made in Latvia. Visur stāstām, skaidrojam, kur tāda Latvija vispār atrodas, dāvinām suvenīrus, par mums zina pat vistālākajos Indonēzijas nostūros. Bet, kad pasakām, no kurienes ir Enriko, visi uzreiz zina: vow! Skaidrs, ka mums sevi vieglāk būtu pārdot kā Made in Italy, un, tā kā nekāda finansiāla atbalsta no Latvijas mums nav, komerciālu apsvērumu dēļ tā arī darīsim - ja reiz tikai mums pašiem sevi ir jānodrošina,» saka Dace Pecolli.
Viņa izskaidro, kā notiek citās valstīs. «Piemēram, Kanādā, Amerikā, Korejā, Taivānā ir grantu sistēma, kur katrs mākslinieks, aizpildot visus prasītos datus, saņem atbalstu gan savu izrāžu veidošanai un attīstīšanai, gan atsevišķi pilnībā apmaksātas viesizrādes. Jā, mēs esam maza valstiņa, mums tāda atbalsta nav, jo nav tik daudz naudiņas. Protams, tas rada zināmas grūtības būt konkurētspējīgiem pasaulē, jo, ja, piemēram, teātris Ķīnā jautā, cik maksā mūsu šovs un cik - kanādiešiem, tad mums ir papildu izmaksas par aviobiļetēm, mākslinieku uzturēšanos viesnīcā, ēdināšanu, apdrošināšanu, mantu pārvešanu. Un, skaidrs, ka viņi labprātāk izvēlas tos, kas izmaksā lētāk. Bet mēs tik un tā cīnāmies un ejam tajā tirgū iekšā. Un darām to veiksmīgi, jo mūs pamana, novērtē,» stāsta Dace Pecolli, piebilstot, ka 2018. gadā «par neticamiem nopelniem iluzionisma mākslas attīstībā, par neatkārtojamām spējām un talantu» viņi saņēmuši arī Krievijas Iluzionisma biedrības Goda nosaukumu un Maģijas zelta zvaigzni.
Sirds pilna sarūgtinājuma
«Visur citur mūs novērtē, gaida. Nu, labi, palīdziet mums vismaz nedaudz jaunas izrādes radīšanā. Ar šādu domu vairākkārt rakstīju projektus VKKF,» saka Dace Pecolli, atklājot, ka izrādes Ah... Liz izmaksas ir 70 tūkstošu eiro apmērā, bet viņa VKKF prasīja tikai deviņus. «Iesniegtā projekta tabulā bija skaidri redzams, ka lielāko daļu no tā, kas izrādei nepieciešams, es kā skudriņa daudzu gadu laikā jau biju savākusi, kas savukārt nozīmēja: skaidrs, ka tā izrāde būs. Es lūdzu atbalstīt tikai ar mazu daļiņu, būtu priecājusies pat par vienu tūkstoti, bet - man atkārtoti neiedeva neko. Turklāt es pretendēju uz jaunā cirka sadaļu, kurā mēs ar Enriko taču esam vienīgie Latvijā, kuri paši rada teātra-cirka lielformāta konkurētspējīgu produktu - izrādi Latvijas un pasaules skatuves mākslas tirgum. Bet mums atsaka, jo - esam veiksmīgi uzņēmēji. Mums jākļūst par neveiksmīgiem uzņēmējiem, lai iegūtu Latvijas atbalstu? Nopietni?!... Bet mēs esam veiksmīgi, jo ļoti, ļoti daudz esam strādājuši, mēs turam augstas mākslinieciskās vērtības, mēs saprotam struktūru, pārzinām, kas ir pieprasīts, spējam paredzēt, ko sagaida skatītāji,» Dacei sirds ir pilna sarūgtinājuma, jo - līdzīgu attieksmi sagaidījusi arī no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Radošo industriju inkubatora. «Es jau KKF projektus nebūtu rakstījusi, ja viņu projektu konkursa mērķu sadaļas aprakstā nebūtu rakstīts šādi: «Veicināt starptautisku sakaru attīstību, Latvijas mākslas un kultūras popularizēšanu pasaulē; sekmēt jaunradīto kultūras vērtību izplatīšanu, to pieejamību plašai sabiedrībai.» Tas ir tieši tas, ko mēs darām. Mums ir ļoti liela starptautiska pieredze, jau 23 gadu garumā, bet - VKKF atļaujas arī pateikt, ka mēs «neesam aktuāli».»
Neinteresē veiksmes stāsti
«Mums pašiem likās, ka savā attīstībā esam pakāpušies soli augstāk, kad 2014. gadā mūs uzaicināja uz Sočiem, lai tur paralimpisko spēļu noslēguma ceremonijā iestudētu daļu no Grand Finale priekšnesuma, kas seko uzreiz pēc olimpiskās liesmas izdzišanas, kā arī, lai noslēguma priekšnesumam apmācītu desmit Krievijas mākslinieku. Nosūtījām šo ziņu aģentūrai LETA, un to nopublicēja tikai viens sporta žurnāls. Laikam jau cilvēkiem Latvijā neinteresē citu veiksmes stāsti, laikam labāk patīk, ja tev neiet...» Dace uz mirkli aizdomājas, bet, lai sarunu pabeigtu uz priecīgākas nots, viņa atgriežas pie jaunās izrādes, aicinot skatītājus uz izrādi ņemt līdzi spilvenus. «Ja būs garlaicīgi, varēs pagulēt, ja ne - finālā varēs piedalīties spilvenu cīņās. Ak, Dievs, nez’ kā mums ies...» viņa pasmaida un saka, ka Kolumbijā, kur ir viskarstasinīgākie skatītāji, šāds aicinājums būtu pat riskants.
«Mums ļoti patika strādāt Bogotā Kolumbijā. Tur notiek pasaulē trešais nozīmīgākais teātru festivāls, un, kad 2018. gadā tur uzstājāmies, mūsu The Underwater Bubble Show bija vispieprasītākā izrāde. Mums pat nopirka jaunas aviobiļetes, lai varētu pielikt vēl trīs papildizrādes.»
