Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide

RECENZIJA: Of Monsters And Men "Fever Dream"

© Publicitātes foto

Savulaik islandiešu grupa “Of Monsters And Men” tikusi pie prestižās “European Border Breakers” jeb “Eiropas robežu lauzēju” balvas, kas tiek piešķirta Eiropas perspektīvākajiem jaunajiem mūziķiem roka, popa un deju mūzikas žanros – starp citu, pie šī ieraksta savā CV var palepoties arī mūsu “Carnival Youth”.

Reikjavikiešu apvienība pastāv jau deviņus gadus, savā pastāvēšanas laikā izdevusi trīs albumus, no kuriem labākais skaitās debijas reizē izdotais “My Head Is An Animal” (2011), kurš tika trešajā pozīcijā Apvienotajā Karalistē un sestajā ailē štatos.

Gluži labi gāja arī “Beneath The Skin” (2015), kas aizsniedzās līdz Top 3 Amerikā, bet Britu salās iekļuva desmitniekā, bet par jaunā garadarba panākumiem no komerciālā viedokļa labāk paklusēt… Grupas soliste Nanna Brindīsa Hilmarsdotira kādā intervijā izteikusies, ka bijis ļoti nogurdinoši rakstīt dziesmas tikai ar akustiskās ģitāras palīdzības, tāpēc viņa vairāk sākusi strādāt ar klēpjdatoru, tādejādi atrodot aizvien jaunas un jaunas skaņas. Rezultāts, pēc viņas teiktā, sanācis krietni popsīgāks košāks par šī diska priekštečiem. Tā laikam arī ir.

PAR. Simpātisks un vieglas noskaņas radošs darbs. Kā radiostacijās jau iepriekš šķiet dzirdēta dziesma “Vulture, Vulture”, un šādā pat garā ir ieturēti vēl vairāki gabali, tomēr pats interesantākā šķiet lēnīgā, taču tajā pat laikā spēcīgā un vērienīgā “Rororo”.

PRET. Jau iepriekš “Of Monsters And Men” izklausījās neatkarīgās mūzikas citadelei Islandei diezgan netipiski, lai arī grupa muzicēja interesanta indīpopa stilā, bet šobrīd grupa iekritusi totālā popa nišā, ko ar lielu piespiešanos varētu pārvirzīt uz tā saucamo “adult pop”. Tā pat brīžiem atsauc atmiņā Eniju Lenoksu un “Eurythmics” (piemēram, dziesmā “Alligator”), kas no novatorisma viedokļa nu nemaz nav labi. Popgrupu tāpat ir pārpārēm.