RECENZIJA: Indygo "The Result Of Everything"

Pašmāju alternatīvā roka un postgrandža grupas “Indygo” ceturtais studijas albums. Iepriekšējie – “IndyGo” (2005), “Decoy” (2013) un “Stars” (2015), grupas oficiālajā diskogrāfijā vēl jāpiemin arī “Under Construction” (EP, 2007) un “Indygo Unplugged” (koncertieraksts, 2016).

Šī grupa izveidota 2002. gadā, un savas pastāvēšanas pirmajos gados vāca teju visas iespējamās balvas, kādas vien tolaik bija vācamas, viņiem bija arī līgums ar “Mikrofona ierakstiem”.

Nevarētu teikt, ka šo gadu laikā “Indygo” būtu kaut uz brīdi pieklusuši, tomēr tik intensīvi kā agrīnajos gados grupa vairs nekoncertē. Pirms astoņiem gadiem “Indygo” līderim Mārtiņam Vateram (vokāls, ģitāra) pievienojās daudzpusīgais Mārtiņš Leja (bass) un Miks Riekstiņš (bungas), kuri nomainīja attiecīgi Lindu Ikaunieci un Andreju Verzu, bet pēdējos gados no sastāva pazudis arī ģitārists Jānis Volkinštens - vēl viens no grupas dibinātājiem. Tā nu “Indygo” ir palikuši trijatā. “Šis ir visa rezultāts, kā esam dzīvojuši savus grupas dzīves pēdējos pāris gadus,” par albumu stāsta Vaters. “Daudzi skaisti vai mazāk smuki piedzīvojumi un pārdzīvojumi sasummējušies mūzikā. Šis mums bija kā savu spēju un iespēju apzināšanās laika nogrieznis, kurš mums deva iespēju vienam otru uzšķērst un kārtīgi izpētīt. Noteikti esam saostījušies līdz vienam kopumam. Labi apzināties, ka mēs šādi, līdzīgi domājošie, nevis iedursim, bet gan izvilksim nazi no muguras.” Alternatīvā roka trio jaunajā albumā ir pa kādai mierīgai un agresīvākai notij, tajā ir manāmas gan progresīvā roka iezīmes, kuras grupai sekojušas pēdējos divos studijas albumos, gan 90. gadu grandža sajūtas, gan eksperimentāla indī roka pieskāriens dziesmu veidošanā. Jāpiebilst, ka “The Result Of Everything” izdots arī vinila formātā, taču tikai 150 eksemplāros.

PAR. “Indygo” ir viena no nenovērtētākajām latvju rokgrupām, tāpēc prieks, ka ik pa laikam tā parādās ar kādu jaunu produktu. Šī albuma absolūtā pērle ir “Little Spooky Moments” ar savu pumpējošo ritmu, atmiņā paliekošo piedziedājumu un kā no grandža klasikas fondiem izvilkto dziesmas uzbūvi. Apbrīnojamā un mazliet nesaprotamā kārtā Vaters dažās dziesmās pamanās izklausīties pēc Braiena Molko no “Placebo” - pieskaitīsim to pie plusiem. Instrumentālā sekcija strādā uz pieci ar krustu (pēc vecās vērtēšanas sistēmas). Kopumā albums atstāj ļoti patīkamu iespaidu, bet vēl labāki šie vīri ir “dzīvajā”.

PRET. Iepriekšējā grupas albumā “Stars” visas dziesmas bija tikai latviski un diez vai vajadzēja no šīs koncepcijas atkāpties. Starp citu, albumā “Decoy” bija tikai viena dziesma latviski, toties kāda - “Minūtes un stundas” uzskatāma par visu laiku labāko “Indygo” dziesmu. Jaunajā albumā ir desmit kompozīcijas, un neviena no tām nav “garām kasei”, absolūti katrā var atrast kaut ko interesantu un uzmanību piesaistošu, taču - arī kaut ko trūkstošu. Diemžēl šī trūkstošā īpatsvars lielākoties dominē, līdz ar to pēc dziesmu noklausīšanās paliek tāda kā mazuma piegarša - it kā viss bija labi, taču… Kaut kā nebija. Tā laikam arī ir lielākā “Indygo” bēda, un tieši tāpēc viņi joprojām nav tur, kur viņiem būtu jābūt, proti, latvju alternatīvās rokmūzikas spicē.