Mazais solis un lielais lēciens uz Mēness

Savienotajās Valstīs Apollo veiksmīgās misijas joprojām tiek uztvertas teju tikpat triumfāli kā Krievijā 1945. gada 9. maijā gūtā uzvara Lielajā Tēvijas karā. Jau kopš šā gada pavasara tiek izdotas jaunas grāmatas, rīkotas visdažādākās izstādes un citi piemiņas pasākumi, kas kulmināciju sasniegs 20. un 21. jūlijā - dienās, kad pirms 50 gadiem uz Mēness virsmas piezemējās modulis Eagle un pēc pāris stundām no tā izkāpa divi Apollo 11 misijas astronauti.

Aukstā kara sāncensība

Pagājušā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi bija aukstā kara laiks. Par sāncensību globālā līmenī cīnījās divas sistēmas - PSRS vadītā sociālistiskā un ASV vadītā kapitālistiskā. Ņujorkas Fordema universitātes vēsturnieks Asifs Sidiki intervijā interneta ziņu vietnei Space.com skaidrojis, ka tolaik amerikāņiem, kuru ģimenēs par ierastu lietu bija kļuvušas veļas mazgājamās mašīnas, putekļsūcēji, automašīnas un dažādas citas sadzīvi atvieglojošas ierīces, nav bijis nekādu šaubu par savas sistēmas tehnoloģisko pārākumu. Bet tad pienāca 1957. gada 4. oktobris, kad PSRS veiksmīgi izmēģināja pirmo mākslīgo Zemes pavadoni jeb Sputņik. Gan amerikāņu sabiedrība, gan politiķi to uztvēra kā sitienu zem jostasvietas, turklāt jau drīz vien sekoja vēl vairāki līdzīgi triecieni. 1957. gada novembrī PSRS sūtīja kosmosā sunīti, vārdā Laika, un, lai gan dzīvnieks pārkaršanas dēļ nobeidzās jau pēc vairākām stundām, padomju propaganda spēja pārliecināt pasauli, ka eksperiments noritējis veiksmīgi. Vēlāk PSRS patiešām izdevās izstrādāt pietiekami drošas sistēmas, lai kosmiskajos lidojumos sūtītu dzīvas būtnes, un šī programma vainagojās ar Jurija Gagarina pirmo kosmisko lidojumu 1961. gada 12. aprīlī.

A. Sidiki uzsvēris, ka tobrīd amerikāņiem ar ļoti lielu nepatiku nācies atzīt - padomju valsts vismaz kosmosa iekarošanas jomā viņiem aizsteigusies priekšā, turklāt diezgan nopietni. 1961. gada 25. maijā Džons Ficdžeralds Kenedijs uzrunā ASV Kongresam paziņoja, ka par Savienoto Valstu galveno prioritāti jākļūst tieši Mēness sasniegšanai un šis uzdevums paveicams līdz desmitgades beigām. Tiesa, viņa slavenā frāze «Mēs dosimies uz Mēnesi!», kas izraisīja nebijušu entuziasmu sabiedrībā, izskanēja nevis runā Kapitolijā, bet gandrīz pēc gada notikušajā mītiņā vienā no Teksasas stadioniem. Tobrīd Kongress jau bija apstiprinājis vārda tiešā un pārnestā nozīmē astronomisku budžetu Mēness iekarošanas programmai. 25 miljardi dolāru ik gadu tobrīd bija aptuveni 2,5% no ASV iekšzemes kopprodukta, turklāt jau pašā sākumā bija paredzēts, ka programma ilgs vismaz desmit gadu. Tiek lēsts, ka kopā Apollo programmā bija iesaistīti aptuveni 400 000 cilvēku, un tā ir gana laba atbilde visiem tiem sazvērestību teoriju cienītājiem, kuri apgalvo, ka neviens homo sapiens uz Mēness nekad nav bijis - maz ticams, ka tik lielu ļaužu skaitu iespējams apmuļķot, iebiedēt vai kā citādi apklusināt.

Ne bez problēmām

1958. gada vasarā dibinātajai ASV Nacionālajai aeronautikas un kosmosa pārvaldei (NASA) netrūka ne finansējuma, ne iestrādņu, ne lielisku zinātnieku raķešu tehnikas jomā - Verners fon Brauns, kurš savulaik nacistiskās Vācijas vajadzībām izstrādāja ballistisko raķeti V-2, jau vien bija ļoti nozīmīgs darbinieks. Turklāt brīdī, kad prezidents Dž. F. Kenedijs uzrunāja Kongresu, pirmais amerikāņu astronauts - Alans Šepards (1971. gadā arī viņš pastaigājās pa Mēness virsmu) - jau bija pabijis kosmosā jeb ļoti zemā orbītā ap Zemi.

Taču tagad abas iepriekšējās programmas Mercury un Gemini, kas paredzēja orbitālos lidojumus ap Zemi, bija jāslēdz, tā vietā koncentrējoties daudz ambiciozākam uzdevumam - nogādāt kosmosa kuģi līdz Mēnesim, nodrošināt, ka astronauti veiksmīgi sasniedz tā virsmu, bet pēc tam ne mazāk veiksmīgi atgriežas uz dzimtās planētas. Tāds bija Dž. F. Kenedija plāns, kura īstenošanu ASV 35. prezidents gan nepieredzēja, jo tika nogalināts atentātā 1963. gadā. Apollo programma tika uzsākta ļoti intensīvi, un jau pāris gadu laikā amerikāņiem izdevās izstrādāt gan trīspakāpju nesējraķeti Saturn V, kuras uzdevums bija nogādāt līdz Mēness orbītai gan vadības, gan apkalpošanas, gan nosēšanās moduļus, kuru kopējais svars pārsniedza 43 000 kilogramu.

Taču 1967. gada 27. janvārī notika traģēdija. Neilgi pirms ieplānotā izmēģinājuma Zemes orbītā starta izmēģinājumu laikā gāja bojā visi trīs Apollo 1 apkalpes dalībnieki - Eds Vaits, Rodžers Čefijs un Gass Grisoms, kuri sadega pēkšņi uzliesmojušajā vadības moduļa prototipā. Pēc šīs katastrofas uz pusotru gadu Apollo pilotējamā programma tika pārtraukta, taču, kā uzsver LiveScience.com, šī pauze attiecās tikai un vienīgi uz pilotējamo programmu. NASA un tās projektā iesaistīto privāto kompāniju inženieri tikmēr turpināja darbu, gan pilnveidojot nesējraķeti, gan modernizējot visus trīs moduļus, ņemot vērā kļūmes, kas bija notikušas to izmēģinājumos.

Lielais izrāviens

Jau 1968. gada 11. oktobrī Apollo 7 astronauti devās veiksmīgā lidojumā mūsu planētas orbītā, kas ilga vairāk nekā nedēļu. Šīs misijas laikā tika pārbaudīti vadības un apkalpes moduļi, bet jau pēc vairāk nekā diviem mēnešiem Apollo 8 kosmosa kuģis ar trim astronautiem sekmīgi nonāca Mēness orbītā - viņi bija pirmie, kuri savām acīm skatīja tā dēvēto Mēness neredzamo pusi jeb to pavadoņa daļu, kas allaž pavērsta uz otru pusi no Zemes.

Lai pilnībā notestētu visas ierīces, tika veikti vēl divi izmēģinājuma lidojumi, un Apollo 10 misija faktiski imitēja nosēšanos uz Mēness virsmas, gan tā arī neatvienojot nosēšanās moduli no orbitālā aparāta. Šis izmēģinājums, kas notika aptuveni divus mēnešus pirms Apollo 11 misijas, bija izšķirošais, lai NASA un, protams, ASV valdība pieņemtu izšķirošo lēmumu, ka 1969. gada jūlijā ir veikti visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai divi no Apollo 11 misijas dalībniekiem izkāptu uz Mēness virsmas. Arī šī misija bez zināmām problēmām neiztika. Kosmosa kuģim jau gandrīz atrodoties Mēness orbītā, E. Oldrins lidojumu vadības centram Hjūstonā raportēja par mistisku kosmisko objektu, kas tam seko, taču vēlāk izrādījās, ka Apollo 11 radari nepareizi interpretējuši kādas nesējraķetes daļas raidīto signālu. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ vēlāk izplatījušās sazvērestības teorijas, kas vēsta, ka amerikāņu astronauti savulaik uz Mēness pamanījuši citplanētiešu militārās bāzes un tieši tādēļ atteikušies no Zemes mākslīgā pavadoņa apgūšanas. Arī tās, protams, ir muļķības, jo šādā gadījumā amerikāņi savu Apollo programmu būtu pārtraukuši jau 1969. gada jūlijā, nevis gaidījuši līdz 1972. gada nogalei.

Tiešraide no Mēness

Pašlaik tiek lēsts, ka brīdi, kad N. Ārmstrongs izkāpa uz Mēness virsmas, televīzijas tiešraidē skatījušies aptuveni 650 miljonu cilvēku jeb piektā daļa toreizējo planētas iedzīvotāju. No valstīm, kurās televīzija tolaik jau bija attīstīta, to nedemonstrēja vien Ķīnas, PSRS un tās sociālistiskā bloka satelītu televīzijas. Savienotajās Valstīs šim notikumam bija pievērsta milzīga uzmanība. NASA nodrošināja televīzijas tiešraides signālu lielākajām amerikāņu telekompānijām, un tās sīki un smalki atspoguļoja visu misijas gaitu, sākot ar gatavošanos startam un beidzot ar Apollo 11 komandas veiksmīgo atgriešanos uz planētas. Viens no CBS korespondentiem, piemēram, strādājis 27 no 30 stundām tiešajā ēterā, vēstot par visām peripetijām, kas notiek ar Apollo 11 un tā apkalpi.

Bijušais CBS News programmu direktors Džoels Benovs atminējies, ka starp televīzijas kanāliem notikusi īsta cīņa par zinošāko ekspertu piesaistīšanu un informējošu grafiku veidošanu, tolaik izgudroti arī pāris jauni ziņu vizualizēšanas paņēmieni, kurus iespaidojušas zinātniskās fantastikas filmas. CBS šo raidījumu producēšana izmaksājusi vairāk nekā miljonu dolāru - tiem laikiem astronomisku summu.

Aptuveni 3500 žurnālistu bija akreditējušies Lidojumu vadības centrā Hjūstonā, liela daļa no viņiem uz šo pilsētu devās uzreiz pēc tam, kad klātienē vēroja Apollo 11 startu no kosmodroma Floridā. Kosmosa kuģa pacelšanās tika filmēta ar vismaz 320 stacionārajām televīzijas kamerām, kamera bija arī uz Apollo 11 borta. Apollo 11 nebija vienīgā misija, kuras laikā cilvēki sasniedza Mēnesi. Līdz 1972. gadam tai sekoja vēl piecas, un kopumā uz Mēness virsmas pabijuši 12 amerikāņu astronauti. Tik lielas ažiotāžas kā pirmā lidojuma laikā vēlāk, protams, nebija, taču arī šīs misijas tika plaši atspoguļotas gan televīziju kanālos, gan avīzēs.