RECENZIJA: Das Sonntags Legion "Gute Nacht In The Middle Of The Sea"

 
©Publicitātes foto

Pašmāju rokapvienību "Das Sonntags Legion" (pašlaik tā no sava nosaukuma ir atmetusi artikulu “das”) grūti ierakstīt kādā konkrētā stila nišā un pat grūti to dēvēt par grupu, komandu vai projektu – šķiet, pats labākais tās pieteikums ir rokkamerorķestris. Šī grupa pastāv jau gadiem, epizodiski savācoties uz koncertiem, publicējot kādu dziesmu vai pat veselu albumu. Apvienību veido mūziķi no vairākām pazīstamām latvju brigādēm – "SoundArcade", "S.I.L.S.", "Tesa", "Band Versus Music" un "Inokentijs Mārpls", savā skanējumā tā apvieno psihedēlijas, postgrandža, folka un pat akadēmiskās mūzikas elementus.

"Das Sonntags Legion" debijas albums "Acid Rain Will Eat Our Culture" tika izdots 2010. gadā, savukārt līdz nākamajam bija jāgaida deviņi ilgi gadi. Albums izdots gan CD, gan vinila un CD formātos. Ierakstā piedalījušies Ģirts Strumpmanis (vokāls, ģitāra), Lauris Ābele (ģitāra), Raitis Ābele (ģitāra, mandolīna), Ivars Kalvis (bass), Jānis Burmeisters (bungas) un Madara Fogelmane (čells, vokāls). Kopumā septiņi skaņdarbi. Maz? Nav nekāds Eirovīzijas formāts, dažas kompozīcijas ilgst vairāk par piecām minūtēm!

PAR. Ir dažas ļoti spēcīgas kompozīcijas, piemēram, “Morgen, Ubermorgen, Niemals” ar varen jaudīgajām ģitārām, pamanāmajām basa partijām, teicamo bundzinieka darbu un čellu trumpī. Iespaidīga ir arī vairāk nekā septiņu minūšu garās “Die Schwarzer Schlange” kulminācija, ļoti skaista ir melodiskā “In The Dark Outside My House”. Albums kopumā atstāj ļoti monumentāla un dramatizēta darba iespaidu, ko vēl vairāk stiprina vinila plates formāts - cieņu raisošs darbs!

PRET. Lai gan vokāla šajā albumā ir maz, labāk būtu, ja tā nebūtu vispār. Nav iemesla apšaubīt ne Ģirta (savulaik bija postgrandža grupas “S.I.L.S.” līderis), ne Madaras (pērn ar dziesmu “Esamība” ieguva trešo vietu “Supernovas” konkursā) vokālās dotības, taču problēma ir tāda, ka abu balsis totāli disonē un neiet kopā, turklāt “dzīvajos” koncertos ir vēl trakāk. Šajās sarežģītajās kompozīcijās pagrūti “iebraukt”, turklāt šī “iebraukšana” ir diezgan riskanta, jo šis depresīvais darbs var arī pilnībā piebeigt garastāvokli.