Zostiņu ģimenes māsas dziedās aizsaulē aizgājušās mammas piemiņai
Viņas ir četras – Lāsma, Liene, Līga un Inga. Māsas. Meitas. Savu mammu bezgalīgi mīlošas. Jau divus mēnešus viņas savu mammīti vairs nevar apķert un samīļot, bet – var sūtīt viņai visvieglākos eņģeļu spārnus un ar mīlestību un pateicību paturēt savā sirdī. Un tur mammīte viņām būs vienmēr.
Zostiņu ģimenes māsas, pazīstamas kā mazās dziedošās meitenītes no režisora Vara Braslas leģendārās 1993. gadā uzņemtās filmas Ziemassvētku jampadracis, šopavasar pārdzīvojušas lielas sāpes, ciešanas un izmisumu - ļauna slimība viņām atņēma mammu. Sarunā ar Neatkarīgo viņas caur sāpēm un skumjām stāsta par pārdzīvoto, nemēģinot slēpt un neapslāpējot asaras, kas izlaužas, meklējot atbildes uz nebeidzamajiem kāpēc... Bet vienlaikus viņas cenšas būt stipras, izbaudīt kopā būšanas laiku, saldinot mūsu sarunu ar līdzpaņemtajām kūciņām un ik pa laikam dzirkstoši smejot par jokiem un arī cita par citu. Jo tikai tā arī viņas var - skaļi smejoties, raudzīties uz priekšu.
Rītvakar Variņos
Trīs gadu garumā, kopš Lāsma, Liene, Līga un Inga uzzināja par mammas baiso diagnozi, meitas, ticot brīnumam un cerot uz atveseļošanos, centās būt līdzās ik dienu. Nomainot cita citu, viņas regulāri brauca pie mammas uz Angliju. Tur, nespējot tikt galā ar finansiālām grūtībām Latvijā, Lolita Balode dzīvoja un strādāja kopš 2010. gada rudens. Ar cerību reiz atgriezties mājās, kur pirms aizbraukšanas desmit gadus bija Smiltenes novada Variņu tautas nama vadītāja. Savas dzīves pēdējās septiņas nedēļas Lolita pavadīja slimnīcā, un meitas, pie viņas ciemojoties, ļāva viņai justies īpašai un ļoti, ļoti mīlētai.
«Mēs vēlreiz satiksimies... Svinēsim dzīvi, ko varam vēl dzīvot! Šajā dienā - par godu mammai. Vēl vienu reizi,» viņas saka un ikvienu, kurš kaut reizi dzīvē, viņu mammas Lolitas Balodes aicināts, ir kāpis uz skatuves, rītvakar, 30. maijā, pulksten 18 gaidīs Variņu tautas namā, kur notiks labdarības koncerts Lolitas Balodes piemiņai.
Koncertā uzstāsies jauktais koris Vidzemīte, Variņu tautas nama dejotāji, Lolitas meitas, kuras pavadīs Kristaps Krievkalns, un tuvākie draugi. Ieeja par ziedojumiem. Tie tiks novirzīti Lolitas lielajai vēlmei palīdzēt kādam, kurš izdzīvo skarbu un smagu dzīves posmu, cīnoties ar vēzi.
Palīdzēsim Ievai Einausei
Liene: - Mēs ļoti ilgi neesam kopā kāpušas uz skatuves, un tas mums pašām būs reizē piedzīvojums un pārdzīvojums. Bet šī koncerta pievienotā vērtība ir tā, ka mēs varēsim palīdzēt vēl kādam. Un mēs ar māsām jau esam nolēmušas, ka katrs cents un eiro, kas tiks ziedots mammas piemiņas koncertā, tiks novirzīts mūsu novadnieces, smiltenietes Ievas Einauses cīņai. Mamma tā noteikti darītu. Nedomājot! Lai arī caur sāpēm un skumjām, bet - tā mēs mammas prieku un mūžīgo vēlmi darīt labu nesīsim tālāk. Tā viņa mums vienmēr ir mācījusi - ar dziesmu un kopā būšanu stāvēt pāri visām grūtībām. Tāpēc mēs ceram, ka arī rīt mūsu kopā būšana izvērtīsies par kādu priecīgu turpinājumu. Priecāties par dzīvi - tas ir skaisti! Tāpēc nāciet un būsim kopā! Un apskausimies cieši, cieši - tā, lai vīles plīst! Patiesībā tas nenāk viegli... Salīdzinot ar jebko citu, kas kopā veidots un organizēts. Jo nepamet sajūta, ka šādam koncertam vispār nebūtu jānotiek... Bet mūs pietur tas, ka tikai tā mēs varam iet uz priekšu.
Lāsma: - Koncertā izpildīsim vienu no mammas mīļākajām dziesmām, kas ir no Ziemassvētku jampadrača. To dziedājām arī mammu pavadot. Dziedāsim arī par to, ka nekur nav tik labi kā mājās. Arī šī dziesma mūsu ģimenē jau ir ar savu stāstu, jo - mēs katra jau bijām aizgājušas savā dzīvē, Inga arī kādu laiku bija prom Anglijā, un vienmēr, atkal esot kopā ar mammu, jo īpaši sajutām, ka nekur, nekur nav tik labi kā mājās.
Liene: - Mēs dziedāsim tikai tās dziesmas, kas bijušas dziļi simboliskas mūsu ģimenei - katrai dziesmai apakšā būs stāsts. Mēs stāstīsim šos stāstus un ilustrēsim tos ar dziesmu. Un aicināsim arī citus dalīties savos stāstos un atmiņās par mammu, jo - tas ir pats vērtīgākais, kas mums paliks. Savāksim to visu kopā un cieši, cieši glabāsim, lai nekad neaizmirstas. Jo - mūsu mamma ir to pelnījusi.
Lai pasaule apkārt ir laimīga
Līga: - Martā visas kopā bijām pie mammas - sēdējām palātiņā, spēlējām spēles, smējāmies. Mammīte arī smējās un klepoja, un atkal smējās... Viņai bija grūti smieties, plaušiņas bija cietušas, bet viņa centās. Un visu laiku mūs filmēja. Kā vienmēr, kad ar fotoaparātu ķēra katru kadru. Es nezinu nevienu cilvēku, kuram būtu tik daudz bērnības atmiņu, kā ir man. Mums visām. Katra mūsu gaita, katrs mūsu koncerts, katrs rakstiņš par mums ir savākts mapītēs. Tā ir tik nenovērtējama bagātība, ko mamma mums ir atstājusi.
Liene: - Mums ir tik daudz mirkļu, ko atcerēties, lai gan bieži vien teicām: «Nu beidz, vai tiešām to vajag?» Un viņa vienīgā zināja, ka vajag. Ik mirkli saglabāt, jo tas ir īpašs...
Lāsma: - Turklāt tās nav pozētās bildes - tās ir bildes ar sajūtām, katra ar savu stāstu, kam apakšā ir gan daudz smieklu, gan nereti arī daudz asaru...
Liene: - Mammīte bija straujas dabas, aša, neordināra, koša, savu ekstraordināro uzskatu, brīvības un atvērtības dēļ bieži arī nesaprasta, bet tik un tā dzīvi mīloša. Viņu kājām mīdīja dubļos, bet viņas lielākais prieks bija cilvēku smaidi. Viņa vienmēr gribēja, lai pasaule apkārt ir laimīga, un tad laimīga bija arī viņa. Lai visi smejas un priecājas, ne skumst. Tikai caur cilvēku prieku un smaidiem viņa ieguva mīlestību un piepildījumu, kura pietrūka viņai pašai. Mums asaru nepietiks, lai izraudātu tās sāpes, ko viņa caur sevi ir izlaidusi, un arī pateicības vārdu nav tik daudz, lai vispār spētu novērtēt, cik ļoti, ļoti daudz viņa upurēja sevi citiem. Viņa nekad neizrādīja, ja juta, ka tiek izmantota. Viņa visu darīja ar augstu paceltu galvu, ar prieku un laimi, un ar milzīgu lepnumu. Ja viņai cirta nazi mugurā, viņa griezās riņķī un ar platu smaidu gāja pretī dūrējam. Jā, tā viņa darīja. Un es domāju, ka mēs katra to no mammas esam paņēmušas arī sev. Kādai tas izdodas vieglāk, kādai grūtāk, bet es domāju, ka tas noteikti mums palīdz muguru iztaisnot.
Arī sākums Anglijā mammītei nebija viegls. Tagad, pārlasot viņas pierakstus, uzzinām, cik daudz nezinājām... Viņa rakstīja par pirmajām dienām Anglijā, cik grūtas tās bija - kad, nokļūstot svešā zemē, nebija neviena, kam uzticēties. Bet bija jāsaņemas, jo - jāpalīdz savām meitām... Viņa visu mūžu par visām varītēm centās, lai mēs būtu laimīgas. Viņas mīlestība un nesavtība bija pāri visam, un viņa vienmēr gāja un darīja to, ko tajā mirklī uzskatīja par pareizu. Mēs spējam tik nojaust, kas viņai bija jāpiedzīvo, bet, neraugoties uz to, mēs zinām, ka šis spēks un stiprums mums visiem ir jāpaņem līdzi.
Viegli tas nebija
«Ja gribi redzēt laimi, ieskaties mūsu sejās! Mēs joprojām kopā! Un lai nemaz nedomā, ka padosimies. Pat viena iespēja no miljona ir iespēja! (..) Un kā rokās vispār ir nolemt to, cik daudz mums katram ko iet? Iespējams, pietiek vien ar īstu un patiesu ticību? Ja tā, tad turpinām ticēt, neskatoties uz to, kas ik dienas tiek ierakstīts uzskaites žurnālā. (..) F*** cancer! Un gribu to teikt atkal un atkal. Spēka iekšā ir daudz! Un mēs nepadosimies!» - tā, nezaudējot ticību un cerību, ka mamma uzvarēs ļauno slimību, Liene rakstīja savā Facebook laika joslā, ar savu neizmērojamo mīlestību līdz sirds dziļumiem aizkustinot arī draugus un sekotājus.
Liene: - Viss notika diezgan strauji. Mammai vienmēr viss bija kārtībā, viņa bija ļoti stipra, neslimoja, jo rūdījās - visu mūžu staigāja basām kājām, ziemā peldējās.
Līga: - Medikamentus nelietoja, alkoholu arī ne, nesmēķēja.
Liene: - Tāpēc šī diagnoze atnāca tik pēkšņi. Un, lai arī pēc pirmā ārstēšanās perioda bija cerība, ka ļaunā slimība ir uzvarēta, diemžēl otrais cēliens bija ārkārtīgi straujš, un neviens to negaidīja.
Līga: - Bet man ir viegla sajūta, jo esam no mammas skaisti atvadījušās. Mums tam tika doti trīs gadi.
Lāsma: - Mēs neļāvām mammai domāt par slimību, mēs ļāvām viņai dzīvot ar mums, piedalīties mūsu dzīvē un mūsu notikumos. Mēģinājām viņu tajos iesaistīt, dažādi pārsteigt un iepriecināt, lai radītu sajūtu, ka viņa nav viena ar savu problēmu. Un patiesībā šo pēdējo trīs gadu laikā arī mēs viena otru atradām vēl vairāk un iepazinām vēl labāk.
Līga: - Mamma bija atbraukusi pagājušogad uz dziesmu svētkiem, viņa bija tik frišiņa, gāja kā traktorītis, un neviens pat nenojauta, ar kādu diagnozi viņai jāsadzīvo. Un - pagāja tikai nepilns pusgads...
Lāsma: - Kad februārī saņēmām ziņu, ka mamma brauc uz slimnīcu, mēs nevienā brīdī viņai neizrādījām, ka visu zinām... Sajūta bija drausmīga.
Inga: - Sēdējām slimnīcā uz gultas malas un turpinājām teikt, ka viss būs labi, tu tikai turies...
Lāsma: - Kad dakterīte atklāja, kāda ir realitāte, es sapratu, ka mums ir jādzīvo šodienai - ja tā ir pēdējā diena, lai tā ir tik cieša un tik mīļa, cik vien iespējams. Viegli tas nebija, viennozīmīgi nē.
Liene: - Nevienam nenovēlu to sajūtu, kad dakteris iesauc savā kabinetā, aicina apsēsties un, acīs skatoties, pasaka, ka viss. Ka tas ir viss... Un tu, norijot visus iespējamos sāpju kamolus un sevi iekšēji saplosot gabalos, turpat koridorā klusībā izkliedzies, bet sakod zobus, izpūt no acīm asaras un ej laimīgs un smaidīgs atpakaļ palātā pie mammas. Un uz jautājumu, ko tad dakteris teica, saki, ka neko, neko, tev tūliņ būs jāiet uz pārbaudīti... Domāju, neviens nekam tādam nevar ne sagatavoties, ne būt gatavs. Bet mums ir labi, mēs esam viena otrai, un tas ir tikai pateicoties mammai. Mums ir četrkārtīgi prieki, un arī bēdu varam sadalīt četrās daļās, un tas palīdz vieglāk tikt tam pāri. Mums vēl tētis ir palicis. Vecmammas arī vairs nav, aizgāja neilgi pirms mammas. Kad bija pagājušas četrdesmit dienas, kopš aizgāja vecmamma, mamma teica, ka redzējusi sapnī savu mammīti atnākam pie viņas. Un mamma vecmammai teikusi: «Atļauj man vēl pāris dieniņas padzīvot...»
Inga: - Mamma aizgāja 1. aprīlī, joku dienā, kas bija viņas vecāku kāzu gadadiena.
Liene: - Un tas bija pēc divām dienām. Tieši tik precīzi. Varbūt vajadzēja citādi noformulēt, vajadzēja vairāk paprasīt...
Līga: - Tā bija ļoti traka nedēļa. Pirmdien vakarā mammīte aizgāja, otrdien no rīta mēs visas trīs jau bijām lidostā... Lienīte tobrīd bija pie mammas.
Liene: - Es esmu bezgala pateicīga par sapratni un atbalstu savai darbavietai - Izglītības kvalitātes valsts dienesta projektam Pumpurs un tā vadītāja Inese Vilānei -, ka man tika dota iespēja strādāt, esot pie mammas. Jo neko vairāk tajā brīdī vēlēties nevarēju, kā būt tur. Un neviens jau nezināja, ka tas izvērtīsies tieši tik nopietni, cik nopietni tas bija.
Inga: - Paldies par pretimnākšanu arī manai komandai un menedžerei SEB AB Rīgas filiālē.
Liene: - Un vēl mēs esam ļoti, ļoti pateicīgas mammas draudzenītei Lolitai Anglijā, kura mums ārkārtīgi daudz palīdzēja un bija ar mums visā šajā stāstā. Tā jau dzīvē ir, ka katrs cilvēks ienāk ar kādu konkrētu misiju. Un Lolitiņa, ienākusi mammas dzīvē, tagad kļuvusi par mūsu cilvēku.
Lāsma: - Viņa bija tas stiprais plecs, kura savāca mūs, kad šķīdām pa detaļām. Viņa ļoti konstruktīvi novadīja šo krīzes situāciju, neļaujot mums dusmoties un iekrist kādās galējībās. Es brīnos, kā viņa ar to tika galā.
Liene: - Tā tomēr ir ārkārtīgi liela pievienotā vērtība - tie īpašie cilvēki, kuri ir tev līdzās, kad tev ir nenormāli smagi... Viņa, starp citu, kopā ar mammas draudzenītēm no latviešu skoliņas rītvakar domās būs ar mums. Iestādīs ceriņus, ko viņai aizsūtīju, un virtuāli būs ar mums. Mamma ļoti mīlēja ceriņus, mēs viņai vienmēr dzimšanas un vārda dienā tos dāvinājām - kad vēl dzīvojām Smiltenē, visa istaba vienmēr bija pilna ceriņiem...
Meitiņ, bet kāpēc tā?
Liene: - Kā mamma mīļoja mūsu bērnus...
Inga: - ...un kaķus.
Liene: - Vienmēr gādāja, lai tikai mazbērniem nekā netrūktu.
Lāsma: - Un īstenībā ko tas viņai prasīja... Bet viņa nekad neizrādīja, ka ir grūti. Gāja un darīja čerež ņemogu, lai tikai visiem viss būtu.
Liene: - Mamma cieta pie sevis, vien retu reizi nedaudz ļaujoties asarām, ko redz kāds cits. Mēs tagad neteiksim, cik grūta bija šī cīņa, jo patiesībā to varam vien nojaust. Līdz pēdējam brīdim viņa rūpējās par citiem.
Lāsma: - Šo pašatdevi mums no viņas mācīties...
Liene: - Jā, tas bija ļoti tipiski. Viņa nebeidza atkārtot: ja vienas durvis aizveras, pamēģini atvērt otras. Ja arī tās aizcērtas, rāpies iekšā pa logu. Un to viņa arī mums vienmēr ir mācījusi - ja ir grūti, pat ja nevari, saņemies un ej! Man mamma ir iemācījusi piedot, neturēt ļaunu prātu un palaist visu sāpīgo, jo - mēs jau nekad nezinām, kāpēc viens vai otrs cilvēks tā rīkojas, varbūt viņam pašam ir ļoti grūti. Viņa piedeva ikvienam, kurš sāpināja vai pat vēlēja ļaunu, klusībā spilvenā sāpi izraudot.
Arī nesavtīgumu un nebeidzamās rūpes par citiem esmu pārņēmusi no mammas - man ir vienalga, vai pašai būs kurpes kājās, bet man vajag otram palīdzēt, iedot, aizvest... Mēs visas vienmēr dalāmies - ar jebko, kas mums ir. Ja ir, dodam. Neatstāsim sev, bet iedosim citam.
Bet visbrīnišķīgākā lieta, ko mamma mums iemācījusi, ir priecāties par sīkumiem. Par neparastas forma akmeni. Par bizbizmārīti. Par jebko. Viņa vienmēr tvēra šos mirkļus, un, kad mani kādreiz nomāc kādas ikdienišķas problēmas, es vienmēr atceros, kā mamma tiem mācēja tikt pāri. Un vēl mamma mums iemācīja būt kopā. Ja bērnībā tas dažbrīd bija piespiedu kārtā, kad, sakostiem zobiem, dziedājām Ziemassvētku dziesmas, tad vēlāk tas mūs pašas iepriecināja. Mamma ļoti gribēja redzēt uz skatuves mūs, lielām meitenēm esot. Tagad esam saņēmušās un to darīsim. Un varbūt arī vēl kādu reizi.
Līga: - Es neatceros, ka mammīte kādreiz kādu būtu aprunājusi...
Liene: - Nekad. Viņa tikai ir izteikusi neizpratni par kādām lielām netaisnībām un negodīgumu un tieši tā arī man jautājusi: «Meitiņ, bet kāpēc tā?...» Un es viņai vienmēr atbildēju, ka daudz kas dzīvē ir negodīgi, bet galvenais ir turēties tam pretim. Viņa visu mūžu ir absolūti nesavtīgi atdevusi sevi darbam, arī naktīm strādājot un guldot iekšā savus līdzekļus, pretī neprasot neko. Turklāt darījusi to ar atbilstošu izglītību, bet - ar to nevarēja izdzīvot... Un tas ir tas lielais jautājums, kam turpināsim meklēt atbildi: kāpēc dzīve ir tik netaisnīga? Tas attiecināms arī uz šo diagnozi - nu kāpēc tieši viņai...? Mums no tā kaut kas ir jāiemācās? Pasaulei no tā kaut kas jāsaprot? Laikam jau atbildes uz šiem nebeidzamajiem jautājumiem mēs varam meklēt tikai katrs sevī.
Vai jūs sūtāt Neatkarīgo arī uz debesīm. Nē? Žēl. Mammai patiktu. Viņa to noglabātu savā mapītē...