RECENZIJA: Instrumenti "Cilvēks"

 
©Publicitātes foto

Ar nelielu, toties gana sparīgu koncertiņu topošajā mākslas centrā “Zuzeum” pagājušajā nedēļā tika atzīmēta grupas “Instrumenti” piektā studijas albuma klajā nākšana. Iepriekšējie – “Tru” (2011), “Procrastination” (2013), “Iekams” (2014) un “Atkala” (2017). Starp citu, šajā koncertā grupai par iepriekšējā albuma komerciālajiem panākumiem tika pasniegts tā saucamais “zelta disks”, kas tiek piešķirts par vairāk nekā 5000 pārdotajām albumu kopijām – Latvijas apstākļiem visnotaļ cienījams skaitlis!

Ņemot vērā to, ka “Atkala” tika izdota decembrī, “Instrumenti” pusotra gada laikā saražojuši divus studijas ripuļus - vēl jo vairāk cienījams skaitlis! Tiesa, tas nav pārsteidzošs, jo pēc iepriekšējā diska izdošanas mūziķi jau “draudēja”, ka muzikālā materiāla bijis pietiekami divu albumu izdošanai, visi sacerētie gabali bijuši pietiekami konkurētspējīgi, tāpēc tie netiks uzkarināti uz nagliņas vai “marinēti” kādam raritāšu un B-pušu apkopojumam, bet gan drīz vien laisti tautās.

Kā koncertā filozofēja Jānis Šipkēvics, šie albumi esot kā diptihs, proti, no divām daļām sastāvošs darbs vai luga divos cēlienos, kur pirmajā tiek uzdoti jautājumi, bet otrajā skan atbildes. “Divi albumi, divas zemeslodes puses, cilvēka un vides mijiedarbība. [Albumus] “Atkala” un “Cilvēks” jau sākotnēji redzējām kā vienu stāstu, kurā indivīds ar visām savām spējām, bērnišķīgu prieku, kaislībām, drosmi, bailēm sastopas ar vidi - sabiedrību, klimatu, reālajiem apstākļiem, kuros liels izaicinājums pa ceļam saglabāt savu pirmkodolu, identitāti. Ja “Atkala” ir kā izšķilšanās, tad “Cilvēkā” jau dzirdam to būtni, kas ir gatava atvērties, lūkoties acīs un saplūst kopā ar dabu un tautu,” aptuveni šāds ir minētās filozofēšanas pagarinātais un preses relīzēs izsūtītais atreferējums.

Ja nolaižamies no pārgudras runāšanas augstumiem, tad albuma sausā statistika ir ducis jaunu kompozīciju. Turpinot “Atkalā” iesākto, arī šoreiz visas dziesmas ir latviski. Atšķirībā no iepriekšējiem albumiem, šeit ir krietni vairāk pieaicināto mūziķu, līdz ar to skanējums ir daudzkrāsaināks - to atzīmēja arī Reinis Sējāns. “Kā visiem zināms, “Cilvēks” nav vientuļa sala. Šajā reizē mēs apzināti ļāvāmies jaunam un ļoti brīvam procesam dziesmu tapšanā. Aicinājām ciemos domubiedrus, kuru daiļradi ļoti cienām, kuru mūzika ir iedvesmojusi mūs. Un rezultāts bija tiešām pārsteidzošs - savstarpējs radītprieks saskaitāmos pārvērta krāšņā reizinājumā!” Intars Busulis, ansis un pat “Prāta vētra” - visi šie mūziķi piedalījušies “Instrumentu” jaunā albuma ierakstā. It īpaši izceļams singls “Te Saule aust”, kas ir kopdarbs ar “Prāta vētru”, un kas ļoti grandiozi izskanēja jau prezentācijas koncertā - bail pat iedomāties, kā tas skanēs lielkoncertā! Ak, jā, jānosauc tā datums un vieta - 31. augusts, Rīga, stadions “Daugava”.

PAR. Ja pat pēc pirmajām trim dziesmām šajā albumā būtu publicētas Eduarda Rozenštrauha melodijas, vienalga šis darbs būtu vērtējams ar treknu plus zīmi, jo pirmie trīs gabali ir vienkārši dievīgi! Albumu ievadošā dziesma “Aukstākā līmeņa mīlestība” ar draudīgajiem sintezatoriem ir aptuveni tikpat jaudīga kā iepriekšējā diskā iekļautā “Visa par daudz”, perfekta un atmiņā paliekoša ir “Visā visumā Visums ir viss” (Māra Melgalva teksts), nu un “Te Saule aust” - par to jau tika teikts, šo kopdarbu pēc tā kvalitātes var salīdzināt ar “Musiqq” un “Prāta vētras” kophitu “Debesis iekrita tevī”. Izcelšanas vērtas noteikti ir arī draiskā “Kādā sakarā” un melodiski lipīgā “Pus4rāpus no rīta”. Laikam arī “Atmiņas problēmas”, kopdarbu ar ansi - vismaz teksts ir padevies, par pašu dziesmu pagrūti noformulēt precīzu viedokli. Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta mikrofons ‘2020” par gada albumu jau var droši vest uz grupas “Instrumenti” biroju.

PRET. Daudzkrāsainība ar pieaicinātajiem viesmūziķiem šim albumam par labu nenāk. Pirmām kārtām tas attiecas uz dziesmu “Nēnujā” - eu, dārgie mūziķi, nu nevajag visās vietās un visos albumos priekšā un, nebaidīsimies šī vārda, pakaļā bāzt Intaru Busuli! Pie šaubīgajām dziesmām jāpieskaita arī pagājušajā gadsimtā varbūt aktuālo “Rīgas metro” un tekstuāli salkano “Es nolēmu tevi pazīt”, bet pavisam jokaini sanācis ar patosa pārpilno “Patiesībai” - Šipītis laikam piemirsis, ka līdzīgas dziesmas viņš sabūvējis jau iepriekš, tostarp iepriekšējā albumā, kur aptuveni šāds pat gabals saucās “Lūk, tava dziesma skan”.