RECENZIJA: Yann Tiersen "All"

 
©Publicitātes foto

Franču avangardiskais minimālists, komponists Janns Tjersēns, kurš pārvalda teju visus iespējamos instrumentus, ar savu kārtējo studijas albumu – pēc skaita jau desmito. Lielāko popularitāti viņš gan guvis nevis ar saviem albumiem, bet filmas “Amelie” skaņu celiņu jeb soundtreku. Jau agrā jaunībā Tjersēns rakstīja mūziku dažādām teātra izrādēm un/vai kinofilmām, tā kā šajā darbiņā viņš ir labi piesitis roku.

Ko teikt par jauno albumu? Tajā ir 11 kompozīcijas, ieturētas ierastajā franču minimālista manierē, proti, tāda avangardiska elektronika ar popa piesitienu un vokālu pavisam nelielās devās. Starp citu, albuma nosaukums nav jātulko no angļu valodas kā “visi”, bet no bretoņu valodas, un šis vārds nozīmējot “citāds”.

PAR. Vieglas, domāt neliekošas un relaksējošas kompozīcijas atpūtai vai, kā to precīzi raksturoja mūzikas veikala “Randoms” ļaudis, “miedziņam”. Kādu skaņdarbu izcelt īpaši ir grūti, varbūt “Erc’h” (tā ir gandrīz ierastā avangarda popa stilā, bagātināta ar zēnu kora dziedājumu), “Usal Road” (te ir labs vijoles solo) vai “Pell” (klavieres plus gospeļšansonveidīgs sievietes vokāls). Atmodina “Gwennilied” ar pēkšņo un šādai mūzikai kontrastējošo vokāla iespraudumu.

PRET. Piedodiet, nesapratu. Ko te īsti klausīties un kāpēc, fona troksnim tikpat labi var uzlikt vārīties kartupeļus vai ieslēgt veļasmašīnu. Kronis visam ir albumu noslēdzošā “Beure Kentan” ar putniņu čivināšanu kādu septiņu minūšu garumā.