Daži mūzikas izdevumi "This Land" cēluši nedēļas albuma godā, bet daži pasteigušies to kronēt pat par Gada albumu – tas gan ir pārspīlējums, taču vienalga gana labs iemesls noklausīties teksasieša Garija Klārka jaunākā piekto studijas albumu.
Šis vīrs ir pazīstams ar to, ka mēdz paša izpildīto blūzroku miksēt ar soula, “r&b” un pat hiphopa elementiem, uzstājies laikam gan visos prestižākajos Amerikas mūzikas festivālos, un virkne ģitārmūzikas slavenību uzskatījuši par goda lietu kāpt ar Klārku uz vienas skatuves (piemēram, Kērks Hamets no “Metallica”). Iepriekšējie divi viņa diski “Blak And Blu” (2012) un “The Story Of Sonny Boy Slim” (2015) bija stabilas Amerikas Top 10, un izņēmums nav arī jaunais ripulis, kas ticis sestajā pozīcijā. Pēdējos gados Klārkam acīmredzami ir sakrājies, ko teikt - albumā iekļautas 15 dziesmas plus vēl divas bonusā, kas kopumā aizņems vairāk nekā stundu klausītāja laika. Pats Klārks iespēlējis arī lielāko daļu instrumentu (izņemot bungas), tiesa, dažkārt viņa vietā to veicis kāds cits, taču zvaigžņotus vārdus starp viesmūziķiem nemana. Stilistiski - no Bī Bī Kinga, Ērika Kleptona un Džefa Beka līdz Lenijam Krevicam un Kid Rock.
PAR. Noklausoties tādas dziesmas kā “I Got My Eyes On You (Locked & Loaded)” un “I Walk Alone” (protams, arī “This Land”), top skaidrs, kāpēc dažkārt Klārks dēvēts pat par Džimija Hendriksa mantinieku, bet uzkurinošā “Gotta Get Into Something” paskaidro, kāpēc viņš saukts par 21. gadsimta blūza glābēju. Eleganta un ugunīgi spoža bezkompromisa ģitārspēle savienojumā ar veiksmīgām melodijām. Pati labākā dziesma ir “Low Down Rolling Stone”. Kāpēc? Tāpēc, ka labākā!
PRET. Garijam Klārkam vajadzēja paškritiskāk izvērtēt savus sacerējumus, tad albums nebūtu iestiepts tik garš, un klausītāji tiktu atbrīvoti no tādu šaubīgu gabalu kā regejiskā “Feelin’ Like A Million”, blūza “Dirty Dishes Blues” un “uzlūdz dāmas” stilā ieturētā When I’m Gone”.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.
