Aplam ražīgā latvju ekstremālā metāla komanda “Stagnant Project” savu jaunāko veikumu bija laidusi klajā jau pagājušā gada pirmajā pusē, taču līdz apskatniekam tas pa digitālajiem džungļiem atceļoja relatīvi nesen, Latvijas Metālmūzikas Gada balvai iesniegtos ierakstus vērtējot.
Grupu 2010. gadā izveidojis vokālists/ģitārists Pauls Rutkovskis, un šajā laikā tā paguvis atzīmēties jau ar pieciem (!) ierakstiem: “Zombie Show” (2014, EP), “Satanic Dream” (2014), “Audiopizduly” (2016, EP), “Nagibathor” (2016) un nu “The Age Of Giant Monsters”.
Šai grupai ir visai īpatnējs rokraksts - melodiskais vokāls savijas ar “skrīmošanu”, asas ģitāras ar paviegliem “heavy metal” ritmiem, mežonīgas bungas ar elektroniku utt., turklāt arī dziesmu tekstiem tēmas parasti tiek pasmeltas melnā humora apcirkņos vai pat komiksu grāmatās.
Arī jaunais izdevums ir konceptuāls albums par cilvēces cīņu pret mistiskiem milzu monstriem, kurus dēvē par Kaidžu. Kopumā ducis dziesmu, kā arī divas bonusā - “Metallica” dziesmas “Some Kind Of Monster” knapi atpazīstama versija, kā arī “Mama, mi vse sošļi s uma”, kurā tikai pēc nosaukuma var nolasīt grupas “Kino” hitu. Starp citu, sestdien, 16. martā, “Stagnant Project” sastopami arī “dzīvajā” - bārā “Republika” viņi iesildīs austrāliešu modernā metāla grupu “Tempest Rising”.
PAR. Ja iepriekšējie “Stagnant Project” veikumi drausmīgi krita uz nerviem, tad šoreiz ar pārsteigumu nācās atzīt, ka “The Age Of Giant Monsters” ir pat ļoti baudāms smagmūzikas darbs - ne velti kāds atzīts pašmāju smagmūzikas eksperts rosināja šo albumu atzīt par 2018. gada Latvijas metālmūzikā labāko. Kad Rutkovskis & Co sakrusto smagnējo skanējumu ar industrializēto, vokālā par dominējošo padara “skrīmu” un rada atmiņā paliekošu melodiju, sanāk kaut kas uz Roba Zombija pusi, ja to sakrustotu ar progresīvajam metālam raksturīgajiem taustiņiem - labs piemērs ir teicamā dziesma “Invincible Kid”. Ir vēl vairāki gabali, kas līdzinās jau nosauktajam, piemēram, tituldziesma. “Stagnant Project” paliek par nopietnu spēku.
PRET. Grūti šos metālākstus uztvert nopietni - to viņi nepieļauj arī šajā albumā, starp dziesmām stāstot savas smieklīgās pasaciņas par Kaidžu. Taču tā būtu pusbēda, sliktākais ir tas, ka spēka labu dziesmu radīšanai viņiem pieticis tikai EP apjomam, tāpēc albuma noslēgumā parādās tādas šausmas kā, piemēram, “Show Me The Stars”. Starp citu, ja viņus izķers Viktora Coja fani, tad atraus pakaļkājas - tā klasiku izpildīt nedrīkst, to pat Evija Vēbere neatļautos.
