Pašā šā gada sākumā interesantu ierakstu laiduši klajā divi patiesi smagā roka cienītāji – grupas “Wild Detroit Gang” vokālists Jānis Drēģeris (viņš gan savā CV nez kāpēc labprātāk uzsver to, ka ir konkursa “The Voice Of Lithuania 2018” finālists…) un kādreizējais grupas “Huskvarn” ģitārists Agris Siksna, kurš pēdējā laikā redzēts arī “The Mary Jane” sastāvā.
Šajā albumā kopumā ir desmit hārdroka gabali. “Katra dziesma tika rakstīta pa īstam, neģenerējot nekādas emocijas, viss notika pēc stila “true soul or rock`n`roll”.
Dažas dziesmas rakstītas pat desmit gadus atpakaļ, tomēr sagaidīja savu zvaigžņu stundu,” skaidro mūziķi. Katrai dziesmai ir savs stāsts, piemēram, “Cīņa vēl nav galā” veltīta Daugavpils dzīvās mūzikas klubam “Artilērijas pagrabi” (starp citu, tieši tajā pirms pieciem gadiem pirmoreiz uz skatuves kāpa “Wild Detroit Gang”), kuram tomēr izdevās izdzīvot, par spīti nelabvēļu spiedienam no malas. Savukārt “Somebody Is Hunting Our Souls” esot “veltīta viennozīmīgi sirsnīgam un patiesam čalim, kura dzīve aprāvās negaidīti un pārāk ātri - tā nevajadzēja notikt,” vēsta “vilku bars” dueta izskatā. Cik noprotams, albumā iekļauto dziesmu mūzikas autors ir Siksna, kurš iespēlējis visas ģitāras, arī taustiņus un bungas. Abi sola drīzumā izveidot “jaunu un iespaidīgu klasiskā roka grupu, kura rādīs, ko spēj dzīvajā”, un “kas būs pavisam cits stāsts ar turpinājumu”. Starp citu, bija versija, ka Drēģeris varētu iedziedāt hārdroka grupas “Wasptress” (tās sastāvā ietilpst arī Siksna) repertuāru latviski, taču laikam šī iecere nav realizējusies - vismaz nekas par to vairs nav dzirdēts.
PAR. Kamēr “dzelzs rīkles” īpašnieks Atis Ieviņš nav sapratis, ka ārpus smagā roka nišas viņa vokālās dotības nav diez ko pieprasītas, šajā nišā var iekārtoties Atim balsī un pat imidžā itin līdzīgais Jānis Drēģeris, kurš vokālajās dotībās droši var paspēkoties ar Ati. Arī otrs mūziķis nav zemē metams - Agra Siksnas specifiski “husvarniskie” ģitāras rifi šo garadarbu padara par visnotaļ baudāmu. Labākā dziesma - “Pagātnes vējā”, kurā ir viss, ko var vēlēties hārdroka cienītāji, proti, naža cienīgs vokāls, ģitāras “soliņi”, atmiņā paliekoša melodija. Pārsteidzoši veiksmīga ir arī “Vilku bars”, kas iesēžas prātā uz ilgu laiku - enerģisks un pulsējošs ritms, viss kārtībā ir arī ar vokālu un ģitāru, arī teksts padevies veiksmīgs, nē, laikam tomēr šī ir dziesma Nr.1! Vēl - “2 sirdis”, kas noteikti patiks Ivo Fomina daiļrades piekritējiem, koncertos droši vien gaisā celsies desmitiem roku ar degošām šķiltaviņām vai izgaismotiem mobilo telefonu displejiem. Pa kādam veiksmīgam elementam vai motīvam var izzvejot arī no vairākiem citiem gabaliem.
PRET. Šim “hard & heavy” tandēmam ir milzīgs potenciāls, diemžēl vismaz pagaidām viņi to neprot pilnvērtīgi izmantot. Paliek iespaids, ka albums rakstīts pēc principa “ko ieraudzīju, par to dziedu”, tas ir, ja kāda dziesma radusies, tad to steigts “iecept” albumā. Līdz ar to te ir viss vienā maisā - angliskais un latviskais repertuārs, rokbalādes un spēcīgi “hard & heavy” gabali utt. Piemēram, “Somebody Is Hunting Our Souls” piecu minūšu garumā - smeldzīgs un spēcīgs rokgabals, kas svārstās amplitūdā no “Dio” un “Whitesnake” cienīgam skanējumam līdz pat konceptuālai pieejai a’la “Ghost”, taču absolūti neiet kopā ar pārējo albumā iekļauto materiālu. “Wolfpack” vidējais rādītājs varētu būt dziesmas “Krustceles” un “Road Rebel”: pirmajā abi rāda, uz ko individuāli spējīgi, arī dziesma ir pietiekami smaga un nikna, taču visu sačakarē neveiksmīgais ritmiskais zīmējums, savukārt otrajā efektīgi izmantota Drēģera mutes ermoņiku un Siksnas ģitāras saspēle, taču nav atmiņā paliekošas melodijas. Kas vēl? Ļoti kusli angliskie gabali ar pretenzijām uz balādēm “Last Goodbye” un “Nightmare”, kā arī nelabumu uzdzenoša latviskā rokbalāde “Uzplauka zieds”, kuru droši var iesniegt Latvijas Radio 2. Šādā kārtā inventarizējot šajā albumā iekļautos skaņdarbus, nākas ar nožēlu konstatēt, ka treknu mīnusu ir vairāk nekā cerīgu plusu. Neko darīt, varbūt nākamreiz izdosies labāk.