Uz Barselonu vasaras vidū var braukt vai nu karstuma mīlētājs, vai impulsīvs cilvēks. Bet viena īsa nedēļas nogale, divarpus sienas, Barselonā ir izturama pat cilvēkam, kuram svelme, tveice un nežēlīgi karsta saule nav tīkamākais pārbaudījums. Par laimi, lēto aviokompāniju mājaslapās bija brīdinājums, ka izlidošana parasti kavējas. Jo īpaši vasarā. Melots nebija. Gan lidojot no Rīgas uz Barselonu, gan atpakaļ, gaisa kuģi kavēja. Mulsinoši bija, ka taksometrā jāpiemaksā par pasažieru skaitu. Jo vairāk cilvēku vienā mašīnā, jo vairāk jāmaksā.
Uzreiz teikšu, ka alkohola lietošana ir kaitīga veselībai, bet, atvainojiet, bez klasiskas, veldzējošas spāņu sangrijas Spānijas karstums ir grūti izturams.
Par laimi, sangrija nav paredzēta apreibšanai. Barselonā noteikti ir jāizbauda nesteidzīga vakarēšana ielu kafejnīcās un restorānos. Naktī tveice atkāpjas, bet dzīve uzņem apgriezienus. Pie galdiņiem sēdošie cilvēki sarunājoties rada nomierinošu sanoņu. Var pārmīt teikumus ar nule iepazītiem kaimiņiem pie blakus galdiņa. Neviens nekur nesteidzas. Un tu, no Baltijas vasaras izrāvies cilvēks, saproti, ka ir grēks doties gulēt desmitos vai vienpadsmitos naktī. To jums Barselonā katrs bērns pateiks. Gribas izpeldēties viesnīcas baseinā uz jumta. Nevis tāpēc, ka moka romantiskas alkas, bet tāpēc, ka nav jāiet līdz jūrai, ūdens ir silts un kur lai Rīgas daudzdzīvokļu mājā atrod baseinu uz jumta? Kaut arī Barselona tiek raksturota kā dinamiska pilsēta, manās sajūtās tā ir palikusi relaksēta.
Barselona bez Gaudi un Dalī? Tas ir iespējams, bet abi šie ģēniji neļauj par sevi aizmirst. Ja Barselonu negribas baudīt neprātīgā tempā, tad pāris dienu ceļojums ir tieši laikā. Sākumā bija iecerēts arī Salvadora Dalī teātra - muzeja apmeklējums, jo, esot Latvijā, man šķita, ka es to ļoti gribu. Tomēr tad vajadzētu palikt kādu dienu ilgāk, un Dalī, par laimi, bija pieejams arī Barselonā. Notvērām kādu Dalī darbu izstādi teju aiz astes - kādā pievakarē Barselonas katedrālē. Un ar to pilnīgi pietika. Svētās Ģimenes baznīca jeb La Sagrada Familia tiek ieteikta kā viens no Barselonas simboliem un netieši - kā obligāti apmeklējams objekts. Pagaidīšu, kamēr katedrāles būvniecība tiks pabeigta, un tad apmeklēšu. Sola, ka 2026. gadā Svētās Ģimenes baznīcu varēšot skatīt visā Antonio Gaudi iecerētajā vizuālajā neprātā.
Gaudi un Casa Mila
Gaudi mājas ir tūristu apsēstas. Ja gribas iejusties Gaudi ādā, manuprāt, pietiek ar vienas viņa projektētās ēkas apmeklējumu. Tāpēc, ka kas par daudz, tas var būt par skādi. Arī tāpēc, ka tas nav lēti. Savi pārdesmit eiro vai pat vairāk. Piemēram, Gaudi projektētajā ēkā Casa Vicens apmeklētāju skaits tiek ierobežots, dienā tajā tiek ielaisti nepilni 400 cilvēku.
Viens no tūristu apmeklētajiem apskates objektiem ir Casa Mila - tās forma atgādina viļņus. Balkoni veidoti kā džungļu motīvs. Skursteņi un ventilācijas telpas ir tik sirreāli veidojumi, ko neņemos aprakstīt. Viens no tiem atgādina pirkstus. Tikai trīs. Ir jāpastāv rindā, lai iekļūtu ēkā, jo apmeklētāju plūsma tiek regulēta. Ir jāatdod somas pārbaudei, bet viss notiek ātri un korekti. Ir pieejams audiogids. Gaudi šo ēku sāka būvēt pēc savas slavenās Kaulu mājas pārbūves. Casa Mila tapa, pateicoties bagātam cilvēkam, kurš gribēja savu māju, kas atgādinātu par Kaulu māju dēvēto Casa Battlo. Es teiktu, ka līdzība ir tikai formās - taisnas formas atrast ir grūti. To nav. Casa Mila nav tik krāsaina. Vietējie iedzīvotāji ēku dēvē par Akmeņlauztuvēm, viņiem šis ēkas veidols atgādinot neapstrādātu akmeni.
Telpām ir brīvs plānojums, nekur nav taisnu leņķu, un dzīvokļi ir savam laikam - pagājušā gadsimta sākumam - moderni. Ēka iekšienē ir vēl sirreālāka nekā fasādes pusē - šo efektu pastiprina mozaīkas. Casa Mila jumta terasē ir pastaigu laukums. Ložņāšana gar un ap skursteņiem un ventilācijas telpām, pazušana šaurās durtiņās, lai izkļūtu citā jumta terases pusē, ir viens no jaukākajiem brīžiem Casa Mila apmeklējuma laikā. Visu šo ņirbošo tūristu pulku uzmana ēkas darbinieki - acīgie pieskatītāji.
Barselonas akvārijs
Barselonas akvārija apmeklējums pieaugušiem cilvēkiem varbūt ir pat lielāks baudījums nekā bērniem. Liels, lielākais Eiropā, ar iespaidīgu kolekciju. Barselonas akvārijā esot vairāk nekā 11 000 iemītnieku. Tie sagrupēti tematiskajos akvārijos. Zivis dzīvo dabiskos apstākļos. Akvārija ekspozīcija notur uzmanību visu apmeklējuma laiku. Pastaiga pa 80 metru garu tuneli izvēršas par ceļojumu zemūdens pasaulē. Vispār jau pastaiga pa zemūdens tuneli ir vairāk slīdēšana. Apmeklētāji tiek vizināti pa līgani kustošu slīdlenti. Virs galvas peld haizivis, bet līdzās aiz akvārija stikla sienas nirēja pavadībā kājas kustina kāda tūriste. Haizivi viņa neinteresē. Plēsoņas tiek barotas trīs reizes nedēļā.
Biļeti akvārija apmeklējumam labāk pirkt iepriekš, pilsētas centrā var iegriezties tūrisma informācijas centros, un darbinieces laipni apkalpos. Iepriekš nopirktā biļete ļaus iekļūt akvārijā bez gaidīšanas rindā.
Akvārijā noteikti būs interesanti visu vecumu skatītājiem. Jaunākajai paaudzei tur ir dažādu dimensiju izklaides, pavisam mazajiem - savs akvārijs.
Cik tas prieks maksā? Pieaugušajam - ap 20 eiro.
Montžuika kalns
Lai apskatītu Barselonu no putna lidojuma vai gandrīz no putna lidojuma, jādodas uz Montžuika kalnu. Brauciens ar gaisa tramvaju ir 750 metru garš, pa ceļam var izkāpt un pastaigāt pa parku, papētīt kalna nogāzes. Ja brauc vēlāk, nevis agrā rītā, iespējams, var nobaudīt arī atspirdzinošu dzērienu. Pēc tam var atkal iekāpt vagoniņā un turpināt ceļu līdz nākamajai pieturvietai. Kalns esot 200 metru augsts. Kalnā var kāpt arī kājām, kāpēc ne. Kad brauciens ir galā, var izstaigāt Montžuika parku. Var iegriezties Montžuika cietoksnī, XVII gadsimta produktā. Tur savulaik esot bijis arī cietums.
Šī ir viena no lētākajām izklaidēm Barselonā. Vairs neatceros precīzi, bet, šķiet, ap 10 eiro.
Las Ramblas
Nemaz neslēpšu, ka ne vienmēr izplānoju katru ceļojuma dienu. Drīzāk neplānoju neko. Pirms Barselonas uzmetu aci - ā, ir tāda Las Ramblas, ko daudzi slavē un iesaka. Bet kas tas ir? Nav ne jausmas. Barselonā ieradāmies vēlu vakarā un no rīta devāmies uz Las Ramblas. Kur tas ir - skaidrs. GPS aizvedīs. Bet kas tas ir? Ak vai, izrādās, tā ir galvenā gājēju iela. Par laimi, vilties nelika. Las Ramblas izstaigājām pat vairākas reizes gan tāpat vien, priecājoties par mīmiem, ielu muzikantiem un māksliniekiem, gan meklējot suvenīrus, gan dodoties uz ostu, gan brokastojot pirms prombraukšanas.
Bet Las Ramblas iepazinām visai amizanti. Pirmais, kas pēc rīta pārgājiena pavērās skatam, bija Erotikas muzejs. Tas nebija mūsu mērķis, bet šoreiz bijām bezmērķīgas tūristes. Iegājām. Erotikas muzejs pārsteidza ar vīna glāzi, kas bija pievienotā vērtība biļetei. Ekspozīcija nebija tik aizraujoša, lai iegrieztos tur vēlreiz.
Bet La Rambla ir atslēgas vārds, lai nokļūtu tirgū, aizietu līdz ostai, pastaigātos pa gājēju tiltu, ko paceļ (izgriež), lai izlaistu jahtas. Ne velti galvenā pastaigu iela nodēvēta pilsētas kādreizējās upītes vārdā. Upīte savulaik kalpoja kā kanalizācijas noteka.
Tirgus
No galvenās gājēju ielas jānogriežas šaurā šķērsielā, un slavenais tirgus ir klāt. Svaigi spiesta sula, kokteiļi, augļu gabaliņi glāzē, uz grila apčurkstinātas jūras veltes papīra turzās - tas viss ir nopērkams. Ēšanai uz vietas, līdznešanai, gatavošanai mājās. Labāk izstaigāt tirgu, apskatīties cenas un tad pirkt, ja vien izsalkums negāž no kājām. Norēķini - skaidrā naudā. Maku vēlams pieskatīt ar abām acīm. Burzma ir milzīga. Pārdevēji nebūt nav laipni un pircējos ieinteresēti tirgotāji, viņi ir lietišķi un pircējos ieinteresēti tirgotāji, jo jāpagūst uzklausīt, iesvērt, apcelt, sagatavot. Mīlīga parunāšanās un mēles patrīšana par receptūru nesanāks. Cenas redzi? Sasmaržot vari? Izlem pats - ēdīsi vai ne. Izlēmi - tad vai nu pērc, vai ej prom.
Ja Barselonā paredzēts palikt dažas dienas, tad tirgus apmeklējums varētu būt pirmais darāmo darbu sarakstā, lai Latvijai neraksturīgos ēdienus un produktus var nopirkt un nogaršot, jau sākot ar pirmo ceļojuma dienu.
Guelja parks. Un atkal Gaudi
O, kāpšana kalnā sākumā bija aizraujošs pasākums. Apmēram kāpņu vidū es vairs negribēju redzēt ne parku, ne Gaudi meistarstiķus, vispār neko. Bet šķērsielā paslēpies krodziņš un tā saimnieks manas domas iegrozīja pretējā virzienā. Kad vaicāju pēc tējas, viņš paskatījās kā bargs skolmeistars, un saruna izvērtās aptuveni tā. Viņš: «Tēju? Nē!»
Es: «Jā! Zaļo.»
Viņš: «Nē.»
Es: «Kāpēc?»
Viņš: «Tēju nē, sangriju jā.»
Uzvarēja krodziņa saimnieks. Viņa dēls izstāstīja, ka tēta krodziņu zina tikai vietējie, tūristi tur tikpat kā neiemaldās. Un nākamais kalna posms, tavu laimi, bija pieveicams uz slīdošajām kāpnēm.
Plašo, krāšņo, dažādos līmeņos izveidoto parku pirms vairāk nekā gadsimta radīja Antonio Gaudi savam paziņam Eusebio Gueljam, bagātam vīram. Gaudi iecerēja nevis tikai parku, bet dārzu pilsētiņu 20 hektāru platībā. Šo varētu uzskatīt par vēl vienu viņa izgāšanos (atcerēsimies Casa Mila), jo neviens normāls cilvēks negribēja dzīvot tik tālu no centra, bez transporta un, pēc Gaudi ieceres, tikai zaļu dzīvesveidu. Tas nu bija par traku. Tāpēc parks kļuva par pilsētas parku, plašu pastaigu vietu, kas aizvien tiek labiekārtots.
Sākot iet pa taciņu, nav ne jausmas, kur nokļūsi, jo celiņi sazarojas. Gaudi arī šeit žilbina ar raibiem tornīšiem, keramikas mozaīku un neparastas formas ēkām. Protams, dabai te ir ļauts būt mežonīgai. Es teiktu, dabiskai. Guelja parks tiek dēvēts par visdzīvespriecīgāko Gaudi darbu. Parks nav vienas tūrisma dienas objekts, bet tas arī nav paredzēts tūristu fast food lietošanai - ieskrēji, paskraidīji, izskrēji.
Daļu parka var izstaigāt bez maksas, daļa bija maksas pasākums, un biļetes vēlams pirkt iepriekš. Var gadīties, ka apmeklējuma laikā biļetes ir jau izpirktas un tajā dienā par maksu skatāmo teritoriju vairs nav iespējams apmeklēt.
