Vienu dienu izzinošai izklaidei Londonā var veltīt Karaliskās Griničas observatorijas apmeklējumam. Jebkuros laika apstākļos, jo ziema Latvijas izpratnē ir ārkārtīgi reta parādība Lielbritānijā. Observatorijas ēkās ir daudz skatāmā un darāmā, vairāku stundu ekskursija ir nodrošināta. Observatoriju iekļauj plašs parks ar dažnedažādiem nostūriem, ar pārdrošām vāverēm un kašķīgiem putniem. Ir kafejnīcas, kur piesēst un baudīt angļu tēju. Par laimi, demokrātiskā atmosfērā, jo īsteno britu smalkajā tējas ceremonijā varētu krist kaunā, nezinot, no kuras puses uz kuru dzērienu apmaisīt un kā pareizi pirkstos paņemt kūciņu.
Uz Griniču nav vērts braukt, ja gribas tikai tur ieskriet un izskriet. Kaut vai ieejas biļetes cenas dēļ - tomēr aptuveni 15 mārciņu jāsamaksā. Ja observatorijas apmeklējumu apvieno ar kruīzu pa Temzu, tad jāsamaksā vēl 30 mārciņu vairāk. Redzētais neliek vilties. Ja negribas lasīt tekstus, tad var izmantot audiogidu. Tas pieejams vairākās valodās, arī krievu. Observatorijas darba laiks pašreiz ir tikai līdz pulksten 17. Tā arī ir tikpat kā visa būtiskākā praktiskā informācija, kas Karaliskās observatorijas apmeklētājam jāzina. Pārējais - improvizācija, vēlmes, izzināšana un baudīšana. Vismaz man pēc Griničas apmeklējuma bija āķis lūpā uzzināt vairāk par, kā izrādās, slaveno Fedčenko pulksteni un Harisona hronometriem. Pulksteņmeistara Džona Harisona mērķis bija izgatavot visprecīzāko hronometru, lai tas nodrošinātu pilnīgi pareizu Griničas laiku uz kuģiem. Balvā tika solīti divi miljoni mārciņu tagadējā naudā. Harisons spītīgi mēģināja, skrūvēja un būvēja, izmantoja tūkstošiem detaļu un darbus pameta, jo tie neatbilda standartiem. Līdz viens no viņa jūras hronometriem 10 nedēļu laikā pieļāva tikai piecu sekunžu kļūdu.
Fiziķa un izgudrotāja Feodosija Fedčenko izgatavotais pulkstenis ar svārstu kļūdās tikai par vienu sekundi 10 gadu periodā. Viņa uzdevums bija uzbūvēt laikrādi, kura gaitu neietekmētu ne ūdens, ne uguns. 1954. gadā Fedčenko to paveica, bet neilgi pēc tam viņa laikrāža izgatavošana tika atzīta par dārgu. Tagad Fedčenko pulksteņi ir retums, jo tos izgatavoja mazā skaitā.
Protams, ja pirmo reizi apmeklēsiet precīzā laika dzimteni, visticamāk, gribēsies nostāties uz nulles meridiāna un ar vienu kāju atrasties austrumu, bet ar otru - rietumu puslodē. Tā ir tradicionāla foto poza pašbildīšu štancētājiem. Ja vēlaties atrast precīzo nulles meridiāna atrašanās vietu, tad tā jāmeklē apmēram 100 metru uz austrumiem no meridiānu iezīmējošās metāla sloksnes. Tas saistīts ar mērīšanas instrumentu precizitāti. Nu jau ir sarežģīti aptvert, cik precīzs var būt visprecīzākais mērinstruments. Tāpat kā ekspozīcijā novietotie pulksteņi - tajos var sekot līdzi niecīgākajai laika uzskaites mērvienības daļiņai, tādam kā laika kvarkam.
Iezīmētā meridiāna vieta ir visneinteresantākā. Daudz aizraujošāk ir apskatīt seno astronomu sadzīvi, instrumentus, grāmatas, laikrāžu kolekciju. Ielūkoties teleskopos un citos zvaigžņotās pasaules mērāmrīkos. Pēdējie astronomiskie novērojumi Griničā izdarīti 1954. gadā. Londonas smogs pārāk traucēja novērojumiem, tāpēc tagad skaidrākas debesis novērojumiem atrastas Saseksas grāfistē.
Karalisko observatoriju dibināja Anglijas karalis Čārlzs II 1675. gada 22. jūnijā. Karaliste atradās un atrodas uz salas, kuģošanai tolaik izmantoja jūras ceļus, tāpēc karaliskajai flotei bija vajadzīgi precīzi navigācijas instrumenti, kartes un koordinātu sistēma, kas palīdzētu jūras braucējiem noteikt kuģu atrašanās vietu. Vēl viens aspekts - kolonijas. Kurš pirmais brauca, tas pirmais mala, proti, iekaroja jaunas zemes. Jo precīzāki mērinstrumenti un kartes, jo ātrāki kuģi, jo vairāk zemju varēja iegūt un nostiprināt karalisko varenību. Bet - ne mazāk svarīgi - precizitāte ļāva pasargāt jūrniekus no bojāejas ūdeņos. Pat bagātam karalim nav patīkami, ja vienā gadā noslīkst pāris tūkstošu jūras vilku.
1675. gada 4. martā karalis iecēla garīdznieku, astronomijas un matemātikas interesentu Džonu Flemstīdu par savu karalisko astronomu. Turpmāk vēsturē viņu min kā pirmo karalisko astronomu. Flemstīda rīcībā nodeva karalisko observatoriju ar tā laika modernākajiem teleskopiem. Ir interesanti lasīt, ka Flemstīda mājas būvniecībai un iekārtošanai izlietotie līdzekļi tika pārtērēti par 20 mārciņām. Lai nu Flemstīdam varbūt varētu pārmest dzīvojamās mājas iekārtošanas virsnormas izšķērdību, bet observatorijā ieguldītā nauda noteikti attaisnojās. Džons Flemstīds kļuva par pirmo astronomu, kas savos mērījumos sistemātiski izmantoja teleskopu, veica vairāk nekā 20 000 novērojumu, reģistrēja Urānu kā zvaigzni un izveidoja zvaigžņu katalogu.
Pateicoties Flemstīda neatlaidībai, interesei par astronomiju, eksaktajam prātam un droši vien vēl citām īpašībām, briti nu var lepoties, ka tieši viņu zemē ir noteikts īpašais sākumpunkts - nulles meridiāns. Pēc šī - centrālā meridiāna - goda tīkoja vairākas valstis, bet uzvarēja Griniča. Griničas meridiānu izskaitļoja un definēja Karaliskās observatorijas galvenais astronoms Džordžs Eirijs XIX gadsimtā. Pēc daždesmit gadiem Starptautiskajā meridiāna konferencē Griničas meridiānu apstiprināja par starptautisku standartu. Cīņā par centrālo meridiānu Griniča uzvarēja daļēji arī tāpēc, ka divas trešdaļas jūrnieku jau izmantoja Griničas meridiānu kā atskaites punktu. Francija gan esot uzmetusi lūpu, bet samierinājās. Par Krievijas reakciju ziņu nav. Arī šīs valstis piedalījās sacensībā par «pašu galvenāko» meridiānu.
