«Ziemassvētkos būsim Rīgā. No Daugavpils atbrauks Elgara vecāki, būs arī viņa trīs brāļi, arī mana māsa šobrīd ir Rīgā, atbraukusi studentu apmaiņas programmas Erasmus ietvaros. Esmu katoliete, pusnaktī noteikti iesim uz misi, bet svētkus svinēsim tā, lai visi justos labi. Ziemassvētkos visiem jābūt kopā,» saka Veronika Felce.
Veronika (32) ir poliete, precējusies ar latvieti Elgaru (32), abi iepazinās socioloģijas studiju laikā Anglijā, apprecējās Krakovā, tur dzīvoja piecus gadus. Polijā dzimuši arī abu bērni Emīlija Agape (6) un Marcels (4). Kopš 2016. gada pavasara ģimene dzīvo Latvijā, jo Elgars pieteicās Marijas Kirī stipendijai, kurā bija iespējams pētīt viņu interesējošas tēmas - zaļu un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Šādu tēmu pētniecību, analīzi un personīgu iesaisti pārmaiņās fondi atbalsta reti, tāpēc šo iespēju nedrīkstēja laist garām. Projekta mērķis ir sagatavot 15 ilgtspējas zinātnieku sešās universitātēs Eiropā - Latvijā, Velsā, Somijā, Beļģijā, Nīderlandē un Portugālē. Katram ir savs pētnieciskais projekts par ilgtspējīgu vietu veidošanu (SUSPLACE - sustainable place shaping). Nu jau gadu Felču ģimene dzīvo netālu no Smiltenes, atvērtajā permakultūras saimniecībā Zadiņi, un tā noticis gan apstākļu sakritības dēļ, gan tāpēc, ka Elgara mērķis ir palīdzēt sabiedrībai, lai viss notiek zaļāk, ilgtspējīgāk un lai pārmaiņas notiek ar viņa iesaistīšanos. Zadiņos ģimene nokļuvusi, jo satikta Ieva Zadiņa - vides aktīviste, kas dzīvo ASV, Latvijā mantojusi prāvu īpašumu, nu gribējusi, lai tas kalpo cilvēkiem, kuri vēlas mainīt patērējošo dzīvesveidu uz zaļāku un ilgtspējīgāku, un lai tur saimniekotu ar permakultūras paņēmieniem.
Elgars: - Ieva Zadiņa gribēja dot savu artavu vides aizsardzībā un ilgtspējības veicināšanā, savu īpašumu vēlējās nodot tiem, kas vērsti uz ekoloģiskām ilgtspējīgām idejām, un meklēja variantus, kā to realizēt. Pagājušajā pavasarī piedāvāju savu redzējumu par to, kā Zadiņi varētu attīstīties - sākumā izveidot kodolkomandu, ar kuriem kopā to darīt. Nav liela māksla iepērties laukos ar lieliem sapņiem, pēc pāris gadiem visu mest pie malas un braukt atpakaļ. Un šobrīd tieši to arī darām - mēģinām veidot komandu, kodolu, kas varētu šo vietu virzīt uz priekšu - kā daudzfunkcionālu saimniecību, kur katrs nāk ar savām prasmēm un pieredzēm un veido to kopējo, kas ir vairāk nekā daļu summa.
- Kas šobrīd dzīvo Zadiņos?
Elgars: - Astoņi pieaugušie un trīs bērni. Mēs ar abiem bērniem, vēl viens pāris ar dēlu - Gatis taisa riteņus, pārcēla savu velodarbnīcu un 20 gados iekrāto pieredzi un klientus, viņa dzīvesbiedre Hanna ir vāciete, sociālā darbiniece un māksliniece, vairākus gadus strādājusi centrā Marta. Trešā ģimene ir Selīna un Dainis - beļģiete Selīna ir agronome un Dainis ir mežzinis, tikai oktobrī pārvācās uz šejieni. Zadiņiem ir mērķis - saprast, kādas ir ienākumu iespējas un kā var izmantot katra mūsu individuālās iespējas, un arī šīs vietas potenciālu. No vienas puses - gūt ienākumus no šīs vietas, no otras puses - samazināt dzīvošanas izdevumus.
- Un kādi ir tuvākie plāni saimniekošanai 90 hektāros?
Elgars: - Divas trešdaļas no tiem ir mežs. Ja runājam par lauksaimniecību, tā vairāk būs Selīnas vadībā, pa ziemu plānosim nākamā gada darbus. Nākamgad, visticamāk, zemes darbi būs saistīti ar pašpatēriņu, bet šī sfēra varētu kļūt arī par vienu no ienākuma avotiem. Laukiem ir vajadzīga augsnes reģenerācija, te bijusi industriālā lauksaimniecība, zeme ir noplicināta, vajadzīga stratēģija un darbi, lai atjaunotu tās auglību. Ir dīķi ar zivīm, plānojam palielināt zivju resursus. Būs pašpatēriņam, vēlāk tas varētu būt ienākums. No mežu apsaimniekošanas varētu iegūt malku un būvmateriālus pašpatēriņam, iespējams, tas varētu būt arī neliels ienākumu avots.
Veronika: - Būtu grūtāk, ja Zadiņos dzīvotu vieni. Mums ir tik daudz aktivitāšu, uz dažādiem pasākumiem aicinām cilvēkus gan no Rīgas, gan vietējos, piemēram, mums bija pasākums par izdegšanu, un vēl daudzi citi. Mēs neesam koncentrējušies tikai uz sevi, mēs aicinām citus, un man tas ļoti patīk.
- Zadiņi ir atvērta saimniecība, kurā nolemts saimniekot saskaņā ar permakultūras principiem. Tas ir tāds gājiens «pret straumi», jo lielākā daļa pat to, kas nodarbojas ar zemes darbiem, nezina, kas ir permakultūra. Elgars ir Latvijas Permakultūras biedrības priekšsēdētājs, Zadiņos notikuši arī Permakultūras festivāli.
Veronika: - Man šķiet, ka nu jau daudzi interesējas par permakultūru.
Elgars: - Tie, kas lasa klimata zinātnieku un dabas zinātnieku, biologu publikācijas, zina, ka zinātnieki izmanto paniskus epitetus par to, kas planētu sagaida jau tuvākajā nākotnē.
- Daudzi tam netic.
Elgars: - Kam tad mēs ticēsim, ja neticam zinātnieku vienprātībai?
Veronika: - Kopernikam savulaik arī neticēja.
Elgars: - 99 procenti zinātnieku saka, ka klimata pārmaiņas ir bezprecedenta straujas un tās rodas cilvēka darbības rezultātā, zinātnieku starpā ir vienprātība. Dažādās valstīs ir atšķirīga tā sabiedrības daļa, kas saka - es neticu klimata pārmaiņām, bet tas ir, kā teikt - divi plus divi nav četri. Par to pat nav ko diskutēt, jo neviens nediskutē par faktiem. Latvijā jau ir klimata neparedzamība, jo viena vasara nenormāli slapja, otra - nenormāli sausa. Nu un kas, ka garāka veģetācijas sezona, ja viss izkalst? Tā jau ir tā klimata neparedzamība.
Biologi diezgan vienprātīgi runā par sesto masveida izmiršanu - kopš 1970. gada ir gājuši bojā apmēram 60 procentu no planētas savvaļas mugurkaulniekiem. Tas nozīmē, ka cilvēce 50 gadu laikā ir aizslaucījusi vairāk nekā pusi no pasaules savvaļas - sauszemes, jūras, okeāna - mugurkaulniekiem. Cipari ir nenormāli, tad kā var teikt, ka tam netic?
- Tomēr viena lieta ir to apzināties, pavisam cita - pašiem to darīt, ne tikai šķirojot atkritumus un, iespējams, nepērkot daudz lieku mantu. Uz to spējīgi daudzi pilsētnieki, bet jūs no pilsētas esat pārcēlušies uz laukiem, tas ir pavisam cits dzīvesveids.
Veronika: - Man tās bija milzīgas pārmaiņas. Es vienmēr esmu bijusi pilsētniece, gan Krakovā, gan Varšavā, gan Birmingemā, gan Rīgā... Pašā sākumā tieši tas mani baidīja - kā es ar savu pieredzi spēšu dzīvot laukos? Es baidījos par to, kādas man te būs iespējas, jo mēs tomēr abi esam zinātnieki. Jā, mēs lasām par to, kas notiek ar pasauli, un es gribu saviem bērniem ne tikai parādīt zaķus Zooloģiskajā dārzā, tā nav būšana tuvāk dabai, bet es gribu viņiem radīt tādu vidi, kurā viņiem tiek dotas iespējas iemācīt to, kas viņiem dzīvē varētu noderēt, arī to, kā pašam izaudzēt sev pārtiku. Es gribu, lai arī mani bērni saprot, ka nevaram tik daudz lidot vai ar mašīnu braukt pa pasauli, un saprot vēl daudz ko citu. Lai arī vēl mazi, viņi pamazām saprot, ka pavisam drīz dzīvošana nebūs tāda, kāda tā ir šobrīd. Manā bērnībā pienu pirkām pudelēs, tad plastmasu tik daudz neizmantoja, bet tagad... Emīlija sāka iet 1. klasē, tur visiem ir viedtelefoni un planšetes, un viņa vaicāja, kāpēc viņai nav? Es brīnījos, ka laukos jau 1. klasē bērniem ir telefoni.
Elgars: - Un domā, ka stārķi dzīvo būros.
Veronika: - Krīzē arī tehnoloģijas nepalīdzēs.
Elgars: - Ir svarīgi uzdot jautājumu - kam mēs tehnoloģijas ražojam, kam tās izmantojam, kam tās kalpo? Būtu muļķīgi teikt, ka mums jālec atpakaļ pirmsindustriālajā periodā. Daudzi saka - vai tad tu ar savu permakultūru gribi, lai mēs atgriežamies viduslaikos? Es parasti atbildu - nē, tomēr, ja nekritiski turpināsim skriet absurdā vāveres ritenī, tad iekritīsim kaut kam līdzīgā viduslaikiem. Mēs varam dzīvot labi ar daudz mazāku spiedienu uz resursu izmantošanu, uz ekosistēmām un tamlīdzīgi. Ne tikai mūsu bērniem, bet arī mums ar Veroniku nav viedtelefonu, bet ir parastie podziņu telefoni, un arī planšetes nav, un nav arī televizora.
Veronika: - Reiz no LMT zvanīja ar kaut kādu piedāvājumu, Elgaram bija desmit minūšu jāskaidro, ka mums tiešām nav televizora, ka pat nevaram izmantot viņu piedāvājumu.
Elgars: - Tāpat jau daudz sanāk strādāt ar datoru. Kopš sāku studēt, dzīvoju bez televizora, tas ir jau kādus 15 gadus. Dzīvoju tā, lai nekļūtu ne tehnoloģiju, ne īpašuma kalps. Mēs visi skrienam un pērkam kaut ko tikai tāpēc, ka visiem to vajag. Saka - tehnoloģijas ietaupa daudz laika, bet - ko tu dari ar ietaupīto laiku? Notrallini pie tehnoloģijām. Un kāda jēga no ietaupītā laika?
Veronika: - Mēs patiešām nedzīvojam, vadoties pēc kaut kādām ideoloģijām un vispārpieņemtiem uzskatiem. Mēs vispirms vienmēr domājam - vai mums to vajag? Kad mēs salaulājāmies, bija apkārtējo spiediens, lai mēs pērkam savu dzīvokli. Zinājām, ka mums vissvarīgākā ir brīvība.
Elgars: - Ja būtu paņēmuši 30 gadu kredītu Krakovā, mēs joprojām sēdētu Krakovā ar visu tur esošo gaisa piesārņojumu, indētu sevi un bērnus. Polijā lika pirkstu pie deniņiem, uzzinot, ka esmu pārvācies no Anglijas uz Poliju, Latvijā to pašu darīja, uzzinot, ka esmu no Polijas pārvācies uz Latviju, tā teikt - arvien sliktāk un sliktāk... Polijā mēs abi veicām gabaldarbus, strādājām no mājām, protams, ja būtu palikuši Anglijā, kā analītiķis un pētnieks es būtu pelnījis ļoti daudz, bet es biju prom no ģimenes 10-12 stundu, un Anglijā Veronikai būtu jākļūst vienkārši par mājsaimnieci. Mēs izvēlējāmies pārcelties uz Poliju, tur Veronika varēja nejusties arī profesionāli izolēta.
Veronika: - Nopelnīt mēs esam varējuši vienmēr, strādājām pie dažādiem projektiem un vienmēr no mājām. Un patiesībā tad vairs nav būtiski, kur esam.
Elgars: - Galvenais ir, lai mums pietiek.
- Veronika ļoti labi runā latviski. Grūti gāja mācoties?
Veronika: - Es gribēju iesaistīties sabiedrībā un tā pamazām, pamazām iemācījos... Man patīk būt aktīvai, es zinu - iešu un mēģināšu runāt ar cilvēkiem. Ļoti bieži ārzemnieki nerunā latviski un tāpēc nesaprot valsti, kurā dzīvo, un tad arī nav intereses par to, jo ir savs burbulis ar draugiem, kuri runā angliski.
Kad pārcēlāmies no Polijas, gandrīz divus gadus dzīvojām Rīgā, un tas man deva ļoti daudz - es varēju apmeklēt muzejus un lekcijas, seminārus, iepazīt cilvēkus, būt noderīga, mācot poļu valodu. Tā bija laba iesildīšanās palikšanai.
Elgars: - Veronika piekrita manai idejai dzīvot lielā dzīvoklī kopā ar diviem no maniem brāļiem. Astoņu gadu laikā, kamēr dzīvoju ārzemēs, man ļoti trūka manas ģimenes. Veronikas draugi un radi teica, ka viņa ir traka, piekrītot dzīvot vienā dzīvoklī kopā ar vīra brāļiem, bet man izdevās pārliecināt, ka būs forši, ka varēsim mierīgi atstāt bērnus, ja gribēsim kaut kur aiziet. Un tā arī bija - apguvām visu Jaunā Rīgas teātra repertuāru.
Veronika: - Un tagad tajā dzīvoklī Rīgā jau dzīvo visi trīs Elgara brāļi un arī mana māsa, kas uz Latviju atbrauca Erasmus programmā. Un mums ir tik jautri, kad braucam uz Rīgu. Tā ir tiesa - esmu daudz aktīvāka un enerģiskāka, sākumā man bija sajūta, ka sevi visu laiku jābremzē, lai neaizskrietu pārāk tālu pa priekšu lēnajiem latviešiem, bet tagad, kad viņus vairāk saprotu, es pielāgojos. Bieži cilvēki saka, ka pārim no divām tautībām un valstīm ir labāk dzīvot kādā neitrālā valstī, lai neviens nejūtas apdalīts, bet es nedomāju, ka mēs svešā valstī būtu laimīgāki.
- Pieļaujat iespēju, ka atkal varat pārcelties uz dzīvi citviet?
Elgars: - Nekad jau nevar zināt. Mēs jau daudz kur esam dzīvojuši.
Veronika: - Tieši Latvijā man ir visvairāk iespēju darīt to, ko patiešām vēlos un uzskatu par vajadzīgu. Te mēs varam būt noderīgi. Jā, teiksim, Anglijā alga varētu būt lielāka, bet tur nav draugu, nav savas kultūras un valodas, vides, ir daudz grūtāk bērnus audzināt.
Elgars: - To arī uzsver migrācijas un diasporas pētnieki - aizbraukšanas cēlonis ir finansiāls, bet atgriešanās motivācija - nefinansiāla, bet saistīta ar vērtībām. Mēs esam savienībā ar valstīm, kuras savā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā attīstībā ir aizskrējušas mums pa priekšu. Ar to ienākumu apjomu, kas viņiem ir, ne jau viņi ir labāki, visa koloniālā dominance un ekonomiskais imperiālisms ir veidojušas šīs valstis, tāpēc tur ir arī lielāka naudas plūsma. Mēs esam savienībā ar valstīm, kurām ir lielāki ienākumi, un nav variantu tam, ka mēs varētu konkurēt naudiskā līmenī. Cilvēks ir sociāls dzīvnieks, vienmēr salīdzinās ar citiem, ja kaimiņam ir labāk, tad jūtamies sliktāk, vai arī otrādi. Patēriņa mērogs un slavenību kults saistās ar to, ka cilvēks salīdzinās ar cilvēkiem, kam ir nenormāls patēriņš, un šķiet, ka tieši ar to jāsalīdzinās - tādām drēbēm, mašīnām, izklaidēm... Un cilvēkam ir grūti pretoties šim vilinājumam, tāpēc skrienam patēriņa vāveres ritenī.
- Tomēr pagaidām Latvijā jūtaties labi, ja jau ģimenē gaidāms trešais bērniņš.
Veronika: - Esmu no trīs bērnu ģimenes, man ir māsa un brālis, Elgaram ir trīs brāļi. Elgars jau no paša sākuma tik fantastiski iesaistījās bērnu audzināšanā, bija klāt dzemdībās, vienmēr bijis man liels atbalsts. Man ir labas attiecības ar Elgara ģimeni. Tomēr mēs nekad nekoncentrējamies tikai uz bērniem, neuzskatām, ka tas ir vienīgais darbs un misija mūsu dzīvē.
Elgars: - Protams, dzīve ļoti ātri var pārvērsties par riteni - darbs un bērni, darbs un bērni... Mēs savu enerģiju ieliekam ne tikai personiskajā, bet arī sabiedriskajā dzīvē, jo īpaši tad, ja jūtam, ka kaut kas notiek netaisnīgi.
Veronika: - Bērni redz, ka mēs esam aktīvi, ka domājam kritiski, ka mums gribas darboties kopā ar citiem, sabiedrības labā, ka tieši tad mēs esam laimīgi.
Elgars: - Zinu, vides aktīvisti var teikt, ka pasaules pārapdzīvotība ir viena no mūsdienu problēmām, un, ja es iestājos par vides problēmu risināšanu, man vispār nedrīkstētu būt bērni. Tā tomēr ir galējība. Vides un ilgtspējas problēmu ir tik daudz, ka tad jau var justies personiski vainīgs pilnīgi par visu. Tā arī var būt liela problēma - izjust individuālu atbildību par sistēmiskām problēmām. Tagad saku - jā, pasaulē iedzīvotāju ir daudz, bet līderi vienmēr ir vajadzīgi, un mēs pie tā piestrādājam.
Veronika: - Martā Elgaram beigsies starptautiskais projekts, kura dēļ mēs pārcēlāmies uz Latviju, un viņš varēs auklēt mūsu trešo bērnu.
Elgars: - Būšu mājsaimnieks. Teoriju jau netrūkst, ko darīt.
Veronika: - Pirms neilga laika mans tētis bija Latvijā, Polijas vēstniecība uzaicināja viņu uzstāties ar koncertu Jēkabpilī, tajā uzstājās arī mana māsa un mūsu abi bērni. Šis koncerts bija poļu akcents manos Ziemassvētkos. Ģimenes pusdienu laikā tētis teica, ka viņš, protams, gribētu, lai es būtu Polijā, bet, redzot mani šeit, viņš saprot, ka Latvijā ir mana īstā vieta.
