GADA NOGALE: Piparkūku simfonija
Simfoniju var radīt ar mūzikas instrumentu, bet var - ar emocijām un noskaņām. To lieliski zina vijolniece Aija Sūna, kura katru gada nogali ar sirdi un dvēseli nododas piparkūku cepšanai.
Vai esi kādreiz aizdomājies, ko Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi dara brīvajā laikā? Vijolniece Aija Sūna cep piparkūkas. Bet to tirgošana Aijai ir kas vairāk nekā tikai brīvā laika pavadīšanas iespēja - tā mūziķe nodrošina arī savu iztiku.
Ideja par piparkūku cepšanu Aijai radās ekonomiskās krīzes laikā, kad samazināja algas. Nācās domāt, ko vēl varētu darīt, lai pietiktu naudas iztikai. Iedvesmojoties no bērnības, kad Aija kopā ar mammu taisījušas lielas piparkūku tūtas visiem radiem un draugiem, vijolniece izlēma pamēģināt savus spēkus kādā tirdziņā.
Aija atzīst, ka iesākumā bija bailes pārdot pašdarinātās piparkūkas, taču viņu iedrošināja labās pircēju atsauksmes un drīz jau mūziķe piparkūkas devās pārdot dažādos Latvijas novadu gadatirgos. Pēdējos gadus vijolniece Aija Sūna ar piparkūkām ir iekarojusi arī Rīgas lielāko Ziemassvētku tirdziņu Doma laukumā.
Aija atzīst, ka orķestrī diemžēl vēl joprojām algas ir nenovērtētā līmenī un liela daļa viņas kolēģu paralēli strādā arī kādā citā darba vietā. ‘’Tas ir tiešām bēdīgi, ņemot vērā to, ka ir izglītība, ka cilvēks savā specialitātē ir sasniedzi faktiski augstāko, ko Latvijā var sasniegt, bet šā vai tā ir spiests darīt vēl papildus lietas, lai varētu nodrošināt sev iztiku,’’ norāda Aija. ‘’No vienas puses darbs ir ar lielu prestižu, bet materiālais novērtējums ir visai žēlīgs.’’
Piparkūku cepšana notiek Aijas mājās Ķegumā.
Mūziķe stāsta, ka viņas mīkla ir īpaša, jo ir taisīta ar lauku sviestu bez margarīna. Izrādās piparkūku cepšana ir arī fiziski smags darbs, jo tik lielos apjomos gatavot un cept mīklu ir ļoti nogurdinoši, turklāt arī laikietilpīgi. Lielu pacietību prasa arī piparkūku apzīmēšana - katram zīmējumam ir jābūt skaistam un rūpīgam.
Piparkūku meistare stāsta, ka ar katru gadu palielinās pastāvīgo pircēju skaits, par ko ir liels prieks un gandarījums. Daudzi ļoti novērtē Aijas piparkūku unikālos zīmējumus, kas nav atrodami pie neviena cita. Iespējams, tieši šis aspekts ir tas, kas iedrošina pircējus pie Aijas atgriezties vēl un vēl. ‘
’Kā es vienmēr saku - ja katrs, kas tirgo, ceptu pats, tad vajadzētu būt ļoti lielai dažādībai. Diemžēl bieži vien ir tā, ka Ziemassvētku laikā lielveikalos un dažādos tirgos pārdod vienādas. Tas, ka veca kundze tirgo, nebūt nenozīmē, ka ir paštaisīts,’’ brīdina Aija.
Mūziķe stāsta, ka apvienot vijolspēli un piparkūku pārdošanu nemaz nav tik sarežģīti. ‘’Divus mēnešus - novembri un decembri - es principā vijoli nespēlēju,’’ teic Aija, izsakot lielu pateicību orķestra vadībai, ka ir iespējama šāda sadarbība.
Taču nozīmīgs palīgs Aijai ir arī vīrs, kas ievērojami atvieglo darbu. ‘’Mans vīrs ir tas, kas iepako piparkūkas, sagādā izejvielas un veic jebkurus papildus palīgdarbus, piemēram, taisa formas. Tad, kad ir jāuzcepj zināms daudzums piparkūku, tad man nav pat īsti laika tādām sadzīves lietām, piemēram, aizvest bērnu uz skolu. Šīs visas lietas tad uzņemās vīrs,’’ stāsta Aija. Reiz Doma laukumā satiku Aijas lielo palīgu.
Jautājot, kā ir būt reizē profesionālas vijolnieces un piparkūku meistares vīram, atbilde bija pavisam vienkārša un patiesa: ‘’Brīnišķīgi!’’
Izrādās, tirdziņa dalībniekiem jau ir izveidojusies tradīcija svinēt kopā Ziemassvētkus un Jauno gadu. Parasti pie Aijas atbrauc vīrs ar bērnu, visi kopā skatās salūtu. Aijai ļoti patīk strādāt Doma laukumā un viņa uzskata, ka tas pavisam noteikti ir Rīgas labākais Ziemassvētku tirdziņš. ‘’Doma laukuma jauko atmosfēru rada, pirmkārt, vizuālais tēls, mājiņu noformējums, arī mūzikas izvēle. Citi saka, ka apnīk tās dziesmiņas visu laiku klausīties, bet man personīgi tā nav. Ļoti priecē arī pasākumi, kas tiek rīkoti, un dzīvā mūzika,’’ stāsta Aija.
Domāju, ka no Aijas apņēmības varam daudz ko mācīties. Nevajag baidīties uzņemties dažādus izaicinājumus un Jaunajā gadā izmēģināt ko jaunu. ‘’Man sākumā arī neizdevās tieši tā, kā es gribēju. Tas nāk ar laiku un ir jāļauj rokai piešauties. Galvenais ir sākt darīt,’’ iedrošina Aija.