Šo ceturtdien, 20. decembrī, Arēnā Rīga uz vērienīgu koncertu aicina reperis Gatis Irbe jeb Gacho, kurš pēdējos gados vairāk pazīstams kā projekta Mesa virzītājspēks. Hiphops ar simfonisko orķestri arēnā – vēl pirms dažiem gadiem tas šķistu kaut kas neticams.
Lai gan hiphopa kultūrai ir sava specifiska un nebūt ne plaša auditorija, jau nedēļu pirms projekta Mesa lielkoncerta arēnā tas bija gandrīz pilnībā sold out jeb izpārdots.
Apmēram 13 000 uz repu
Līdz ar to var rēķināties, ka koncertu apmeklēs vairāk nekā 13 000 cilvēku. Šā koncerta ietvaros uz skatuves kāps vairāk nekā 100 mūziķu. «Liepājas simfoniskā orķestra sastāvā ir ap 60 mūziķu, uz dažām dziesmām piedalīsies koris Pa saulei, kas ir ap 40 cilvēku, vēl pavadošajā grupā ir gandrīz deviņi cilvēki, plus viesmākslinieki,» rēķina Gacho. «No viesmūziķiem par 100% būs Igo, arī Jumprava un apvienība Tautumeitas. Uz jautājuma ir [Intars] Busulis un Renārs Kaupers. Cik zinu, tad Busulim ir divi koncerti kaut kur tepat, tātad varbūt viņš atradīs laiku tajā dienā atskriet arī uz arēnu. Savukārt Prāta vētrai laikam iekrīt kāds pasākums Krievijā: ja tas būs Maskavā vai Sanktpēterburgā, tad Kaupers atlidos speciāli uz koncertu, ja kaut kur tālāk, kādā Trudņeburgā, tad viņš netiks.» Lai neizbrīna Arēnas Rīga lielā ietilpība - ap 13 000 cilvēku: tas būs iespējams, jo šoreiz skatuve tiks iekārtota zāles viducī (pirms daudziem gadiem tā tas bija arī Metallica koncertā). «Kad man producenti piedāvāja šādu risinājumu, iesākumā nepiekritu, jo esmu pieradis, ka man koncertos ir tiešais acu kontakts ar klausītājiem. Bet beigu galā mani pierunāja - piekritu, jo tas nebūs vienkāršs koncerts, bet gan savā ziņā izrāde, šovs. Skatuvei būs arī mēles, līdz ar to spēšu būt daudzās vietās, visu laiku virpuļošu apkārt, un katrs klausītājs ar mani varēs būt kontaktā. Es ceru, ka to visu varēšu pavilkt - pirmām kārtām jau fiziski,» bažīgs ir Mesa. No muzikālā viedokļa problēmām nevajadzētu būt - Mesa pēdējie albumi skan ļoti melodiski. «Aranžētājs [Jānis Ivuškāns] ir sagatavojis šos gabalus, kas skanēs kopā ar simfonisko [orķestri], esmu tos noklausījies, bet man joprojām ir grūti iztēloties, kā tas skanēs arēnā. Aranžija ir forša un interesanta, man tā patīk, taču, cik tas skanēs masīvi, sapratīšu tikai ģenerālmēģinājumā. Pasaulē šāda prakse nav nekas jauns, ir forši salikt kopā klasisko un urbāno mūziku.»
Stereotipi tiek lauzti
Programma paredzēta aptuveni uz divām stundām, tātad sanākušie varēs gūt diezgan pilnīgu priekšstatu par projektu Mesa, pašu Gati Irbi un repa mūziku kopumā. «Domāju, kādi 60% no nācējiem nekad nebūs bijuši uz Mesas koncertiem un nemaz nezina, kas tā ir par kultūru - hiphops. Ļoti daudzi nāks kopā ar savām ģimenēm, vecākiem, kuri varbūt ir dzirdējuši šīs dziesmas, taču nestādās priekšā, kā tas izskatās un izklausās,» prāto Gacho. Viņš atzīst, ka vienmēr sapņojis par lielām skatuvēm un arēnām, un smejas, kad Neatkarīgās apskatnieks atgādina savulaik intervijā teikto, ka viņam «patīk uzlēkt augstāk par savu d***u»: «Tolaik es runāju tiešu valodu, man pat kādā dziesmā bija šādi vārdi. Tās ir ambīcijas, tā ir vārdu spēle, tas ir hiphops, un tā tas viss sākās. Acīmredzot mana pieeja darbam ir devusi iespēju diezgan bieži būt uz lielajām skatuvēm, piemēram, festivālos. Arī iepriekšējie Mesas koncerti bijuši sold out, pārpildītās zālēs. Šis tiešām bija mans sapnis, domāju, ka katram mūziķim ir sapnis piepildīt arēnu. Vai es biju gaidījis uz sold out? Laikam tomēr ne. Jo man visu laiku iekšēji nomāc doma, ka tas tomēr ir hiphops, kas ir urbānā mūzika, un tā nevar uzrunāt visus. Šajā žanrā ir jāpakustina smadzenes un jāseko līdzi [dziesmas tekstam] - nav jēgas klausīties liriku, ja gribi tikai fona mūziku. Taču šis Mesas projekts un arī šis koncerts arēnā pierāda, ka mums tomēr ir domāt spējīgi un domāt griboši cilvēki, ka šī mūzika spēj uzrunāt arī tos, kas ne tuvu nav saistīti ar hiphopu. Kaut kas mūsu sabiedrības apziņā šajā jomā ir mainījies - mēs taču zinām, kādi līdz šim bija stereotipi par repu!, un es gribētu cerēt, ka šajās pārmaiņās savu roku esmu pielicis arī es.»
No ielu dzīves
Par reperiem valdošie stereotipi līdz šim bija diezgan skaidri - lielākā daļa no viņiem ir nākuši no cietuma vai arī uz turieni šobrīd taisnā ceļā dodas… «Repmūzikā jau laikam pilnīgi tīrs jaunietis nevar nonākt,» smejas Gatis, jau nopietnāk atzīstot, ka arī pats kādreiz bijis «razbainieks un pārgalvis»: «Lielākoties visam pamatā ir kāda sociāla vai cita rakstura problēma. Pieļauju, ka manā gadījumā tā bija visatļautība un brīvība, varbūt pat varētu teikt, ka pārāk liela manas mammas mīlestība, ļaujot man darīt visu, ko vien sagribēju.» Ielu kautiņos topošais reperis pats aiz laba prāta gan neesot līdis, taču bieži vien iekūlies nepatikšanās, kādam uzmetoties par aizstāvi. «Man mamma vienmēr pārmeta, ko es lienu dažādos kautiņos un kādu aizstāvu. Bet viņš pats to nespēja! Domāju, ka tas kaut kādā ziņā ir gēnos - kāds bērns ir aktīvāks, cits - nosvērtāks un mierīgāks. Es biju no tiem aktīvākajiem, līdz ar to man visu laiku gribējās iet un darīt, uzzināt un izzināt kaut ko jaunu. Mani uzrunāja urbānā vide, un, ja ietrāpies ielu dzīvē, pēc tam ilgi tev apkārt būs tikai šādi cilvēki. Es pat nezinu, kāpēc darīju tā vai citādi, droši vien savu iespaidu atstāja arī tas, ka nebija stingrākas tēva rokas. Jā, es biju sarežģīts bērns, ar mani bija daudz problēmu, taču kaut kā nonācu līdz mūzikai. Man ir paveicies, ka man ir tāda mamma, kuru es respektēju. Daudzi mani vienaudži jau ir tajā saulē vai nonākuši cietumā.»
Ja popmūziķu iestaigātā taciņa parasti ved uz mūzikas skolu un pēc tam uz akadēmiju, tad «mūsu žanrs rodas caur ielu», norāda Gatis. «Ļoti maz repmūzikas pārstāvju Latvijā ir ar muzikālo izglītību - arī es notis nezinu. Tas dažkārt ir mīnuss. Taču ar ritma izjūtu man viss ir kārtībā, melodijā nekur neaizpeldu. Man piemīt arī spēja atrast piemērotāko melodiju maniem tekstiem - pasaulē ir miljoniem meldiņu, bet tikai retais derēs tavam sakāmajam.» Gacho savu karjeru hiphopa lauciņā sācis šā gadsimta sākumā. Ar šo skatuves vārdu izdoti divi albumi - Gatis Irbe (2009) un Smaids līdz ausīm (2014), vēl viens albums - Privātais radio (2005) - tika sagatavots, taču tā arī netika izdots, savukārt kā Mesa mūziķis laidis klajā divus ripuļus - Mesa (2016) un Mesa II (2017). Abi bija ļoti veiksmīgi no komerciālā viedokļa - tika pārdots vairāk nekā 5000 fizisko to kopiju, kas Latvijas apstākļiem ir milzīgs skaitlis. No ielu dzīves kultūras Gatis pārāk tālu nav aizvirzījies, tikai šobrīd viņš pārstāv tās civilizētāko un plašākai publikai redzamāko sadaļu - BMX (braukšana ar divriteni sagādājusi dažas smagas traumas, tostarp liesas plīsumu), bokss (mūziķis ietilpst arī Maira Brieža atbalsta komandā) utt. «Ja necenties pārvērsties par kaut ko, kas neesi vai negribi būt, [reperim] ir jābūt šāda veida vidē. Es mēģinu balansēt. Kad taisu dziesmu, man galvenais, lai tas nebūtu pliekani, lai tas būtu saturiski un ar savu mesidžu, taču tajā pašā laikā nepārvēršot to par kaut kādu popsas gabalu. Lai tam ir sākotnējā jēga un doma, taču lai tas vienlaikus būtu arī klausāmi.»
Lai pasaule kļūtu labāka
Kā zināms, projekta Mesa ietvaros notiek arī labdarības kampaņa Mēs ar Mesa, kurā visi ienākumi par albumu lejupielādi projekta mājaslapā tiek novirzīti rehabilitāciju programmām bērniem ar kustību traucējumiem - jau gandrīz divi desmiti bērnu ir saņēmuši bezmaksas ārstniecību kādā no progresīvākajiem rehabilitācijas centriem Ziemeļeiropā. Gacho kļuvis pieaugušāks - gan darbos, gan domāšanā. «Ar gadiem dziesmu tēmas mainās,» viņš piekrīt. «Problēmas nav izskaustas, tās tikai kļūst citādākas. Gadiem ejot, aizvien vairāk sāc cīnīties ar savām rakstura īpašībām. Mainās tava apkārtējā pasaule, un līdz ar to mainies arī pats. Šobrīd teksti ir par sociālām tēmām, par to, par ko bieži savā skrējienā nepadomājam vai par ko ikdienas ritenī aizmirstam. Laika vērtība, attiecību kultūra un ģimeniskums - vairāk runāju par šādām tēmām. Kas tev ir apkārt, tas tevi arī satrauc, un par to arī dziedi. Man nav vairs apkārt huligānu, man ir 35 gadi, un es dzīvoju mierīgu, tipveida cilvēka dzīvi un cīnos ar savām iekšējām problēmām, ar saviem netikumiem. Prioritātes un paša dzīves redzējums ir krietni mainījušies, es vairāk domāju par sevis attīstību un uzlabošanu. Ar Mesas projektu es cenšos arī pats sevi izveidot par labāku cilvēku, un tieši tāpat es vēlos, lai arī apkārtējie mācās un kaut kādā ziņā top labāki. Es joprojām uzskatu, ka mēs dzīvojam samaitātā un materiālā pasaulē, kuras ritējums mums uzspiež daudzas absolūti nevajadzīgas lietas, līdz ar to paši sabojājamies, domājam tikai katrs par sevi un bieži aizmirstam par patiesām, garīgām vērtībām. Domājam tikai par to, kā izdzīvot un pasargāt savu pakaļu. Es par to ļoti daudz domāju un cenšos sevi padarīt par cilvēcisku cilvēku.»
Šis jau izklausījās pēc sprediķa - visi taču tāpat to zina, kā Gacho domā likt sevī ieklausīties?! «Nav nekāds jaunums, ka labais vairo labo. Ja es [no skatuves] pasaku, ka nepieciešams vairāk laika pavadīt ar ģimeni, bet pēc tam man cilvēki atraksta vai pat atsūta video, ka ir apciemojuši savu mammu vai kaut atraduši laiku un aizbraukuši uz ģimenes kapiem, es uzskatu, ka ar to vien jau esmu kādam cilvēkam izdarījis labu. Katrs kaut niecīgākais šāds piemērs var darīt labu. Savukārt no tā, ko saku, no tā, ko uzrakstu [dziesmās], mācos arī pats. Es neesmu svētais - ne tuvu! Es ļoti daudz grēkoju, pirmām kārtām melojot sev. Iespējams, ka tas izklausās pēc sprediķošanas, no sērijas «es gribu, lai viss paliek labāk» utt. Nē! Es zinu, ka, izdarot kaut ko labu, iekšēji paliec ar sevi lepnāks. Un arī labāks. Un tā, lēnā garā, vari padarīt labāku arī visu pasauli.»