Aukstajos decembra vakaros tirdziņš Doma laukumā ir īstā vieta, kur smelties Ziemassvētku sajūtas. Omulīgo atmosfēru rada lielā egle un apkārt mirgojošās gaismas; ir jūtama pamatīga rosība. Starp piparkūku un štovētu kāpostu smaržu, dažādiem amatu darinājumiem un cilvēku čalām, manu uzmanību piesaista nekad neredzētas pērļu rotas. Tās ir Igaunijā dzīvojošās Lauras Šmidebergas meistardarbs.
Laura Šmideberga ir stikla pērļu meistare un aizrautīga folkloriste. Laura dzīvo Igaunijā jau vienpadsmit gadus, tur mīt viņas ģimene, taču viņas saikne ar Latviju nemazinās. Māksliniece ir gan Igaunijas latviešu folkloras kopas Rēvele un Latviešu Nacionālās kultūras biedrības vadītāja, gan Igaunijas Kultūras ministrijas Mazākumtautību padomes locekle. Savs pērļu salons Tallinas vecpilsētā māksliniecei darbojas jau septiņus gadus, pēdējos trīs no tiem - Meistaru sētā.
Laura pirmo reizi ar rotu pētīšanu sāka nodarboties ap 2001. gadu, kad vēl dzīvoja Latvijā. Folkloras kopai Skandinieki, kurā dziedāja arī māksliniece, tika darināti arheoloģiskie līvu tērpi. Protams, autentisks līvu arheoloģiskais tērps neiztiek bez stikla pērļu rotām, tāpēc Laura sāka tās meklēt pa dažādiem veikaliem un antikvariātiem, līdz beigās atrada informāciju internetā par pērļu veidošanu liesmā.
Padziļinātākas zināšanas par stikla pērļu veidošanu Laura ieguva tikai pēc dažiem gadiem: “Pieteicos uz meistarklasi pie Viktorijas Safronovas un pēc pirmās reizes, kad to izmēģināju, man bija skaidrs, ka šī stihija mani saista,” stāsta māksliniece. Vēl pēc gada Laura paņēma kredītu, lai iegādātos nepieciešamo tehnisko aprīkojumu un varētu sākt veidot stikla pērles pilnīgi individuāli.
Rotu veidošana ir Lauras maizes darbs. Māksliniece stāsta, ka tas nav viegli, jo nav garantētas algas dienas un nekad nevar zināt, cik katrā mēnesī saņemsi. Taču šīs negatīvās puses atspēko profesijas radošums, kas vienmēr padara darbu interesantu un patīkamu. “Tādos brīžos, kad ar pārdošanu neveicas tik labi, ir skaidrs, ka jāmeklē jauni risinājumi, metodes un jauni tirgi. Arī šādā ziņā mans darbs ir ļoti radošs, jo es nekad nevaru ieslīgt pašpietiekamībā, ” atzīst rotu meistare.
Laura pārsvarā ir sastopama savā studijā Tallinas vecpilsētā, kas vienlaicīgi darbojas arī kā veikals. Rotu meistare stāsta, ka igauņiem par Tallinas vecpilsētu ir līdzīgas domas kā latviešiem par Vecrīgu: tur esošie veikali ir ar uzcenojumu un domāti tikai tūristiem. Taču tā nebūt nav. Māksliniece atklāj, ka daudzi, kas ieklīst viņas salonā, ir patīkami pārsteigti par kvalitatīvajiem meistaru darinājumiem.
Māksliniece piedalās arī dažādos tirdziņos, piemēram, Brīvdabas muzeja gadatirgū vai Igaunijas meistartirgos. Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā Laura piedalās pirmo reizi. “Tas patiešām man ir liels izaicinājums, jo tik garu laiku atrasties tik intensīvā tirdzniecības vietā es vēl neesmu mēģinājusi, bet, kolēģu iedrošināta, riskēju un sajūtas līdz šim ir ļoti pozitīvas,” apmierināti stāsta Laura. Lielākais izaicinājums Ziemassvētku tirdziņa laikā ir pastāvīgā ceļošana starp Tallinu un Rīgu, jo tas noris visu mēnesi.
Laura starp abām pilsētām mēdz braukt arī dažādu radošo un sabiedrisko projektu dēļ (piemēram, šovasar Dziesmu svētku laikā) un teic, ka pie tā tomēr pierod. “Ja kādreiz tas četru stundu garais ceļš, ko veic autobuss, likās ļoti liels un garš laika patēriņš, tad tagad jau tas ir tik ļoti pierasts, ka attopos vai nu Tallinā vai Rīgā. [smejas]”
Kā zināms, ikviena dzīvē un darbā ļoti nozīmīgs ir arī tuvinieku atbalsts. Laura izsaka lielu pateicību savai ģimenei, īpaši dzīvesbiedram. “Man liekas viņam jau ir līdz kaklam, bet viņš tik un tā pašaizliedzīgi palīdz kaut vai elementāri nokļūt vietās, kurās notiek pasākumi un tirdziņi,” stāsta māksliniece.
Jautāju, kas Lauru Ziemassvētku tirdziņā visvairāk iepriecinātu. “Galvenais, lai ir atsaucība. Galvenais, lai cilvēkiem joprojām vajadzētu īstu roku darbu, ko spētu novērtēt, nevis aiziet veikalā un nopirkt kaut ko, kas ir visiem.”
