Preiļu novada Pensionāru biedrības valdes locekle Janīna Eiduka nekad nav varējusi nosēdēt mierīgi uz vietas. Kā jau īsta kultūras darbiniece, lai arī pensionēta, nenoraugās no malas un negaida, kad citi ko piedāvās, bet dara pati. Viņas rosīgumu novērtējuši arī novadnieki – šogad viņa saņēma pašvaldības atzinības rakstu par ilggadēju un aktīvu darbu Pensionāru biedrībā.
Par sevi Janīna Eiduka stāsta negribīgi, bet par biedrības darbu stāsta aizgūtnēm, uzteicot savus aktīvākos palīgus, bez kuriem viņa neko tādu nebūtu varējusi paveikt. Organizācija dibināta 2001. gadā, kad aktīvistu pulciņš, kuru vidū bija arī Janīnas kundze, nolēmis - pensionāri jāiesaista sabiedriskajā dzīvē. Tā tika izveidota apvienība, kas pēc četriem gadiem pārtapa par biedrību, kuru no pirmās dienas vada Irēna Timošenko. Pa šiem gadiem tās dalībnieku pulks ir audzis, sasniedzot divus simtus. Ja sākotnēji tajā bija seniori no Preiļu pilsētas un Aizkalnes pagasta, tad vēlāk pievienojās arī Saunas un Pelēču pagasti. Gadiem ritot, iedibinātas vairākas tradīcijas: gan jubilāru godināšana, gan izbraucieni pa skaistākajām Latvijas vietām, Senioru dienas svinības un Jaungada pasākumi. Kuplinot arī Latgales un Latvijas pensionāru svētkus. Pavisam nesen biedrības ansamblis Virši kopā ar pārējiem dziedošajiem Latvijas senioriem piedalījušies Kārļa Ulmaņa muzeja svētkos. Aktīvi darbojas arī dramatiskais kolektīvs, ansamblis Kaļinuška (šogad piedalījies arī Dziesmu svētkos). Pie otras senioru biedrības Mūsmājas darbojas arī deju kopa Brūklenājs. Un kur tad vēl čaklie novada amatnieki - Albīna Ancāne ir čakla adītāja, Monika un Antons Salīši darina latvju zīmes no klūdziņām, Staņislavs Geida - koka izstrādājumus.
Janīnas kundzei jau no organizācijas pirmajām dienām uzticēts vadīt kultūras dzīvi. Patiesībā viss darba mūžs viņai pagājis kultūras namos, jo esot diplomēta šīs jomas speciāliste (1962. gadā beigusi Kultūras izglītības darbinieku tehnikumu). Cik sevi atceroties, tas paticis. Bērnībā, kas pagājusi Madonas rajona Stirnienē, bieži nācies doties uz kultūras namu, jo mamma tur strādājusi par apkopēju. Janīna ar māsu viņai palīdzējušas sakopt telpas. Nereti muzikanti pēc balles atstājuši instrumentus turpat zālē. It īpaši akordeons piesaistījis viņas skatu. Bijusi priecīga, ka to atļāva paņemt uz mājām. Neatkāpusies, kamēr iemācījusies to spēlēt. Pat tā, ka varējusi ballēs muzicēt. Nopelnītie trīs rubļi šķituši tāda bagātība! Sākumā spēlējusi viena pati, bet tad pievienojies bundzinieks, kā arī Jānis Grudulis - ar saksofonu. Rāvuši vaļā, ka skan vien, pasmaida Janīnas kundze. Akordeonu pilnīgi nolikusi malā pēc smagas plaušu operācijas, jo vairs nedrīkstot roku atvilkt vajadzīgajā leņķī.
Patiesībā jau kultūras dzīves vadīšana laukos nebija nekāda atpūta, arī ģimenei neiznāca veltīt daudz laika. Izšķīrusies ar vīru, jo viņam bijis grūti pieņemt tādu sievas dzīves ritmu. Jo bija jādara arī daudz kas tāds, kas nesaistās ar šo jomu, piemēram, jāapstaigā lauku sētas un jāuzskaita mājlopi.
Kad 1972. gadā viņa nonākusi Preiļu kultūras namā, sākumā pavisam rokas nolaidušās - sak, ko darīšu tik milzīgā namā? Taču, kad ķērusies pie darba, tā lieta aizgājusi. Kultūras dzīve kūsājusi, spēj tik visam līdzi tikt - tostarp pasākumu scenārijus rakstīt un tos arī novadīt. Darbs palīdzējis izturēt smagus pārbaudījumus - tostarp dēliņa un jaunākā brāļa nāvi. Tagad jau, protams, tik traku ritmu nespētu izturēt, jo nav ne tās veselības, ne varēšanas. Taču savu palīdzību neatsakot, ja kāds lūdz padomu, kā sarīkot, teiksim, 90 gadu jubileju. Ģimenes ārsts sakot - labi vien ir, ka tik daudz vēl «skrienot apkārt» un darot, citādi biežāk nāktos sēdēt pie viņa kabinetā. Te uzreiz griboties uzteikt jaukās medicīnas māsiņas, kas palīdz senioriem par velti uzprišināt veselību (pašvaldība apmaksā šo pakalpojumu). Katru ceturtdienu viņas divas stundas pieņemot gados cienījamos ļaudis, piemēram, izmērot asinsspiedienu, holesterīna un cukura līmeni. Tiek piedāvāta arī vingrošana fizioterapeita vadībā. Ik trešdienu «pēc slīdošā grafika» valdes locekļi nāk uz biroja telpām un uzklausa seniorus, piefiksējot, kas kuram par problēmām. Bet katra mēneša pēdējā trešdienā esot valdes sēdes, kad tiek pārspriests, kas ir izdarīts.
Ārpus sabiedriskā darba Janīnas kundze ļoti labprāt veltot laiku lasīšanai. Būtu vingrākas kājas, ceļotu. Bet uz koncertiem un teātriem gan neatsakoties doties, lai gan arī iekāpt autobusā ir zināms pārbaudījums. Un noteikti uzpucējoties! Tas palicis kā labs ieradums no kultūras darbinieces laikiem, kas prasīja arī ikdienā būt formā - safrizētiem matiem un glīti ģērbtai. Labs atbalsts ir meita un mazdēls, kuri izvēlējušies pedagoģiju kā savu dzīves ceļu. Visi trīs dzīvojot vienuviet un satiekot ļoti labi.
