CILVĒKSTĀSTS: Latvijas basketbola uguntiņa Gunta Baško

Pēdējās dienās sporta veids Nr. 1 Latvijā bija basketbols – mūsu zeltenes piedalījās Pasaules kausa izcīņas basketbolā finālturnīrā. Tas nekas, ka mazliet nepaveicās – meitenes cīnījās godam.

Arī šoreiz izlases kapteine bija enerģiskā Gunta Baško, kurai pieder rekords aizvadīto spēļu basketbola valstsvienībā ziņā.

Savu pirmo spēli nacionālās izlases kreklā Gunta Baško aizvadīja tālajā 1996. gadā - 1. maijā zviedru pilsētā Huskvarnā. Pašlaik viņa tuvojas 200 spēļu robežai, un tik daudz Latvijas izlasēs vēl nav nospēlējis neviens - ne sieviešu, ne vīriešu valstsvienībās. Gunta ir piedalījusies septiņos Eiropas čempionāta finālturnīros, kā arī olimpiādē, un pasaules čempionāts viņai ir pēdējais iztrūkstošais lielais basketbola forums panākumiem bagātajā un ilgajā karjerā.

Izlasē jau 22 gadus

«Pasaules čempionātam jebkura spēlētāja sirdī ir īpaša vieta, jo, lai tur nokļūtu, vismaz manā karjerā bija jāpaiet ļoti daudziem gadiem. Šim mērķim tika atdots ļoti daudz, tāpēc ir liels gandarījums. Uz šo sporta forumu pulcējas pasaulē labākās komandas, un man ir ārkārtīgs lepnums, ka Latvija bija viena no tām,» saka Gunta. Protams, olimpiādi emociju ziņā ir grūti pārspēt. «Eiropas vai pasaules čempionātos ir tikai basketbols, bet olimpiādē pārstāvēti visi sporta veidi, esi starp daudziem lielajiem sportistiem, kas dod lielu pacēluma sajūtu. Sajūtas ir pavisam citādākas.»

Savu pirmo spēli izlases kreklā Gunta neatminas, toties labi atceras pirmo Eiropas čempionātu, kas 1999. gadā notika Polijā.

Ja precīzāk - emocijas no tā. «Atceros, kā gājām uz spēlēm: ekipējumā bija izsniegti dzelteni džemperi un sarkanas bikses, un atceros to wow sajūtu - staigāju vaļēju muti un lielām acīm, tikai skatījos un klausījos! Dažās spēlēs arī uzgāju laukumā. Apkārt tik labas spēlētājas, un arī es esmu ierauta tajā virpulī - man tajā brīdī tas likās ārkārtīgi kolosāli!» sajūsminās Gunta. Šajos gados piedzīvoti gan patīkami, gan arī nepatīkami brīži. «No labajiem brīžiem - kad pirms olimpiādes 2007. gadā ceturtdaļfinālā uzvarējām Franciju, vai pērn vasarā, kad uzvarējām itālietes un tikām uz pasaules čempionātu. Ir ļoti spēcinošas tieši šādas uzvaras, kuras ļauj tikt nākamajā līmenī, - gan kā basketbolistei, gan kā cilvēkam.» Par sportiskās karjeras ilggadības noslēpumu viņa daudz neprāto. «Iespējams, ka kaut kas ir mantots gēnos, jo vecāki jaunībā bija diezgan sportiski. Starp citu, mamma joprojām dejo tautas dejas! Arī tētis - viņš diemžēl jau ir aizgājis - līdz pieklājīgam vecumam tiesāja rokasbumbas sacensības un ar saviem čaļiem uzspēlēja basketbolu,» domā Gunta. «Man patīk tas, ko es daru, man basketbols sniedz daudz emociju. Man ir ārkārtīgi paveicies, ka man ir tāds darbs, uz kuru patīk - labi, labi, atzīšos, ka ne katru rītu! - iet. Ir jābūt formā, tāpēc jāpaseko līdzi tam, ko ēd, kā atpūties, cik laika patērē vajadzīgākām vai nevajadzīgākām lietām utt. Varbūt tā ir daļa no tā pasākumu kopuma, ka es joprojām spēlēju.»

Sports enerģijas slāpēšanai

Sportā Gunta nonākusi, jo bijusi pārāk… ugunīga. «Bērnībā biju ļoti aktīva, visur kāpelēju un dauzījos, kā rezultātā vecākiem apnika, ka man vienmēr bija asiņaini ceļgali, skrāpējumi un nobrāzumi, kā arī nosmērētas drēbes, - tā, šai meitenei vajag to enerģiju kaut kā koncentrēt!» smejoties atminas Gunta. «Turklāt sešu vai septiņu gadu vecumā nokritu no paliela augstuma, bija smadzeņu satricinājums un nācās mēnesi gulēt slimnīcā. Nedrīkstēju neko darīt, nekur iet, bija tikai jāguļ - drausmīgi! Es arī tagad nespēju pat iedomāties, ka vajadzētu kaut vai veselu dienu nogulēt, bet bērnībā tas bija neiespējami! Vecākā māsa tolaik jau trenējās [Arkādijas sporta skolā] pie Aivara Vīnberga, un, kad atgriezos skolā, man pateica - viss, tava bērnība ir beigusies - un nosūtīja pie viņa,» joko Gunta.

«Uz treniņiem no Olaines līdz Torņakalnam braucu ar vilcienu. Atceros, kā pēc pirmā treniņa gāju no stacijas uz mājām, skatījos uz savām rokām, un tās bija sarkanas no pusotras stundas ilgas bumbas sišanas - driblēt taču vēl īsti nemācēju. Bet man viss patika, turklāt arī, vismaz kā pašai šķita, padevās. Vecākiem gan nācās mani basketbolā mazliet pieturēt, jo tolaik likās - ārprāts, kas man tā par dzīvi, tās nemaz nav, netieku uz ballēm utt.! Mamma reiz stāstīja: zvana treneris - kur Gunta, vai slima? Nē. Izrādās, Gunta nav rādījusies treniņos jau nedēļu… Kad mamma vaicājusi, kur biju, esot atbildējusi - nezinu! Droši vien kaut kur blandījos apkārt. Taču tagad esmu ļoti pateicīga vecākiem, ka spēja mani ielikt rāmīšos.» Lielu pūļu meiteni «ielikt rāmīšos» laikam nemaz nav bijis jāpieliek, turklāt «tolaik jau nebija daudz citu iespēju, ar ko nodarboties, tikai šajos laikos var mēģināt darīt vienu, otru, trešo un divdesmit trešo», norāda Gunta. «Esmu mazliet trenējusies arī rokasbumbā, atceros, ka vēl mēģināju kaut ko darīt vieglatlētikā, esmu piedalījusies arī sacensībās, tomēr basketbols patika vairāk.»

Sports mācībām nav traucējis. «Nebiju teicamniece, taču biju sekmīga. Ja, piemēram, darbmācības stundā vajadzēja uzadīt šalli, tad, gaidot vilcienu, sēdēju Torņakalna stacijā un adīju šalli,» atminas Gunta. Sporta gaitas viņu vēlāk aizvedušas uz Sjēnas universitāti ASV, kur iegūts bakalaura grāds psiholoģijā, arī šobrīd izglītošanās nav pamesta. «Esmu iestājusies Latvijas Universitātes maģistrantūrā, studēju sabiedrības vadības programmu. Ko pēc tam varēšu darīt? Varēšu strādāt ministrijās, vadīt uzņēmumus un sabiedrības. Varēšu būt boss!» smejas sportiste. «Tas noteikti ir liels, liels izaicinājums, es pat nezinu, kā es to paveikšu. Taču jāmēģina kaut kas darīt. Pagaidām gan neesmu rūpīgi analizējusi, ko darīt pēc karjeras beigām, taču kaut kādas domas jau ir.»

Sievietes laukumā un ārpus tā

Taču ārpus sporta laukumiem basketbolistes ir sievietes, kas it īpaši attiecas uz mūsējām, kuras vienmēr ir piedomājušas pie sava izskata. «Treniņu process ir grūts un sviedrains, un man pēc tam jo vairāk gribas izjust to, ka esi sieviete - savākt matus, uzkrāsot acis, uzvilkt kaut ko skaistāku utt. Mūsu sporta veids nav galēji vīrišķīgs, taču nav arī seksīgs kā, piemēram, sieviešu bīčvolejbols. Dažkārt grūstamies, mums ir zilumi un nobrāzumi, ne tās skaistākās grimases spēles laikā u.tml. Tāpēc pirms došanās laukumā meitenes piedomā, kā labāk sakārtot matus, kā uzkrāsot acis, kā skaisti salikt formu, kādas būs zeķes utt. - tie ir knifiņi, ko cilvēki no malas varbūt nemaz neievēro, sak, ai, viņas taču visas vienādas! Taču katrai ir savs individuāls veids, kā viņa jūtas sievišķīga - gan spēles laikā, gan ārpus laukuma,» skaidro Gunta.

Lai gan īpašus ierobežojumus viņa sev neliek, attiecīga režīma ievērošana tomēr ir nepieciešama. «Man vajag septiņas vai astoņas stundas, lai būtu izgulējusies - ja neesmu, esmu nogurusi jau no paša rīta, pirmajā treniņā ir smagas kājas, bet otrajā vispār vairs nevari pakustēties, un tad tam nav nekādas jēgas,» stāsta sportiste. «Ēst varam visu, bet jāzina mērs. Tāpat var iedzert vienu glāzi vīna vai kausu alus, ja kādai garšo. Ziemassvētkos un Lieldienās pie tā piedomāt ir grūtāk, jo viss tik garšīgs, viss tik garšīgs - galdi vai lūst no ēdieniem un visu gribas pagaršot! Taču ar gadiem sevi zini aizvien labāk. Ja nākamajā dienā ir spēle, nesēdēsi taču ar draugiem kafejnīcā līdz diviem naktī, kaut vai tikai pļāpājot, - lai labi justos, režīms ir ļoti, ļoti svarīgs.» Lai atjaunotu spēkus pēc treniņiem un spēlēm, labi noder pastaigas svaigā gaisā, un te nu Guntai ir domubiedrs - viņas brūnais labradors Vudijs. «Viņš šobrīd aizņem lielāko daļu mana brīvā laika,» atzīstas basketboliste. «Nevaru viņu tā vienkārši izvest ārā, lai nokārtojas, un uzreiz vest atpakaļ! Aizvedu viņu uz jūru vai mežu, vai izstaigājamies divas vai pat trīs stundas - atkarībā no tā, cik laika man ir. Ir svarīgi, lai viņš būtu laimīgs un dzīvespriecīgs, un man patīk redzēt, kā viņš priecīgs satiek savus suņudraugus, ja arī izdara kādas muļķības - tas taču ir tik forši! Man sniedz tādu kā mierinājumu tas, ka viņš ir priecīgs, un tad es no tā arī esmu priecīga. Vudijs pilnīgi noteikti šobrīd ir mana lielā kaislība.»

Un vēl Guntai patīk ceļot - pa Latviju. «Esmu ļoti daudz spēlējusi ārzemēs, un, braukājot pa Latviju, man šķiet - ārprāts, nu uz kurieni cilvēki dzenas, mums taču tepat ir tik daudz skaistu, neapzinātu un neizzinātu vietu! Arī tās, kas ir apzinātas, taču tik un tā ir skaistas! Labi, nav mums decembrī +30 grādu, taču arī sniegs - tas taču ir tik forši! Personīgi man dabas skaistums slēpjas tieši šajos četros gadalaikos,» sajūsminās izlases kapteine.

***

Gunta Baško

Latvijas sieviešu basketbola izlases kapteine

• Dzimusi 1980. gada 27. aprīlī.

«Esmu dzimusi Rīgas Dzemdību namā, taču līdz 25-26 gadu vecumam dzīvoju Olainē»

• Izglītība: Olaines 1. vidusskola (līdz 9. klasei), Rīgas 3. vidusskola, Sjēnas koledžas Sociālo zinātņu katedras psiholoģijas specialitāte, Latvijas Universitātes sabiedrības vadība, maģistrantūra

• Karjera: RTU/Klondaika (1995-1998), Siena College (ASV, 1999-2003, Ramat Hasharon (Izraēla, 2003-2004), Tarbes (Francija, 2004-2006), Lates Montpellier (Francija, 2006-2008, 2013-2014), Avenida (Spānija, 2008-2009), Venezia (Itālija, 2009-2010), Wisla Krakow (Polija, 2010-2011), Dynamo Kursk (Krievija, 2012), Nantes Reze (Francija, 2012-2013), Basket Landes (Francija, 2014-2016), TTT Rīga (2016-?). Četrkārtēja Latvijas čempione, arī Polijas čempione (2011) un Francijas čempione (2014)

• Valstsvienībā debitējusi 1996. gada 1. maijā, piedalījusies septiņos Eiropas čempionātos un olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008), tagad arī pasaules čempionātā Tenerifē

• Hobiji: «Man ļoti patīk gatavot ēst. Ja kaut ko uztaisu un vēl dzirdu - ah, cik garšīgi -, tad viss, varu sev pašai piešūt zvaigzni! Nu, jā, gadās dzirdēt arī - vai, cik… interesanti,» smejas Gunta. «Bet vispār mans vaļasprieks ir būt aktīvai, būt ārā pastaigās, skriet»