Ivars Pētersons. Rokenrols bez piecdesmitgadnieku krīzes
Šo sestdien, 8. septembrī, Dailes teātrī notiks pašmāju rokenrola karaļa Ivara Pētersona 50 gadu jubilejai veltīts koncertšovs Sweet Fifty, kurā izskanēs populāras un klausītāju iemīļotas 50. un 60. gadu dziesmas, sākot no liriskām mīlas balādēm līdz rokenrola klasikai.
Lai gan rokenrola meistara Ivara Pētersona dzimšanas diena ir 27. septembrī, uz koncertu savus cienītājus viņš aicinājis krietni agrāk - tas saistīts ar to, ka Dailes teātra Lielā zāle septembra beigās būs noslogota ar savu tiešo pienākumu veikšanu, proti, telpu nodrošināšanu teātra izrādēm. Koncerts plānots divās daļās. Pirmajā daļā Ivara grupai Petersons Band pievienosies stīgu orķestris Raimonda Ozola vadībā, dāmu vokālais trio Diamond Voices, kā arī pianists Gints Žilinskis un ģitārists Ingus Feldmanis, tāpat tiks izpildīti dueti kopā ar Mariju Naumovu, Linitu Mediņu un Laimi Rācenāju. «Ziemassvētku koncertos esmu sadarbojies ar stīgu kvartetu, bet šoreiz uz skatuves kāps kuplāks pulks divpadsmit stīgu spēlētāju sastāvā. Līdz ar to šī pirmā daļa būs mazliet mierīgāka un brīžiem liriskāka, taču tas vienalga būs rokenrols,» skaidro gaviļnieks. Jubileja uz pozitīvas nots «Savukārt otrā koncerta daļa būs aktīvāka, tai noskaņu krāsas piedos rokenrola dejotāji no grupas Ķengurroks, pūtēju kvartets no Jelgavas bigbenda, savukārt koncerta iepriekšējā daļā redzētās trīs brīnišķīgās bekvokāla dāmas nomainīs trīs kungi no vokālās grupas Harmony 4 Riga. Protams, būs arī viesmākslinieki - labākais Latvijas blūzmenis Jānis Bux Bukovskis, lielisks zviedru rokenrola dziedātājs un pianists Pērs Ēriks Jonsons, kā arī viņa dzīvesbiedre Nina Jedevina Jonsone. Abas šīs daļas atšķirsies ar to, ka pavadījums un aranžējums dziesmām būs krietni citādāks.»
50 gadi - daudz vai maz? «Es savus piecdesmit uztveru uz ļoti pozitīvas nots. Galvenais ir iekšējās sajūtas, bet es jūtos pietiekami spēcīgs un spējīgs, lai varētu darīt to, kas man patīk - būt uz skatuves un dziedāt. Tādēļ, protams, cenšos sevi uzturēt formā, sportoju un vingroju, kā arī brīžiem piedomāju pie balss taupīšanas. Uz skatuves esmu jau 30 gadus, un šādas intensīvas dziedāšanas apstākļos balsi pārslogot var arī tik pamatīgi, ka dziedāšana jāliek pie malas, bet to nu es nekādā gadījumā negribētu - vēlos dziedāt vēl ilgi. Ar gadiem varbūt varētu mazliet pamainīt repertuāru, izvēlēties kaut ko mierīgāku, bet šobrīd es uzskatu, ka balss man skan vislabāk. Ja paklausās senākus ierakstus, var just, ka balss mainās, tā nosēžas un paliek zemāka,» stāsta Ivars. «Noskaņojums man ir tāds - dzīve ir jābauda, tieši tāpēc koncerts saucas Sweet Fifty jeb Saldie piecdesmit, bez jebkādām domām par kādu piecdesmitgadnieku krīzi.»
Uz skatuves, pateicoties… pelmeņiem
Ivara tēvam ir laba muzikālā gaume, tādēļ mājās vienmēr skanējis Elviss Preslijs, Luiss Ārmstrongs, Dīns Mārtins, Frenks Sinatra un citi. «Mācījos mūzikas skolā, bet tās repertuārs likās ļoti garlaicīgs, gribējās spēlēt kaut ko citu, tādēļ sāku apgūt tās dziesmas, kuras skanēja platēs,» atminas rokenrola meistars. Uz mūzikas skolu viņu nosūtījuši vecāki. «Mums mājās bija klavieres, kaut ko uz tām spēlēju - varbūt viņi saklausīja, ka man ir dotības. Kā jau daudziem, arī man bija krīzes posms - vairāk nekā desmit gadu vecumā, kad mūzika vairs absolūti neinteresēja, labāk gribējās iet ar čaļiem uzspēlēt futeni. Taču vecākiem bija dažādi viltīgi paņēmieni, lai mani ieinteresētu mūzikas skolu tomēr nepamest. Tā, piemēram, man kādreiz ļoti garšoja pelmeņi, bet netālu no mūzikas skolas uz Tērbatas ielas bija pelmeņu ēdnīca. Kad man skolā bija pauze, mamma atnāca pie manis, un mēs gājām ēst pelmeņus. Tā bija kā balva - ja iešu uz mūzikas skolu, varēšu dabūt pelmeņus (smejas)! Pateicoties tiem, es varēju sevi kaut kādā veidā piespiest turpināt mācības. Protams, tagad esmu ļoti pateicīgs vecākiem, ka man neļāva šo lietu pamest. Esmu laimīgs, ka varu darīt to, ko šobrīd daru.»
Iesākumā Ivars lielākoties uzstājies vienatnē, pats spēlējot pavadījumu uz klavierēm, vai arī kopā ar nelielu ansambli, taču vēlāk ņēmis rokā ģitāru un izvirzījies skatuves priekšplānā - tā labāk veidojies dialogs ar klausītāju. Lai gan tolaik topā bija pavisam cita veida mūzika un novērtēt kvalitatīvu rokenrolu ne katram tika ļauts (piemēram, 50. gados rokenrols Padomju Savienībā vispār bija aizliegta prece), no skolas biedriem neizpratne netika justa. «Kad gāju skolā, rokenrolu vēl publiski nespēlēju - tikai mājās, dažkārt kopā ar draugiem mazliet padziedājām, taču mana darbība vēl nebija tik uzkrītoša, lai kāds par to ieinteresētos,» atminas Ivars. «Turklāt visas tās lietas, kuras tajos gados bija aizliegtas, likās ļoti interesantas. Savā ziņā pat žēl, ka tagad visa kā ir tik daudz, ka nu jau neviens vairs nesaprot, ko īsti vēlas. Kādreiz jebkurā klubiņā ierodoties ar šāda veida programmu, tas likās kaut kas īpašs - cilvēki lēca, priecājās, dejoja, dziedāt rokenrolu lika dumpinieka gars, ar tā palīdzību tika pret kaut ko protestēts, tam bija dziļāka jēga. Šobrīd tas viss ir citādāk un grūti pateikt - labāk vai sliktāk. Katrā ziņā tā vairs nav, ka iznāc uz skatuves, uzdziedi rokenrolu, un visi ģībst. Skandināviem gan tā ir mūzika Nr.1, tāpēc šeit [klubā MoonShine] ierodas ļoti daudz somu, zviedru un norvēģu. Starp citu, Skandināvijā uz ceļiem var redzēt daudz vairāk veco amerikāņu mašīnu nekā pašā Amerikā - pie viņiem katru nedēļas nogali dažādās pilsētās notiek amerikāņu auto salidojumi. Uz lielākajiem sabrauc pat 10 000 mašīnu! Un kā tās ir sapucētas - labāk, nekā izbraucot no rūpnīcas! Esmu par to sajūsmā, domāju nākamgad uz kādu no šiem salidojumiem aizbraukt.»
Savulaik gribēja remontēt mašīnas
Kad mūziķis sāk runāt par vecajiem amerikāņu auto, viņš to dara pat ar vēl lielāku degsmi, nekā stāstot par rokenrolu - nav šaubu, kas ir Ivara lielākā aizraušanās ārpus mūzikas. Savulaik viņš bijis arī amerikāņu auto kluba biedrs, rokenrola meistara īpašumā ir
60. gadu Chevrolet. «Jā, man tie [vecie amerikāņu auto] patīk! Ja man būtu lielāka garāža, droši vien tajā būtu vairāk par vienu veco mašīnu,» neliedzas Ivars Pētersons. «Taču man mašīnas patīk kā tādas. Kad bērnībā savā nodabā spēlēju klavieres un mācījos dziesmas, man bija divi pamata sapņi, ko gribētu dzīvē darīt: viens bija muzicēt uz skatuves, bet otrs - remontēt mašīnas. 19 gadu vecumā par lētu naudu iegādājos savu pirmo žiguli - tas bija pilnīgi sasists, lupatās, un es to pats saliku. Iemācījos pat metināt, jo mašīnai bija jāgriež nost visa priekšpuse. Atceros, kā noņēmu karburatoru un gribēju to patīrīt - vakarā to ņēmu gultā, jo gribēju papētīt. Kad no rīta pamodos, turpat blakus uz spilvena tas karburators arī stāvēja - ko nu tur pirms aizmigšanas lasīt kādu grāmatu, labāk papētīt karburatoru!» smejas Ivars. «Mani ļoti interesēja, kas un kā notiek motorā un automašīnas uzbūvē vispār. Protams, tagad vairs mašīnas nemēģinu remontēt, jo mūsdienu mašīnām atver motora pārsegu un uzreiz vari vērt to ciet, jo viss ir elektronizēts, detaļas jāmaina blokiem. Un atkal nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Piemēram, to pašu žiguli vai pirmo golfiņu biju izjaucis līdz pēdējai skrūvei, zināju visu no galvas. Savu veco Chevrolet vēl spēju saremontēt, bet jaunajām mašīnām gan klāt neķeros.»
Par saviem vaļaspriekiem mūziķis sauc arī sportošanu un ceļošanu, un viens no iecienītākajiem ceļošanas galamērķiem ir Amerika - kā jau tas īstam rokenrola cilvēkam piedienas. «Labprāt būtu dzīvojis Amerikā 60. gados. Amerika man patīk - vienmēr ar prieku uz turieni braucu un pa to ceļoju, Amerikā slēpjas kaut kāda maģija. Taču mani valdzina viss, kas ir saistīts ar rokenrolu,» saka Ivars Pētersons.
***
Ivars Pētersons
• Dzimis 1968. gada 27. septembrī
• Izglītība: Rīgas valsts 1. ģimnāzija (tolaik - Leona Paegles 1. vidusskola), pēc 9. klases - Lietišķās mākslas vidusskola, metālapstrādes specialitāte. Rīgas 1. mūzikas skola, pianistu klase
• Savu pirmo grupu ar nosaukumu Crazy Heads nodibinājis 1995. gadā, tajā vēl spēlēja Eduards Glotovs, Ingus Feldmanis un Vilnis Strods
• Kopš 2003. gada grupas nosaukums ir Petersons Band. Šobrīd tajā muzicē kopā ar Bruno Priekuli, Jonatanu Rācenāju un Indri Orubu
• 2005. gada 8. janvārī organizējis Latvijā pirmās Elvisa Preslija dzimšanas dienas svinības
• 2007. gadā piedalījies Elvisa Preslija līdzinieku festivālā ASV pilsētā Leikdžordžā (Lake George)
• Diskogrāfija: Memories Of My Mind (2002), Someday We’ll Return (2004), The Songs Of Elvis (2008), Sweet Fifty (2018)
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ieva Vēbere, dēls Elviss Patriks (17). «Viņš pabeidzis Ādažu mūzikas skolas klavieru klasi, mazliet apguvis kontrabasu, taču pēdējā laikā vairāk spēlē ģitāru, arī dzied. Pagaidām viens pats, taču viņam ir doma izveidot grupu.» .