Šovakar 360TV ēterā atkal būs skatāms sportiski huligāniskais raidījums Hattrick, kas pirms nedēļas svinēja savas otrās sezonas iesākšanos. Joprojām ar «vislabāk informēto sporta žurnālistu Latvijā» Armandu Puči un «vienmēr izaicinošo pasaules čempionu basketbolā» (abi pieteikumi no TV) Valdi Valteru pie tā vadīšanas stūres.
Brunis kļuvis aizņemtāks, Valdis - skolotāks
Pērn 360TV ar lepnumu pieteica jaunumu - sporta raidījumu Hattrick, kas patiesībā tas pats no TV6 pamukušais Overtime TV ar Armandu Puči un Valdi Valteru vadītāju lomās vien ir.
Redzamākā izmaiņa bija Gunta nomaiņa pret ne mazāk ērmīgo Bruni. Iesākot hettrikiešu pirmo sezonu, tika nolemts pavasarī prātot, ko ar šo raidījumu darīt turpmāk. Lēmums ir Hattrick pozitīvs, un nu pie skatītājiem devusies jaunā sezona. «Ja kādu darbu sāc darīt, tad nekad nav domas to veikt pa roku galam. Ja televīzijā saka, ka turpinām, acīmredzot kaut kādas latiņas ir pārvarētas un tiek uzskatīts, ka ar mums var sadarboties arī turpmāk,» tā Armands Puče. «Mediju vides pamatā ir satura radīšana. Tā kā esmu šajā procesā ierauts, nevaru pateikt, cik mums labi tas izdevās, jo vienmēr var labāk, taču, ja televīzija saka «turpinām!», man nav iemesla to nedarīt. Es savā vecumā jūtos privileģēts, jo daru lietas, kas man patīk. Protams, pa vidu tam ir jāziedo kāds upurjērs, ir jāpakošļā garoziņa un varbūt pat jāaplauž zobi, bet kopumā man tas viss patīk.»
No jaunās sezonas dauzonīgajai trijotnei pievienojies prognožu meistars Boss - punduršpics, kuram ļoti labi padodas ar ēdienu nokrauta šķīvīša tukšošana. «Domāju, ka mēs darbojošos personu sastāvā sezonas gaitā redzēsim dažus pārsteigumus. Brunis ir iekļuvis nopietnas organizācijas štatā, līdz ar to spiests pārdalīt savu laiku, tāpēc esam spiesti meklēt viņam dublieri. Ja godīgi, es viņa lomu tā arī līdz galam neizmīcīju, jo Brunim vajadzēja kustēties, bet šis izdomāja, ka savā vecumā labāk tādas lietas nedarīs... Nu, bet štrunts ar to, nekas dzīvē nav piesiets pie konkrēta staba!» Neatkarīgās dzirdēto, ka trešajā raidījumā vadītāja lomā iejutīsies Raivis Vidzis, Armands komentēja atturīgi: «Sagaidīsim trešo raidījumu, tad redzēsim. Pagaidām ierakstījām programmu, kur savākušies sporta žurnālisti, kas radījuši grāmatu par Latvijas simts gadiem sportā - tā iznāks oktobrī. Šo otro sezonas raidījumu veidojām kā sarunu pie galda, kur it kā strīdamies, kurš [no sporta aprindām] vairāk pelnījis akcentēt šo simtgadi, veidojam topus utt. Subjektīva padarīšana, kas vienmēr ir bijusi interesanta. Vai tevis pieminētais personāžs parādīsies [trešajā raidījumā] - mūsu raidījumam cauri gājuši dažādi cilvēki, un viens ir parādīties, bet pavisam kas cits - palikt. Laiks rādīs, un gan jau beigu galā kāds izcelsies priekšplānā.»
Pats Armands nav skaitījis, cik gadu viņš tandēmā kopā ar Ģenerāli vada šādu sporta raidījumu (pirmais Overtime TV ēterā parādījās 2012. gada 31. oktobrī - aut.): «Oi, nezinu! Taču gan jau [Valdis] Valters kaut kur stenderē velk strīpiņas, jo viņš ik pa laikam mani informē, ka esam kopā jau tik un tik ilgu laiku. Man liekas, ka Valters ne pie viena projekta nav noturējies tik ilgi, jo pat basketbola sakarā viņš ilgi vienā vietā nesēž, Valdim visu laiku ir radošie meklējumi. Kaut kā esam pierīvējušies, mēs zinām, ko viens no otra konkrētajā projektā sagaidām, tāpēc es par viņa ikdienas gaitām neiespringstu. Valdis ir nemiera gars, viņam ik pa laikam parādās dažādas blakus lietas. Ikdienā viņš ierauts sociālajās virinātavās - viņam gan nepatīk šāds termins, bet es pie tā palikšu -, un viņš tajās labi jūtas, atradis tajās savu pielietojumu ar sarunām. Par žurnālistu Valdi nekad nesaukšu, ja pat viņš mani sagūstītu un spīdzinātu, taču kā cilvēks, kas ienāk šajā vidē no malas, caur šiem blakus darbiņiem un fanātismu, viņš uzlabo savas kvalitātes kā mediju vides cilvēks. Šie sānsoļi mani tikai ielīksmo, jo viņā rada citas kvalitātes, ko citādā veidā iestāstīt vai iemācīt būtu neiespējami - mēģināt nolikt Valteru uz pareizajām sliedēm būtu pilnīgi bezcerīgs gadījums. Bet tas viņam palīdz, un līdz ar to palīdz arī mūsu kopīgajam projektam.»
Vīlies sporta vidē
Armands Puče sporta vidē un žurnālistikā ienāca, jau mācoties vidusskolā dzimtajos Limbažos. «Šis ir parasts stāsts par to, ja esi ieņēmis galvā kaut ko darīt, tad pārliecinies, vai patiešām to gribi. Ej, rosies, lauzies durvīs, satiec cilvēkus, uzdod jautājumus, līdz nonāc līdz rezultātam. Cilvēkam ir jāmeklē sevi, jāatrod sev pielietojums. Un tam ir jānotiek jau vidusskolā, jo pēc tam tas ir sarežģītāk, notiek lēkāšana no vienas sfēras uz otru un pamata zem kājām meklēšana. Formula nav unikāla, vienkārši ir jādara! Arī klūpot un krītot, jo bez kļūdām nekas nenotiek,» atzīst žurnālists. «Pēdējo gadu laikā gan ir kardināli mainījusies mana attieksme pret vidi, kurā es biju daudzus gadus, - sportu. Lai gan laikam es varu uzdrošināties pateikt, ka neesmu bijis sportā, esmu bijis starp cilvēkiem, kas sporto, un tas man nozīmē daudz vairāk. Sportā es redzu vairākas deformētas vai pat kroplīgas izpausmes, strupceļus. Šie cilvēki šajā vidē nav īpaši laimīgi, veidojot savas profesionālās karjeras, to varētu dēvēt arī par popkultūru. To pašu var attiecināt arī uz mūziku, teātra mākslu un citām radošā žanra sfērām kopumā. Sports ir turpat blakus. Viņi [sportisti] ir galma āksti - ne jau sliktā nozīmē! Viņi izklaidē publiku un kādam ar to pelna naudu,» pamatoti norāda Armands. «Esot šajā vidē, meklēju tajā cilvēku - kāds viņš ir, kā izturas pret savu lietu, kas viņam izdodas, bet kas neizdodas. Pielūgt zvaigzni vai laikmetu, krist gar zemi, ja kāds zaudējis papildlaikā vai guvis uzvaras vārtus, - man tas nekad nav bijis aktuāli, šādā vidē es nekad neesmu gribējis atrasties. Es tajā vairāk saskatu personības, kuras bijušas man apkārt, ar kurām man sanācis satikties un kuras ļoti augstu vērtēju.»
Lai gan Hattrick arī tiek veidots kā izklaides produkts, tas notiek apzināti. «Šīs mūsu ākstīšanās mērķis, lai cilvēks neieslīgtu fanātismā. Līdzjutējs pārdzīvo kādu zaudējumu un sauc to par traģēdiju vai šoku - izejiet cauri Stradiņa slimnīcai un apskatieties, kas ir traģēdija! Šīs sporta regālijas, kas rada kaut kādu fanātisku uzbudinājumu un saasinājumu, - tās ir tikai rotaļas, kuras tieši tā arī jāuztver. Kāda starpība, cik tālu kāds kaut ko stadionā aizmeta vai cik ātri noskrēja?! Galvenais, ko viņš domā, ko dara, kāpēc vispār to dara, ko dara ārpus tā utt. Galvenais ir cilvēks. Lūk, tas ir patiešām svarīgi!» uzskata Armands.
Žurnālistikā šobrīd citas vērtības
Pieredzējušais žurnālists skeptiski raugās arī uz pašreizējo mediju vidi, kurā, nedaudz pārspīlējot, Kimas Kardašjanas dupša apmēru apspriešanai tiek atvēlēta daudz centrālāka vieta nekā sociāli ekonomiskām tēmām. Ko darīt - pieprasījums diktē piedāvājumu… «Jā, mediju vide ir deformēta,» piekrīt Armands. «Ir ļoti daudz vieglā žanra, turklāt to apkalpo diezgan viegli žurnālisti, liekot pēdiņās arī vārdu «žurnālisti». Šo vidi aizvien vairāk apkalpo garām gājēji, bet žurnālistikā tās klasiskajā izpratnē, kad tiek veidots kvalitatīvs saturs, mēs ar tevi labāko jau esam piedzīvojuši. Skrējiens, paviršība, dzīšanās pēc skaļākiem virsrakstiem, līdz saturam dažkārt vispār nenolaižamies… Ir jārēķinās ar šīs pasaules realitāti, kas veido pasaules izziņu, caur ko cilvēki iepazīst pasauli - caur Kardašjanu dibeniem vai mēģinājumiem sarunāties kaut vai sabiedriskā transporta pieturvietās, augstskolās starp pauzēm pīpējot vai rindā lielveikalos. Prasme sarunāties vienmēr būs svarīga, lai kāda arī būtu šī apkārtējā tehnoloģiju bāze. Ja nemācēsi sarunāties, tad neatkarīgi no tā, vai esi žurnālists, sētnieks, KNAB darbinieks vai prezidents, jau saknē būsi lemts neveiksmei.»
Armandam lielāko gandarījumu sagādā tas, ja viņa publikācijas vai grāmatas likušas kādam domāt un/vai aizdomāties. «Man sanāk ik pa laikam uzrakstīt kādu grāmatu (kopā ar fotoalbumiem šo «kādu» skaits jau sasniedz divus desmitus - aut.). Lielākais gandarījums ir tad, ja kāds pienāk un saka, ka «mans puika vai meita paņēma jūsu darbu un sāka lasīt, man bija prieks, ka mans bērns beidzot kaut ko lasīja, nevis tikai sēdēja telefonā un kaut ko tur ar pirkstu galiem bīdīja.» Ir ļoti labi, ja vari šim parastajam cilvēkam kaut kā pieskarties no citas puses, lai gan viņš šobrīd no tehnoloģiju puses tiek dažādi važots. Roku dzelžus viņi sev uzliek paši, bet trakākais, ka sev uzliek arī interneta klapes un soļo pa šiem bezgalīgajiem interneta tuneļiem kā zaldātiņi. Sabiedriskā doma ir diezgan viegli manipulējama. Ja vien būtu vēlēšanās sadarīt kaut kādas ķecerības, tad nomanipulēt kaut kādu vājprātu ar tām iemaņām, kas man ir dotas kā žurnālistam, nebūtu problēmu. Protams, es to nekad nedarīšu, taču es redzu, cik viegli to var paveikt,» norāda Armands. «Nevar teikt, ka šis laiks ir slikts, bet mūsu laiks bija labs, taču atsevišķos gadījumos mūsu laiki tiešām bija labāki. Jā, mums nebija trīs ekrānu koncepta, bet viens un arī tas lielākoties melnbalts, toties mums bija pagalmi, paaudzes auga citādāk, sarunāšanās bija daudz dziļāka. Cilvēks vairāk domāja pats, tagad viņš domā klišejās un stereotipos.»
Ģimenes cilvēks
Runājot par grāmatu rakstīšanu, Armandam arī šobrīd esot dažas idejas, tomēr pagaidām tiek ņemta pauze. «Katrs darbiņš top atšķirīgi - citkārt tā skrējiens ir ātrāks, bet citkārt nepieciešams mazliet ievilkt elpu un uz visu paskatīties no malas, pavērot un iepauzēt. Iespējams, šobrīd sarunājoties es galvā jau kaut ko rakstu, tikai pats vēl nesaprotu, ko tieši. Tu uzdod jautājumus, es mēģinu noformulēt atbildes, varbūt nostiprināšu sevī kādu teikumu, kas būs sākums kaut kam jaunam. Pati rakstīšana jau patiesībā ir tehniska pirkstu sišana pa klaviatūru, bet viss rakstīšanas process ir daudz garāks, to nevar izmērīt kategorijās «šodien sākšu, rīt beigšu». Lai kaut ko uzrakstītu, ir jābūt bāzei, kas nostiprināta ar konkrētiem informācijas avotiem. Vienubrīd avots pārvēršas upē, citkārt pat nevari vairs pārpeldēt tam okeānam, kurā neviļus esi iebridis, - sodies, kāpēc vispār to esi sācis, tomēr ir interesanti, kas tur aiz tā apvāršņa īsti ir. Uzbūvē kuģi, brauc pāri jūrai un apskaties, kas tur ir, un tad atjēdzies - velns, nu gan ir aizbrists sazin kur!» smejas žurnālists.
Par savām gaitām ārpus sabiedrībai redzamās aisberga daļas viņš nevēlas plaši izteikties: «Nedomāju, ka cilvēkiem ir svarīgi, ko es daru. Esmu ģimenes cilvēks, ar to arī viss pateikts.» Armanda ģimenē ir divas meitas, kuras nu jau ir lielas. «Man ir mazmeitas. Bez tam - kurā brīdī bērni ir lieli?! Vecākiem bērni nekad nepieaug, viņi vienmēr būs bērni, savukārt mazbērni dod pavisam citas emocijas. Saka, ka mazie spiež klēpi, bet lielie spiež sirdi - tā tas arī notiek. Bet vecāku loma - iespējams, tā pat ir vienīgā lieta, kas cilvēkam dota patiesa un no sirds, tāpat kā otrā pusīte, ar ko esi sagājis kopā. Viss pārējais ir sintētika. Tostarp pseidodraugu loks, jo tādi īsti draugi cilvēkam ir tikai daži. Tāpēc mans darbs ir ģimene. Un tas ir forši!»