Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide

Aktrise Marija Bērziņa atplaukst režisores ampluā, veidojot koncerttūri Mārtiņa Freimaņa piemiņai

LABA VIETAS IZVĒLE. «Ja intervijas galvenā tēma ir Mārtiņa Freimaņa piemiņas koncertu tūre, tad jāfotografējas pie viņa iecienītajiem Pieciem vilkiem!» joko aktrise un režisore Marija Bērziņa © Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Jau otrdien, 28. augustā, ar pasākumu Dzintaru koncertzālē aizsāksies tūre Mans draugs Mārtiņš Freimanis. Šī un arī pārējo šīs tūres koncertu režisore ir Marija Bērziņa – pazīstamā aktrise, kura nu sevi iemēģina mazliet citā ampluā.

Pirms dažiem mēnešiem tika izdots pāragri mūžībā aizgājušajam mūziķim un dziesmu autoram Mārtiņam Freimanim veltīts albums, kurā viņa dziesmas savai daiļradei raksturīgās versijās ieskaņojuši populāri latviešu izpildītāji. Savukārt tūlīt, tūlīt klajā nāks Daigas Mazvērsītes grāmata Mans draugs Mārtiņš Freimanis, kurā ar saviem atmiņu stāstiem dalījušies Mārtiņa laikabiedri un tuvākie cilvēki. Tā dos iespēju ielūkoties tajās viņa dzīves lappusēs, kuras daudziem līdz šim ir bijušas nezināmas. Šī albuma un grāmatas izdošana tiks atzīmēta ar koncertu sēriju, kura pēc Dzintariem turpināsies ar koncertiem Valmierā, Rēzeknē, Jelgavā, Liepājā, Aizputē un Tukumā un noslēgsies ar grandiozu koncertu 11. decembrī Rīgā, Ķīpsalas izstāžu hallē. Šo koncertu režisore - Marija Bērziņa.

­­- Dzintaru koncertzālē tūlīt aizsāksies tevis režisētā koncerttūre - kādas ir sajūtas?

- Mēs tādu kā šīs tūres demo versiju būtībā iesākām jau ar koncertu Gulbenē - tas mums bija pirmais pārbaudījums ar publiku, lai arī nedaudz citādākā formātā, jo koncerts bija vienā daļā. Koncertu koncepcija ir vienota, taču šis mugurkauls droši vien vēl apaugs ar daudz ko, jo mākslinieku ir daudz, katrs ar savu pienesumu. Ir milzīgs muzikālais materiāls, lai gan es atļaujos šo to izmest ārā, it sevišķi lēnos skaņdarbus, mēģinot atrast Mārtiņa daiļradē roķīgāko piesitienu. Ir iznācis disks, arī mākslinieku sastāvs ir nokomplektēts, tagad tajā visā jāievieš arī mana doma. Idejas kodols ir, sajūtas ir noķertas, un tagad mēs varēsim strādāt tālāk.

- Šie atmiņu koncerti bieži atgādina viens otru.

- Traģisks lirisms, protams, ir brīnišķīga mārketinga prece, bet Mārtiņa gadījumā ar to beidzot vajadzētu apstāties. Ir pagājuši jau astoņi gadi, beidzot pietiks sērot! Protams, tas ir traģiski, protams, arī man viņš šobrīd ir joprojām klātesošs, taču ir jāpārstāj - tas ir punkts Nr.1. Tāpat vajadzētu pārstāt astoņus gadus sildīt vecu zupu - sanākt kopā un jauki padziedāt Mārtiņa dziesmiņas. Es gribētu tajā visā redzēt arī konkrēto cilvēku pienesumu - kādu emocionālo stāstu un attiecīgās dziesmas citādāku izpildījumu, kāds tas ir jau minētajā albumā. Tāpat es gribētu nedaudz piebremzēt ar lirismu, jo viņa dzejā tas ir automātiski. Un vēl - es gribētu mazliet vairāk pavilkt ārā to bezkaunīgo sadaļu, kas viņā bija un kas uz skatuves ir vajadzīga. Mārtiņam ir tāda laba īpašība... Bija... Nē, ir! - es jau te arī sāku runāt dažādos laikos un formās - viņš nebaidījās no publikas. Kad viņš uzkāpa uz skatuves, publika nebija kā bieds, viņš komunicēja ar to kā ar līdzvērtīgu.

- Un kāda tad ir tava doma, vīzija vai mugurkauls?

- Lasot Daigas Mazvērsītes grāmatu, es sapratu, caur kādu motīvu es šos koncertus gribu veidot. Te bija stāsts par to, kādas bija Mārtiņa četras mīļākās bērnības grāmatas. Viena - Darela Mana ģimene un citi zvēri, par to viss skaidrs, tas ir par viņa vēlākajiem Eisa Venturas piedzīvojumiem un mūžīgo dzīvnieku glābšanu. Pārējās - par trollīti Muminu, Vinniju Pūku un Pīters un Vendija. Pēdējais man viņa sakarā likās īpaši svarīgi. Skaties, kas uz grāmatas vāka ir rakstīts! «Stāsts par zēnu, kurš negribēja augt liels, un meitenītes Vendijas brīnumainajiem piedzīvojumiem Nekurnekadzemē». Liekot uzsvaru uz «zēnu, kurš nekad negribēja būt pieaudzis». Daigas grāmatā ir viena sadaļa ar draugu atsaucēm. Man šķiet, ka Inta Gorodecka iedevusi ļoti labu un precīzu formulējumu: «šis neviltotais bērna skatiens vīrieša ķermenī», tas tiešām bija Mārtiņa fenomens. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē māksliniekam ārkārtīgi svarīgu īpašību - spēju turpināt brīnīties, kas parasti pazūd tad, kad kļūstam pieauguši un atbildīgi, taču tajā pašā laikā tā bija nenormāla drosme. Mārtiņš varētu uz mani tagad apvainoties, taču viņš to nedarītu, bet - es domāju, ka viņš pat pusi no tā, ko darīja, līdz galam neizprata. Viņš ar galvu pa priekšu metās dažādās vājprātīgās avantūrās, un, pats galvenais, tam regulāri bija brīnišķīgs iznākums. Viņš visu laiku bija gatavs riskēt. Turklāt viņš vismaz publiski bija diezgan augstās domās par sevi, kas piemita arī Pīteram Penam un Vinnijam Pūkam, jo tie taču bija čaļi labākajos gados! Un vēl, kas bija ārkārtīgi svarīgi Pīteram Penam - šī Nekurnekadzeme, tas ir, zeme, kurā savos sapņos patverties no realitātes, un vēl bonusā aizvest uz turieni visus savus draugus, lai viņi var kārtīgi iztusēties. Bet tā zeme ir tik forša, jo pats to esi izdomājis. Es šo Mārtiņa pasauli arī gribētu atslēgt tieši caur Pīteru Penu.

- Droši vien tiks izmantotas arī līdzcilvēku atmiņas.

- Režijā darbosimies ar tekstiem, kas būs draugu citāti, izvilkumi no Daigas grāmatas, kā arī minētajām grāmatām - tas gan vairāk attieksies uz Lauri Reiniku, kurš vadīs šos koncertus. Uzdevu dalībniekiem arī mājasdarbus, mani interesē dažas lietas it īpaši no tiem, kas Mārtiņu nav pat redzējuši. Mans jautājums ir šāds - vai Freimaņa mūzika šobrīd ir aktuāla un, ja ir, tad kāpēc? Visticamāk, tā būs Laura saruna ar dalībniekiem, taču man gribējās, lai viņi to uzraksta arī taustāmā formātā. Savukārt tie, kas saskārušies ar viņu, lai konkrēti apraksta, kas mainījies viņu dzīvēs, pateicoties Mārtiņam. Ar racionālu piesaisti. Arī ar mani pašu ir konkrēts piemērs. Mūsdienās daļai sabiedrības vārds «seriāls» gan ir ar nicīgu pieskaņu, bet, pateicoties Mārtiņam un [Tumsas menedžerim] Marekam Bērentam, nokļuvu seriālā Neprāta cena, kas vēlāk pārtapa par UgunsGrēku. Mārtiņš tajā jau filmējās, un reiz [režisore] Inta Gorodecka bija prasījusi, vai viņi zina kādu meiteni, kura nesen parādījusies uz skatuves, bet kura ir puslīdz jēdzīga - tas bija pusotru vai divus gadus pēc tam, kad biju beigusi aktierus, 2007. gada sākums. Uz to Freimis ar Bērentu esot atbildējuši - nu, kā, Bērziņa taču! Tā es tur nokļuvu uz nelielu lomu un - šajā seriālā pavadīju septiņus gadus! Tā ir tēma «Freimaņa skartie».

- Kā tu vispār ar viņu iepazinies?

- Iepazinos ar Mārtiņu, kad viņš pārcēlās uz Rīgu. Mēs dzīvojām kaimiņos, Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Viņi ar Mareku regulāri brokastoja bufetē Pablo, kura ir pieminēta arī Daigas grāmatā. Domāju, ka viņš vispirms iepazinās ar manu tēvu, un tad kaut kā tur pieslēdzos arī es. Pēc tam parādījās krogs Pieci vilki, pa starpu tam bija Sarkans - es gan šajā visā apritē neiekļāvos tik bieži, jo biju Nacionālā teātra štata aktrise, man bija daudz un dikti jāspēlē teātris. Mārtiņam ļoti nepatika doties uz teātri, bet uz manu pirmo lielo lomu, uz Keriju, viņš tomēr atnāca. Redzēju, ka viņš bija manāmā šokā, viņš nebija gaidījis no manis kaut ko tādu - es ceru, ka labā nozīmē. Atgriežoties pie Pītera Pena - tas ir arī mans parāds. Pēdējos gados Mārtiņš klīda apkārt ar ideju par Pītera Pena mūziklu. Tas diemžēl palika teorētiskā līmenī, ar uzmetumiem, kurus, kā izteicās [Guntars] Račs, par libretu gluži vis nevarētu nosaukt - tās bija tikai idejas. Mārtiņš ļoti gribēja, lai arī es šajā mūziklā spēlēju - man bija atvēlēta indiānietes Tīģerlilijas loma. Viņš pats gribēja būt Āķis, par Pīteru Penu bija dažādas versijas, no kurām viena bija Kaža utt. Bet vissimpātiskāk man likās, ka viņš gribēja, lai viņa Liepājas draudzene Zanda [Štrausa] ir Zvārgulīte - tas būtu bijis vienkārši brīnišķīgi! Līdz ar to man ir jāatdod viņam Pītera Pena parāds - vismaz šādā formātā. Labi, es ālējos, bet kaut kas tajā visā ir (smejas).

- Šis būtībā ir tavs pirmais nopietnais darbs, esot jau diplomētai režijas maģistrei.

- Es tikai šopavasar finišēju maģistrantūrā, un, jāsaka godīgi, ka šobrīd joprojām to uztveru kā nelielu koķetēšanu ar šo profesiju, jo vēl absolūti negrasos pamest aktrises darbu - man nav sajūtas, ka es to vēlētos darīt. Taču tas ir āķis, ilgtermiņa plāns nākotnei. Bet nākotnē mana lielā doma ir par aktiermeistarības pedagoģiju, kas man liekas interesanti. Nedaudz mistiski, ka Latvijas Kultūras akadēmija, kas nupat uzņēmusi jaunu Alvja Hermaņa kursu, negatavo jaunus aktiermeistarības pedagogus. Bet šis ilgtermiņa plāns varētu realizēties pēc gadiem desmit, kad pati vairs nespēlēšu. Sapratu, ka režija ir vistuvākais, ko man vajadzētu mācīties, un pēc tam tai klāt varētu ņemt pedagoģiju. Kad man no MicRec piezvanīja un piedāvāja veidot koncertu režiju, sākumā apsmējos un teicu, ka man šis piedāvājums ir jāapdomā. Taču es nedomāju ilgi, jo āķis bija lūpā un teicu - labi, lecam! Tā arī ielecu. Ja man no Mārtiņa vajadzētu aizņemties drosmi, tad šobrīd es to daru viņa stilā - lecu uz galvas iekšā nezināmajā.

- Nacionālajā teātrī jūnijā bija novērtējams tavs maģistra darbs - izrāde Precēšanās un šķiršanās anatomija.

- Šis darbs nav luga, bet īsie stāsti, kurus kopā ar manu diplomdarba vadītāju Pēteri Krilovu dramatizējām. Simtprocentīgi ar sevi apmierināta neesmu, bet tas vispār gadās ļoti reti, turklāt man liekas, ka radošam cilvēkam šaubas ir normāls agregātstāvoklis. Taču esmu ļoti, ļoti priecīga par šo darbu, jo tik lielu atdevi no aktieriem un izrādē iesaistītā personāla nebiju gaidījusi un pieļauju, ka tas man uz emocijām nostrādāja visvairāk. Es zinu lietas, kas vēl ir jāpamaina, un to mēs arī izdarīsim, jo ir iespēja šo kļūdu labojumu veikt. Labā ziņa ir tāda, ka teātris ir atstājis šo izrādi savā repertuārā, un man kā ārkārtīgi skaists un brīnišķīgs fakts šķiet tas, ka pirmās trīs izrādes jau ir izpārdotas - tas ir nopietns uzticības kredīts. Protams, tā ir Mazā zāle, kurā ir aptuveni 70 vietas, kas it kā galīgi nav daudz, bet jebkurā gadījumā tas ir ļoti forši! Es vēl izdarīšu savus kļūdu labojumus, un šī izrāde dzīvos savu dzīvi. Tas bija stresaini, taču ļoti interesanti.

- Kādas par šo izrādi bija atsauksmes?

- Pagaidām bijušas tikai divas izrādes, kuras turklāt vairāk bija domātas mammām, papiem un Kultūras akadēmijas komisijai. No komisijas puses ir piezīmes, un es tās ņemšu vērā. Tas bija izaicinājums arī man pašai, jo izrādei ir ļoti spilgta un asa forma, bet es vienmēr esmu teikusi, ka forma nenozīmē neko, ja tā ir bez satura. Savukārt saturs pieprasa ļoti filigrānu ekvilibristiku aktieru spēles stilistikā, kam vajadzīgi nopietni treniņi. Es tiešām ceru, ka mums būs izdevība šo izrādi spēlēt bieži, ka cilvēki uz to nāks, jo būtībā materiāls ir ārkārtīgi asprātīgs un bezkaunīgs - laulāto dzīve šķērsgriezumā. Par atsauksmēm: ja galvenais aktieris pirmizrādē mani pasauc malā un saka - es nezinu, ko tu ar mums, Bērziņa, izdarīji, tu esi pilnīgi psiha, paņemt šādu materiālu un no tā uztaisīt izrādi, bet es desmit gadu garumā nevienam darbam neesmu pieslēdzies tik ļoti emocionāli kā šim -, tad laikam labāku komplimentu no kolēģiem nevar būt. Un vienalga, ko pēc tam teiks kritiķi.

- Vai aktierim režisora profesija nozīmē to pašu, ko basketbolistam vai hokejistam kļūšana par treneri?

- Droši vien kaut kādas līdzības ir. Piemēram, es ļoti labi zinu, kā aktieri kaitina tas, ka režisors nespēj paskaidrot, ko īsti no aktiera grib. Līdz ar to es ļoti daudz pie tā piedomāju. No otras puses - ir tāds termins auksts deguns, ka vari uz visu skatīties no malas, un manā gadījumā šī joprojām ir problēma, jo esmu pārāk emocionāls cilvēks, bet, kas mani šo divu mēnešu laikā izbrīnīja, biju stipri mierīgāka un savāktāka, nekā pati biju cerējusi. Rodas spēja pieņemt momentānus lēmumus. Piemēram, aktieri piedāvā savas idejas, kas reizēm ir foršas, bet reizēm - ne pārāk. Tas nozīmē, ka ir jāspēj pateikt - paldies, bet šo citam projektam, bet šo te - yes, atstājam izrādē. Aktieri šajā procesā ļoti daudz piedalījās ar savām idejām, jo šie stāstiņi ir ļoti kinematogrāfiski, līdz ar to man vajadzēja atrast veidu, kā šīs ainas sasaistīt kopā, un tajā ir arī ļoti daudz aktieru ideju. Un mēs šo sasaistes veidu atradām. Man liekas, tas ir kā sērfošanā - ja trāpi uz pareizā viļņa, tad viss aiziet. Mani stiprie punkti ir jušanā, darba analīzē un aktieru atlasē, bet vajadzētu vairāk piestrādāt pie tā, kā to visu darīt. Bet tas nāks ar pieredzi. Mani bažīgāku darītu tas, ja visi mani pārslavētu, ka neko ģeniālāku nav redzējuši - ko tad, kur tālāk?! Esam runājuši ar [režisoru] Elmāru Seņkovu: viņš visu laiku sev atgādinot, lai nezaudē sevī spēju kļūdīties. Jo, ja esi vienā brīdī saslavēts, tad saproti, ka nākamajā brīdī sekos neizbēgams kritiens, jo nevienas radošas personības karjera nevar sastāvēt tikai no veiksmēm. Nepieciešams pietiekami pašironisks skats pret sevi. To es gribētu arī sev novēlēt.

- Latvijas Nacionālā teātra štatā tu esi jau no 2007. gada. Arī jaunajā sezonā tev septembrī ir trīs izrādes.

- Trīs - tas ir maz, ir bijuši mēneši, kad man ir 25 izrādes... Pirmoreiz pa desmit gadiem, kopš esmu Nacionālajā teātrī, nepiedalos pirmajā jaunās sezonas uzvedumā, līdz ar to man septembris ir relatīvi brīvs, kas ir pilnīgi neticami! Tas ir, man augustā nenākas doties uz mēģinājumiem. Es biju ārkārtīgi laimīga, ka augustā vēl varēju noķert vasaru aiz astes, jo iepriekšējie divi gadi teātrī bija ārkārtīgi noslogoti - lielas lomas, daudz lomu, tāpēc esmu priecīga, ka varu nedaudz ievilkt elpu. Nav noslēpums, ka mēs ar visu šo darbos skriešanu esam iesaistījušies sacensībā ar sevi, un vienā brīdī no tā riteņa ir jāizkāpj. Ja profesija ir saistīta ar to, ka no skatuves ir jādod - vismaz mana izpratne par teātri ir tāda, ka cilvēki uz to nāk, lai saņemtu emocijas -, tad ir diezgan nopietni jāuzlādē baterijas, jo tie divi gadi no manis prasīja ļoti daudz.

SEN TAS BIJA... Mārtiņš Freimanis kā Edgars un Marija Bērziņa Ritas tēlā, filmējoties seriālā Neprāta cena, 2008. gads / Publicitātes foto

- Vai tavā vienpadsmitajā sezonā no tevis sagaidāmas arī kādas novitātes?

- Šī sezona teātrī būs kā nodeva Latvijas valsts simtgadei, līdz ar to repertuārā dominēs latviešu dramaturģija. Es būšu pie Edmunda Freiberga izrādē Cīrulīši, kas man būs atkal ļoti mīļa satikšanās ar vienu no maniem pirmajiem pedagogiem. Tāpat man vienmēr patikušas jaunas lietas, un pavasarī esmu paņemta darbiņā pie Ināras Sluckas, pie kuras kā režisores strādāšu pirmoreiz - tiks dramatizēts Regīnas Ezeras darbs Aka. Ir paveicies šovasar nofilmēties dažās lielajās filmās - patīkami, ka uz dažādiem projektiem ir atvēzējušies mūsu jaunie kinorežisori. Piemēram, nupat nofilmējos pie Kārļa Lesiņa jaukā epizodē, filmas darba nosaukums ir Izmisums. Tā kā būs arī novitātes. Redzēs, kā man pašai ies [ar savu izrādi]. Bet par seriāliem - nē, vismaz pagaidām es pēc tiem neraudu. Ar mani gan ir diezgan mistiski - lai kas arī notiktu, darbs pats mani kaut kā vienmēr atrod. Tā kā dzīve var ieviest savas korekcijas.

- Tevi ar Mārtiņu Freimanis saista vēl kāda sakarība - viņš savas ilgās karjeras laikā tā arī ne reizi netika pie Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas, un arī tev pagaidām Spēlmaņu nakts balvas gājušas secen...

- Nu labi, labi, es taču ceru, ka šajā ziņā ar mani vēl kaut kas mainīsies (smejas)! Man šogad bija septītā nominācija [un Marija veikli noskaita no galvas pilnīgi visas] Esmu viena no tām aktrisēm, kura ir absolūti kritikas un skatītāju lutināta, par to es galīgi nevarētu sūdzēties. Jā, nevienu balvu es vēl neesmu saņēmusi, bet nomināciju ir daudz, un tas ir jauki, ka tiec pamanīts. Bet tas mūžīgi otrā statuss... Jā, tas kremt. Jāsaka godīgi, vienu gadu man tiešām bija diezgan sāpīgi. Man ir monoizrāde Mollija saka jā!, bet togad balvu dabūja [Liepājas teātra aktrise] Agnese Jēkabsone par Edīti Piafu. Toreiz raisījās diskusijas, vai lielo izrādi vispār var salīdzināt ar monoizrādi. Nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts gribi sūtīt visus trīs mājas tālāk un pārstāt ar šo visu nodarboties, bet tas ātri pāriet. Jo balvas nevar būt atskaites punkts, it īpaši jau šajā mazajā tirgū, kurā mēs visi esam, turklāt to visu nosaka žūrija piecu cilvēku sastāvā, kas automātiski izslēdz pilnīgu objektivitāti. Taču pateicība viņiem par to, ka viņi vispār to dara.

- Vai, šādā nepārtrauktā darba skrējienā dzīvojot, pietiek ar reizumis uzlādētām baterijām? Vai tā nevar ne tikai nosēsties baterijas, bet pat izlidot korķi?

- Jā, var. Es nemāku dzīvot pustoņos, es vai nu daru, vai nedaru. Ir divu veidu aktieri - tehniskie un pārdzīvojumu aktieri. Viņi viens par otru nav ne labāki, ne sliktāki, tas vienkārši ir atšķirīgs darba stils. Par laimi vai diemžēl es piederu pie tiem otrajiem, tā nu tas ir sanācis. Es visu laižu caur sevi, līdz ar to tas prasa ļoti daudz. Aizejot mājās, darbiņu vienalga nevar aizmirst, jo arī teksts kaut kad ir jāmācās, arī etīdes jādomā. Darba procesā ietilpst arī sagatavošanās, kas nozīmē balss iesildīšanu, dažādus vingrinājumus, tekstu atkārtošanu, frizēšanos utt. Aktierim ir jābūt ļoti labai veselībai, jo cilvēks ar sliktu veselību tādu vājprātīgu darba ritmu nemaz nevar izturēt. Bet es jau sen esmu teikusi, ka aktieris nav profesija, bet dzīvesveids.

- Kā tu sevi redzi pēc gadiem daudzpadsmit? Vai būsi tautā mīlēta aktrise, ārkārtīgi spējīga režisore vai piekasīga aktiermeistarības skolotāja?

- Es ceru, ka visa cita starpā būšu vēl arī māte un laimīgas ģimenes dzīves īpašniece - karjera taču tev vecumā pie gultas nesēdēs... Bet! Gribētos gan nospēlēt vēl kādu lielu lomu, gan kļūt par režisori, gan par pedagoģi, taču negribētos būt kašķīgai. Starp citu, šajā lietā man ir savtīgi nolūki, zini, kāpēc man gribas būt pedagogam? Jo tas ir darbs ar jauniešiem, kas savukārt ir garants tam, ka nekļūsi pārāk vecišķa savā domāšanā (smejas)! Bet pirms tam - vai, dieviņ, cik vēl daudz jāpaspēj! Taču, kā mēdz teikt, gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem. Galvenais, ko gribētos sev novēlēt, - saskatīt tās iespējas, ko dzīve piedāvā.

Marija Bērziņa

Dzimusi 1980. gada 23. septembrī Rīgā

Māte - rakstniece un tulkotāja Lenvija Sīle, tēvs - aktieris Andris Bērziņš

Izglītība: Rīgas franču licejs, Latvijas Kultūras akadēmija, skatuves mākslas bakalaurs un režijas mākslas maģistrs

Latvijas Nacionālā teātra štata aktrise no 2007. gada

Spēlmaņu nakts nominācijas: 2005. gadā nominācija Gada debija par Kaķītes lomu (Par sunīti un kaķīti, teātris Skatuve) un Svetlanas lomu (Galka Matalka), 2008. gadā nominācija Gada aktrise par Kerijas lomu (Kerija. Retrospekcija), 2014. gadā nominācija Gada aktrise par Mollijas lomu (Molija saka jā!) un Šneidera jaunkundzes lomu (Kabarē), 2015. gadā nominācija Gada aktrise otrā plāna lomā par kora lomu izrādē Antigone, 2017./2018. gada nominācija Gada aktrise otrā plāna lomā - Vita izrādē Arī vaļiem ir bail

Koncerttūres Mans draugs Mārtiņš Freimanis režisore. Koncerti: 28. augustā Dzintaru koncertzālē, 22. septembrī Liepājā, 12. oktobrī Tukumā, 3. novembrī Jelgavā, 10. novembrī Aizputē, 30. novembrī Valmierā un 8. decembrī Rīgā, Ķīpsalas hallē

Hobijs: «Līvu kā tautas atbalstīšana. Savulaik biju līvu bērnu nometnē, bet pēc tam turpināju mācīties līvu valodu pie Julgī Staltes. Protams, es nevaru lepoties ar izcilām zināšanām, tomēr šo to saprotu, runāju un dziedu. Esmu līvu skartais - esmu tur piekrastē dzīvojošais un katru gadu pieslēdzos Līvu svētkiem, par kuriem man ir liels prieks. Starp citu, un to gan varu pareklamēt - šajā rudenī Latvijas Universitātes paspārnē beidzot tiks atklāts Lībiešu institūts. Tā tiešām ir ļoti nopietna lieta, jo Latvijā līdz šim nekad nav bijusi iespēja mācīties līvu valodu - tikai fakultatīvi. Izskatās, ka šobrīd tā lieta virzās uz priekšu, un ir cilvēki, kas pie tā strādā ļoti nopietni un akadēmiski»