RECENZIJA: Snow Patrol “Wildness”
Ziemeļīrijā izveidotās grupas “Snow Patrol” septītais studijas albums – ja līdz šim kritiķi tās stila definīcijas meklējumos sliecās uz alternatīvā roka un indīroka pusi, tad nu jau laikam tuvākās asociācijas būtu velkamas ar kaut ko postbritpopam vai pat vienkārši popam līdzīgu.
Grupa dibināta 1994. gadā, bet slavas virsotnes izkaroja līdz ar trešo studijas ripuli “Final Straw”, kas tika izdots 2003. gadā un sasniedza britu topa trešo pozīciju. Kopš tiem laikiem “Snow Patrol” kāju no gāzes pedāļa nav noņēmuši, un visi turpmākie albumi, ieskaitot jaunizcepto “Wildness”, tikuši britu Top 3. Neviena atmiņā paliekoša dziesma šiem īriem/skotiem/angļiem, tas ir, britiem gan nav padevusies kādus gadus desmit (pēdējās - “Signal Fire” un “Take Back The City”), taču grupa ar jauniem studijas darbiem jau arī bija uz septiņiem gadiem pamirusi - iepriekšējais studijas darbs “Fallen Empires” datējams ar 2011. gadu, arī labāko dziesmu kompilācija izdota pirms tāliem pieciem gadiem. Kas attiecas uz “Wildness”, tas ir pirmais pilnais studijas albums ar Džonu Makdeidu oficiālā grupas dalībnieka statusā - līdz šim šis taustiņnieks, ģitārists un bekvokālists piepalīdzēja tikai koncerttūrēs. Kopumā desmit dziesmas, kurām “de luxe” versijā nāk klāt vēl piecas šo gabalu alternatīvās versijas.
PAR. No “Snow Patrol” fanu atsauksmēm internetā: “Jaunais albums ir vienkārši elegants - ideāls, lai to klausītos pārnākot mājās pēc darba, kad viss ir noriebies un gribas visus pasūtīt pie velna” - jā, tam gan šis disks der! Vēl tas labi derēs atskaņošanai “dzīvajā” stadionos, piemēram, tādas dziesmas kā “Empress” vai intrigu vēstošā “A Youth Written In Fire” uzreiz var iztēloties atskaņojam tūkstošgalvainas auditorijas priekšā. Pati labākā dziesma gan ir melodiskā un atmiņā paliekošā “Don’t Give In”, lai arī tās galvenā tēma atkārtojas līdz nelabumam. Rezumējot: sanācis tāds britu Brūsa Springstīna krustojums ar agrīno “Coldplay”. Ar atgriešanos, “Snow Patrol”!
PRET. Pirmais iespaids parasti rodas no pirmās dziesmas, un tā šeit ir reti neizdevusies - ja kāds grib izprast šī albuma bezjēdzīgumu, pietiks ar himnisko “Life On Earth”, kas piecas minūtes virpuļo ap vienu un to pašu tēmu. Par laimi, tālāk tik traki nav, tomēr popsīgu vai vienkārši diez ko nepadevušos gabalu te ir gana - “What If This Is All The Love You Ever Get?”, “Soon”, “Life And Death” u.c.