No šīs nedēļas seriālā Viņas melo labāk parādījies jauns tēls – Madara, kuru atveido Zane Dombrovska. Aktrise un dziedātāja vai dziedātāja un aktrise? Šķiet, ar šo jautājumu Zane pati joprojām nav tikusi skaidrībā.
Darbs seriālā = darbs profesijā
Šī pirmdiena pašmāju seriālā Viņas melo labāk deva jaunu tēlu - 25. sērijā sevi pieteica Madara. «Madara ir diezgan kārtīga un naiva meitene, taču arī šādas meitenes grib mīlēt,» īsumā sevis atveidoto tēlu raksturo aktrise Zane Dombrovska. «Man Madaras domāšana likās sveša - man viņa likās lētticīga, bet laikam jau tā ir, ja iemīlas, tad tic tikai tam, kam grib ticēt. Taču man vienmēr ir patikušas raksturlomas, un Madara no sākotnēji diezgan nesievišķīgas un konservatīvas meitenes notikumu gaitā kļuva drosmīgāka tieši kā sieviete. Es kā aktrise varēju ar to spēlēties, tas man ļoti patika.» Piedalīšanos seriālā Zane sauc par «terapeitiski foršu piedzīvojumu», jo viņai ir augsta paškritika, un, vēlāk nofilmēto vērojot, viņa sev piesienoties pat tādās epizodēs, kurās to nevajadzētu darīt. Zane arī sajūsminās par lietuviešu režisora Sigita Račka darbu. «Man ļoti, ļoti patika viņa uzstādījums, ka drīkstam pašas par sevi pasmieties. Tā vispār ir ļoti vērtīga lieta, ko bieži vien piemirstu, bet tad cenšos sev atgādināt: kādos izšķirīgos brīžos, kad neko vairs nevar mainīt, vienkārši ļauties šai situācijai, par sevi pasmieties un atļauties būt smieklīgai. Es ļoti baudīju to, kā Sigits strādāja kadram, cik pārliecinoši deva virzību, taču tajā pašā laikā arī iespēju spēlēties ar lomu. Man tā bija ļoti patīkama pieredze un foršs darbs profesijā ar brīnišķīgu režisoru.»
Līdz šim seriālos Zane parādījusies tikai epizodiski. «Ēnu spēlēs mani nogalināja jau pašā pirmajā kadrā - visa sērija it kā bija par mani, bet es visu sēriju biju mirusi. Līdzīgi bija arī tad, kad piedalījos multfilmas Zelta zirgs ieskaņošanā: biju Princese, kas jāpamodina, taču viņa pašā pirmajā epizodē aizmieg, visu filmu noguļ un tikai pašās beigās izdveš dažus vārdus. Starp citu, man tāds mirējas liktenis: piedalījos arī operā Manona Lesko - viss pirmais cēliens bija manas kāzas, bet pēdējais cēliens bija filma, kurā es biju mirusi un mani raka smiltīs. Zudušajā laikā mani arī nogalināja un pēc tam izmeklēja, kurš to izdarījis. Arī Parīzes Dievmātes katedrālē un Adatā miru. Vēl bija epizode seriālā Bitīt’ kapos, kurā biju tāda dulla dāma, kas aizrāvusies ar selfijiem. Jā, tur mani nenogalināja, bet visapkārt bija zārki,» dzirkstoši smejas Zane.
Savulaik vēl pavisam jauniņā Zane Dombrovska sevi spilgti pieteica kā dziedātāja
Piedalīšanās seriālos uzliek attiecīgu zīmogu. «Man arī par to bija lielas pārdomas,» piekrīt Zane. «Par to, kas ir darbs seriālā, viedokli lielākoties veido tieši mūsu profesijas brāļi un māsas, jo skatītājs vienkārši ik vakaru ieslēdz televizoru, dzīvo līdzi, mīl un pārdzīvo par saviem varoņiem. Lēmums piekrist filmēties seriālā nes līdzi blakus efektus - neesmu radusi būt publisks tēls, bet tagad ir pienākums iet uz [seriāla jaunās sezonas] atklāšanu, ir intervijas un fotosesijas utt. Neesmu pie tā radusi, tā ir papildu slodze, ko uzliek šāda veida loma, taču darbs seriālā - tas ir darbs profesijā. Man liekas, ja šādas iespējas tiek dotas, tad tās jāizmanto, jo nekad nezini, kur tas var tālāk aizvest.»
Mūzika: veca mīlestība nerūs
Savulaik vēl pavisam jauniņā Zane Dombrovska sevi spilgti pieteica kā dziedātāja, vēlāk sevi apliecināja muzikālajās izrādēs Vestsaidas stāsts (Marija, 2006. gads) un Adata (Krista, 2007. gads), pēc tam sevi aizvien biežāk pieteica kā Latvijas Nacionālā teātra aktrise, bet nesen atkal ziņoja par atgriešanos pie mūzikas. Aktrise vai dziedātāja? «Es arī pati par šo lietu vienmēr mulstu. Uz mani laikam vistiešākajā veidā attiecas teiciens, ka pastāvēs, kas mainīsies,» smaida Zane.
Pabeigusi mācības Rīgas Doma kora skolā un ieguvusi izglītību mūzikas menedžmentā, dziedātājai precīzs redzējums par savām tālākajām gaitām nav bijis, taču laikam izvēles izdarīšanai līdzējušas abas minētās izrādes. «Kad biju pabeigusi Doma kora skolu, bija lielais jautājums, ko darīt tālāk, un es biju pietiekami drosmīga, lai gadu nemācītos nekur. Tolaik par Teātra fakultāti nebija pat domas, taču ļoti veiksmīgi sanāca: vilciens jau būtībā bija sācis braukt, bet es vēl paguvu tajā ielēkt. Izmācīties [Latvijas Kultūras akadēmijā] un iepazīties ar brīnišķīgiem pedagogiem, pie kuriem vēl tagad var vērsties pēc padoma,» savas profesijas iegūšanu atminas Zane. «Par aktrisi nevar izmācīties skolā, to var tikai darot, taču ir nepieciešama pamata bāze, lai vispār varētu komunicēt ar režisoru. Piemēram, jāzina, kas ir rampa vai Smiļģa horizonts - nepieciešama sapratne par jēdzieniem un terminiem, apgūt runas mākslu un skatuviskās kustības.» Taču pagājušajā gadā aktrise priekš daudziem negaidīti aizgāja no štata vietas teātrī. «Es biju strādājusi teātrī desmit gadu, pienāca Jēzus vecums, 33 gadi, kad gribējās pārmaiņas. Man likās, ja aiziešu no teātra, vairs nebūšu aktrise, bet pieredzējušāki kolēģi man atgādināja, ka esmu tomēr Latvijas Kultūras akadēmijā beigusi aktieru fakultāti, šo profesiju man neviens nevar atņemt, turklāt es taču neaizeju no profesijas, bet tikai no darba.»
Nekur gan aizgājusi viņa nav - tepat teātru dzīvē vien grozās, taču vairāk muzikālā griezumā. «Šo sezonu teātrī esmu strādājusi citādākā profilā, un man bija ļoti interesanti,» skaidro Zane. «Es biju ļoti sailgojusies pēc mūzikas - tā ir veca mīlestība, kas nerūs. Savukārt teātrī es biju apguvusi daudzas lietas, kuras gribējās pamēģināt pašai realizēt. Lai to izdarītu, citi mācās par režisoriem, bet man tas nelikās saistoši.» Viņai vairāk saistoša šķitusi joma, ko varētu dēvēt par mūzikas režisēšanu teātra vajadzībām. Tā, piemēram, ņemta dalība Nika Matvejeva koncertu rīkošanā, strādāts pie Ditas Lūriņas jubilejas koncertiem. «Dziesmas pāraranžējām krustām un šķērsām, preparējām tās un pārveidojām, tulkojām un miksējām utt. Teātris ir tendēts uz atmosfēras radīšanu, līdz ar to arī mūzikā teātrī var atļauties vairāk brīvības. Šī teātra pasaule man tik daudz gadus ir bijusi blakus, ka tā iedvesmo ieraudzīt dažādas iespējas,» sajūsminās Zane. Par vēl vienu viņas prieka avotu kļuvis aktrišu trio Saldais, kurā bez viņas pašas ir arī Dita Lūriņa un Ērika Eglija, bet kā ceturtā pievienojusies arī Lelde Dreimane. «Joprojām izklaidējamies popmūzikā,» smejas Zane. «Mums bija Līvi - dziesma Es karājos tavā bizē tika mērcēta saldumā. Pēc tam līdzīgi izmērcējām arī Lingu ar Nāc dejot!, mājās briest arī citi nedarbi. Teātra domāšana ar pavisam citu skatījumu uz konkrētajām dziesmām: ņēmām raupju čaļu dziesmas un pārveidojām tās par meiteņu dziesmām.»
Nepieciešams komandas darbs
Savas muzikālās karjeras laikā Zane izdevusi trīs albumus, kā arī piedalījusies dažādās koncertprogrammās un viesmūziķes statusā arī citu kolēģu ierakstos. Martā dziedātāja prezentēja savu jaunāko singlu Man tas netiek klāt, kas tiek solīts kā priekšvēstnesis lielākiem darbiem. «Šī atgriešanās mūzikā man ir diezgan grūta, jo desmit gadu teātrī tomēr ir ieviesuši zināmas korekcijas,» paškritiski atzīst Zane. «Dziedāju, kur man palūdza, bet vienmēr ir gribējies savu lietu, bet šādai savai lietai vajadzīgi domubiedri. Teātrī man ir skatuves partneri, bet mūzikā man ir diezgan liela vientulība. Kad nonācām pie singla, bija tikai tās autors un manas pirmās grupas ģitārists Kaspars Ansons: digitālās mūzikas priekšrocība ir tāda, ka saspēlēšanās notiek uz citas bāzes, ierakstu pēc tam var sakārtot un salikt, taču mūzikā, tāpat kā teātrī, lielais veiksmes stāsts ir komandas darbā. Piemēram, kad rakstījām singlu, tā tekstam sākotnēji bija deviņas versijas. Sēdējām ar manu draudzeni Annu Klēveri un domājām, kura no tām ir labākā. Baudīju savu komandu teātrī, ka man ir šādi domubiedri, ar kuriem varu diskutēt.»
Protams, muzikālajā jomā dziedātāja šobrīd var paļauties uz pazīstamā producenta Kaspara Ansona palīdzību, taču pie sava skanējuma var tikt tikai tādā gadījumā, ja dziesmas autors esi pats… «Nu, tur jau tā lieta!» nopūšas Zane. «Es nezinu, kur mani tālāk šis ceļš vedīs. Kad veidojām repertuāru grupai Saldais, aranžējumus veidoju es - mācos strādāt uz datora, ar mūzikas programmām, labprāt sadarbojos ar mūziķiem, kuri arī programmē. Dators piedāvā miljardiem iespēju, bet brīžiem paliek nevaldāms. Kaut ko taisu, bet pagaidām vēl nejūtos tik varoša, lai strādātu pilnīgi viena, vēl jāmācās. Redzēs, kā man ies,» savās prognozēs piesardzīga ir dziedātāja. Taču, ja ies labi, varbūt pat jau šajā rudenī no Zanes Dombrovskas tiks dzirdēts kas jauns. Bet kopumā - «esmu atvērta visādiem interesantiem piedāvājumiem», saka Zane. «Šobrīd kopā ar aktieru kompāniju veidojam programmu par Latvijas mūziklu tēmām - pirmizrāde būs 29. jūlijā Kandavā. Šo programmu veidojam kopā ar brīnišķīgu kolēģi Madaru Botmani, kura ir kostīmu māksliniece - man liekas, ka mums veicas ļoti labi. Gribas vienmēr atrast kaut ko jaunu, esam izdomājušas dažādas interesantas, jaunas lietas - spēlējam un spēlējamies!» joko Zane. «Man dažkārt pārmet to, ka nekad nav gana, gribas vēl un vēl kaut ko jaunu, bet man liekas, ja nu Dieviņš ir devis man spējas radīt kaut ko jaunu, tad lai šis jaunais arī līp man klāt, man nav iebildumu! Izbaudu šo nezināmo, priecājos par visu, kas ar mani notiek. Darot dažādas jocīgas lietas, bieži vien rodas iespējas, par kurām nespētu pat iedomāties.»
***
Zane Dombrovska
• Dzimusi 1984. gada 19. jūnijā Rīgā
• Izglītība: Vecauces pagasta pamatskola (1990-1994), Auces Mūzikas skolas klavieru klase (1994-1998), Auces vidusskola (1992-1998), Rīgas Doma kora skola (1998-2002), Rīgas Doma kora skola, Mūzikas institūciju pārvaldība (2002-2004), Latvijas Kultūras akadēmija, dramatiskā teātra aktiera māksla (2007-2011)
• No 2007. līdz 2017. gadam Latvijas Nacionālā teātra aktrise, piedalījusies vairāk nekā 30 teātra iestudējumos. Par Kristas lomu iestudējumā Adata nominēta teātra balvai Spēlmaņu nakts kategorijā Gada debija (2007), par Agneses lomu iestudējumā Zudušo laiku citējot nominēta balvai kategorijā Gada jaunā skatuves māksliniece (2013)
• Albumi: Tā ES (2006), Es… un tu… (2010), 7 dienas (2013)
• Hobijs: «Man ļoti patīk lidot ar paraplānu, tikai man šobrīd tam nav laika. Saka, ka tad, kad ir ģimene un bērni, tad šādas lietas darīt vairs negriboties, bet es pagaidām to vēl varu atļauties»
