Šodien noslēdzas Pasaules kausa futbolā grupu cīņas, un tālāk tikušās valstsvienības sāks gatavoties izšķirošajiem notikumiem. Tāpat kā Latvijas Televīzijas (LTV) futbola komentētāju brigāde, kuras galvgalī, kā ierasts, ir Anatolijs Kreipāns.
Jau ducis čempionātu
Pieredzējušais sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns komentēja Pasaules kausa futbolā atklāšanas spēli starp Krieviju un Saūda Arābiju, tāpat viņš būs kopā ar skatītājiem arī izšķirošajos mačos - gan abos pusfinālos, gan finālā. LTV visus Eiropas un pasaules čempionātu finālturnīrus rāda no 1996. gada, tos visus komentējis arī Anatolijs. «Kopā sanāk seši Eiropas čempionāti, šis būs sestais pasaules čempionāts, tātad šis ir divpadsmitais lielais futbola turnīrs - ducis!» aicināts uz sarunu nedēļu pirms Pasaules kausa futbolā sākuma, rēķināja Anatolijs. Interesanti bija ar viņu parunāt tieši pirms šā turnīra, lai redzētu, cik labi gaidāmos notikumus pārredz erudītais sporta žurnālists. Šoreiz LTV komentētāju komandā deleģējuši Andri Auziņu un Matīsu Timofejevu (Ilvars Koscinkēvičs ir aizņemts mācībās), bet trijotnei kompāniju sastāda kāds no bijušajiem futbolistiem - Kristaps Blanks, Raivis Hščanovičs, Jurģis Kalns. «Lai jaunie mācās. Neko nedarot, neko arī neiemācīsies. Jebkurš meistars jebkurā jomā bijis māceklis,» prātīgi nosaka Anatolijs.
Šķiet, lielākas grūtības komentētājiem prasa sagatavošanās plašākai auditorijai mazāk zināmu valstsvienību spēļu komentēšanai - kurš gan zina kaut ko par, piemēram, Saūda Arābijas izlasi?! -, taču izrādās, ka ir tieši pretēji. «Vācijai un Argentīnai jāgatavojas pat vairāk nekā Marokai vai Irānai - tas nekas, ka zini šos spēlētājus, jo viņus taču zina visi, tāpēc nepieciešams atrast kaut ko interesantu, ko lielā līdzjutēju masa varētu arī nezināt. Informācijas gūzma par lielajām komandām ir nenormāli liela, grūti to visu apstrādāt. Piemēram, lūk, kas uz šo brīdi ir sagatavots par Argentīnas un Islandes maču (rāda izprintētu A4 formāta lapu kaudzi - aut.), bet, kas no tā visa noderēs, es nezinu. Varbūt tikai kāda trešā daļa, jo vienā konkrētā spēlē visu apkopoto informāciju nemaz nevar pagūt izmantot, savukārt, ja kādas izlases spēli ietrāpās komentēt vairākkārt, nedrīkst atkārtoties,» skaidro Anatolijs. Protams, turnīra gaitā informācija papildinās, kaut kas no savāktajiem materiāliem paliek neaktuāls utt., taču interesantākos materiālus vai aprakstus par sporta personībām žurnālists saglabā arī pēc šādiem turnīriem - varbūt noderēs citreiz.
Lai vecmāmiņām interesanti
Par Anatoliju Kreipānu pastāv pieņēmums, ka spēles gaitā viņš noteikti pagūs pastāstīt pat par spēlētāju vecmāmiņām un sievasmātēm.
«Nu, ja ir kaut kas interesants, piemēram, par Lionela Mesi vecmāmiņu, kāpēc gan nepastāstīt?!» smaida Anatolijs. «Pēdējā laikā tā vairs nav. 90. gadu otrajā pusē un vēl mazliet vēlāk tas bija aktuālāk, jo nebija tik plaši pieejams internets, savukārt man bija dažādi vācu sporta izdevumi, kuros bija pieejama interesanta informācija, kuru pat vēl tagad nevar atrast internetā. Taču jāuzsver, ka šādi pasaules mēroga turnīri ir pasākumi, kurus skatās ne tikai futbolisti. Starp citu, šāda veida sporta forumos visvairāk un visbiežāk jautājumi ir tieši no tādiem cilvēkiem, kuri ikdienā ar futbolu un sportu vispār nav saistīti. Jo Pasaules kauss ir notikums, kas interesē visus. Manā gadījumā tā drīzāk ir kā saruna ar skatītāju: viņš skatās, es skatos, kaut ko par to parunājam, un, ja man ir kaut kādas interesantas lietas stāstāmas, tad es ar tām padalos, nenovēršot viņa uzmanību no tā, kas notiek laukumā. Daudziem tas ir interesanti. Arī pašam ir interesants šis sagatavošanās process pat par tiem [spēlētājiem], par kuriem jau it kā zini, jo šķiet - nu, ko gan jaunu vairs var pateikt par Krištianu Ronaldu?! Bet šo to tomēr var gan!»
Lielākā daļa informācijas, protams, tiek gūta no interneta, taču Anatolijs smeļas ziņas arī no dažādiem specializētajiem izdevumiem, grāmatām utt. - viņa darbavietā izdevniecībā Mediju nams (izdod laikrakstu Neatkarīgā Rīta Avīze un žurnālu Sporta Avīze) pirms futbola čempionāta plauktos bija manāma vismaz desmit centimetru bieza kaudzīte ar savāktajiem materiāliem no interneta, pamatīgs dažādu izdevumu krāvums glabājoties arī Radio SWH, protams, arī mājās. «Man ir arī diezgan daudz DVD ar iepriekšējo čempionātu ierakstiem, skaistākajiem vārtiem, spilgtākajām spēlēm un personībām utt. Protams, šobrīd internetā var atrast jebko. Skaidrs, ka nevar salīdzināt agrāko laiku futbolu ar tagadējo - ir pavisam cits ātrums, dinamika, spēle ir daudz kompaktāka utt. Viss notiek daudz ātrāk, taču tas pats ir jebkurā sporta spēlē. Viss mainās, un futbols nav izņēmums. Taču, kad paskatās slaveno 1982. gada spēli starp Brazīliju un Itāliju, pat aizmirstas, ka tas ir 1982. gads. Gan tajos laikos bija pasaules klases meistari, gan tagad.»
Arī komentētāji ir cilvēki
Šķiet, ka Anatolijs komentē praktiski visus sporta veidus, taču tā neesot - tikai futbolu, hokeju, rokasbumbu, vieglatlētiku, spīdveju un motokrosu, arī biatlonu. «Iepriekšējās olimpiskajās spēlēs pirmoreiz komentēju, piemēram, šosejas riteņbraukšanu - to vienkārši vajadzēja. Ja kādā sporta veidā nejūtos droši, labāk cenšos no komentēšanas atteikties. Ja nav laika pietiekami labi sagatavoties, tad - arī ne. Piemēram, Pasaules kausa laikā starp divām čempionāta spēlēm piedāvāja komentēt vienu virslīgas spēli. Veči, beidziet, tā būtu haltūra! Tas galīgi neder! Ja es varu apvienot, tad jā, bet tā, ka pa galvu, pa kaklu, tad nē.»
Savas gaitas komentēšanas lauciņā televīzijā Anatolijs sācis 80. gadu beigās ar rokasbumbu, bet pirms tam klātienē stadionā - ar spīdveju un autokrosu. «Rokasbumbā bieži vien sēdēju [zālē] un palīdzēju rakstīt protokolus, un pie reizes darbojos arī kā informators. Tas attīsta pareizu runāšanu. Ja liels pūlis autokrosā, tur varbūt arī neviens neklausīsies, cik pareizi vai nepareizi latviski tu runā, lai gan personīgi man joprojām griež ausīs, ja dzirdu komentētājus, kuri laiž tirgus valodas līmenī.» Jāpiebilst, ka emocionāli spīdveju vai rokasbumbu komentējošs Anatolijs pamatīgi atšķiras no Anatolija, kurš komentē, piemēram, vieglatlētiku - to atzinis ne viens vien sporta līdzjutējs. Viņš pieļauj, ka mīlestība pret spīdveju un rokasbumbu radusies vēl jaunieša gados, komentētājam esot arī īpašāka attieksme pret sportistiem, kurus viņš pazīst personīgi, bet vispār - viņš vienmēr priecājoties par sportistiem, kuriem, neatkarīgi no valsts un tautības, izdodas kaut kas patiešām izcils. «Piemēram, pēdējoreiz biju emocionāli ārkārtīgi saviļņots, kad nupat Sindija Bukša Rīgas kausos 100 metru distanci noskrēja 11,29 sekundēs - kad ieraudzīju rezultātu, man sen nebija bijis tādu emociju! Daži jau rakstīja, ka Kreipāns gandrīz apraudājās… Nu, tik traki nebija, bet tāds kamols kakla tuvumā jau bija gan!» smejas žurnālists. Viņš arī neslēpj, ka dažas komandas vai sportisti viņam simpatizē vairāk: «Jebkurš komentētājs ir dzīvs cilvēks, kuram ir gan simpātijas, gan antipātijas - ja kāds mēģina iestāstīt, ka ir absolūti objektīvs, tie ir meli. Simpātijas vai antipātijas var rasties arī procesa, tas ir, spēles gaitā. Piemēram, iepriekšējā Pasaules kausā futbolā par vienu no lielākajām manām simpātijām kļuva Kolumbijas izlase, tāpat pirms vairākiem turnīriem bija ar Čīli. Bet antipātijas gan vajadzētu censties apslāpēt, nevajag aizvainot citu komandu fanus.»
No bumbas pie pildspalvas
Pats Anatolijs profesionāli ar sportu nekad nav nodarbojies, lai gan skolas gados bijis neslikts futbola vārtsargs. «Pat pusprofesionāls sportists nekad neesmu bijis, spēlēju tikai savam priekam,» viņš pieticīgi saka. «Ilūkstes sporta skolai netālu bija filiāle, divreiz vai trīsreiz nedēļā patrenējāmies - vajadzēja ar autobusu pabraukt tikai divas pieturas. Iesākumā bija turnīri Ādas bumba, tad Vārpas čempionātā vajadzēja būt jauniešu komandai - labākos dažkārt iesaistīja arī lielajā komandā, bet tas bija pašreizējās Latvijas otrās līgas līmenis. Pēc tam komanda iekļuva pirmajā līgā, un treneris cerēja, ka studēšu vēsturi toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet man jau bija sen izdomāts, ka sporta žurnālistika interesē vairāk. Pārcēlos uz Rīgu.»
Interese par sportu Anatolijam bijusi jau no bērnības. «Visi puikas skolas vai vismaz pagalma līmenī kaut ko šajā jomā darīja, arī spēles nelaidām garām. Vienalga, vai tas bija Radiotehniķis, Dinamo, Daugava, VEF vai TTT - visu Latvijas meistarkomandu spēles, ja vien bija laiks, skatījos. Cik nu rādīja PSRS čempionātus vai lielās sacensības, skatījos arī tās. Neatceros, kādā sakarā mēs bijām ar klasi reiz sporta skolotāja vadībā aizbraukuši līdz pilsētai - tas bija 5. vai 6. klasē, bet kioskā nopirku savu pirmo sporta žurnālu. Tas nebija par futbolu vai motosportu, bet gan par vieglatlētiku. Tiem laikiem ļoti interesants žurnāls!» ar smaidu atminas Anatolijs. Starp citu, mācību vidusskolā laikā viņu pie sevis aicinājis vieglatlētikas treneris Romualds Zigmunds, kuram bijuši skrējēji PSRS mērogā un pat starptautiskā līmenī, bet «bumba man tomēr likās tuvāka», atzīst Anatolijs.
Bumbu viņš gan nomainījis pret studijām Latvijas Universitātē, žurnālistikā. «Nolēmu, ka kolosālākā iespēja palikt vidē, kura tev vistuvākā, ir kļūt profesionālā līmenī par sporta žurnālistu - vari iekļūt šajā vidē tik dziļi, cik varbūt neizdodas pat lielai daļai sportistu. Protams, tas nav labs piemērs studentiem, taču, sākot no otrā kursa, es Preses namā pavadīju daudz vairāk laika nekā fakultātē... Esmu bieži atkārtojis to, ko tolaik teica profesors Ābrams Kleckins: par žurnālistu nevar izmācīties, par žurnālistu var kļūt vai nekļūt. Es to sapratu burtiski un devos kļūt - uz Preses namu.» Aptuveni rēķinot, Anatolija Kreipāna kā rakstošā žurnālista stāžs ir teju 40 (!) gadu, taču papildus tam vēl ir arī darbs LTV un Radio SWH - milzīgs darba apjoms! «Es to mēģinu ierobežot,» atzīst komentētājs. «Taču, lai fiziski uzturētu sevi sportiskā formā, divas vai trīs reizes nedēļā eju uz sporta zāli - tas palīdz. Turklāt - pasaulē bez sporta ir arī daudz citu interesantu lietu!» Neatkarīgās apskatnieka ziņkāre gan tiek aprauta pašā saknē, jo «daudz citas interesantās lietas» vienalga saistītas ar un ap sportu - tās ir grāmatas, kuras Anatolijs pircis jau no padomju laikiem, kad pie Vērmanes dārza, Tērbatas ielas sākumā, sapirktas daudz un labas grāmatas par tā laika slavenībām. Grāmatu pirkšana turpinās arī šajos laikos. «Nesen izlasīju kolosālu grāmatu par Johanu Kruifu, vēl arī interesantu biogrāfiju par Bufonu, nupat nopirku par Klopu, par Grecki, par Gvardiolu, par Ezilu, par Ančeloti,» aizrautīgi uzskaita Anatolijs. «Man ir daudz sporta grāmatu, kuras vēl neesmu izlasījis. Jā, bet kad līdz tām visām tikšu - to gan es nezinu...»
***
Vai prognozē labāk par Kreipānu? (Ko nedēļu pirms čempionāta teica Anatolijs Kreipāns)
• Šajā čempionātā visvairāk negribētos piedzīvot kaut kādas cīņas ārpus futbola laukumiem - līdzjutēju masu kautiņus un tamlīdzīgi, taču tas droši vien būs neizbēgami. Taču jācer, ka nekas tāds nenotiks, jo gan jau drošības pasākumi būs ļoti augstā līmenī.
• Man viena no lielākajām intrigām būs Krievijas izlase, jo kaut kas tik briesmīgs, kā viņiem tagad notiek… Divu nedēļu laikā komanda pēkšņi nevar sākt spēlēt galvas tiesu pārāk, bet nu - redzēsim.
• Ar lielu interesi gaidu Brazīlijas spēles, jo šī izlase pēdējā laikā ir ļoti mainījusies - gan saistībā ar treneru maiņu, gan jaunu spēlētāju piesaisti. Brazīlija atkal sākusi spēlēt brazīlisku futbolu.
• Interesanta būs Spānija, kurā parādījušies jauni un ļoti interesanti spēlētāji, kuri izsalkuši pēc panākumiem. Argentīna - Lionels Mesi taču ar savas valsts izlasi vēl neko nav uzvarējis, viņiem ir ļoti pieredzējusi aizsardzības līnija, taču - lai viņi vispirms vēl tiek ārā no grupas... Vācija - tradicionāli spēcīga. Ļoti labas būs Francija un Beļģija - francūži vispār, man šķiet, varētu uzlikt trīs līdzvērtīgus sastāvus, gluži tāpat kā Vācija.
• Lai neapvainojas angļu fani, taču, man liekas, ja kāda no lielajām topa valstīm šajā Pasaules kausā arī neuzvarēs, tad tā būs Anglija. Ja viņi to izdarīs, tas būs milzīgs pārsteigums, un man būs tikai un vienīgi prieks par futbola dzimtenes pārstāvjiem.
• Kuras komandas būs finālā? Nav iespējams paredzēt. Pārsteigumi būs, taču, ja runājam globālā līmenī, tas ir, sākot no pusfināla, domāju, ka ne. Var nosaukt kādas piecas vai sešas [favorītkomandas], bet es šaubos, vai parādīsies kāda astotā vai devītā, kas pēkšņi tiks finālā. Nedomāju, ka gaidāmi tādi pārsteigumi kā 2004. gadā Eiropas čempionātā, kad uzvarēja Grieķija. Mēs varam nosaukt vairākus favorītus, taču tituls ir viens, un uz goda pjedestāla ir tikai trīs vietas, tātad vismaz daži no favorītiem tik un tā paliks aiz tā.