RECENZIJA: Prāta Vētra "Par to zēnu, kas sit skārda bungas"

Lai cik tas būtu neticami, nākamgad mūžam jaunā latvju supergrupa "Prāta vētra" varēs atzīmēt savas pastāvēšanas trīsdesmitgadi.

Jaunais ripulis ierakstīts trīs dažādās vietās - Rīgā, Ikšķilē un Stokholmā, un, kā jau ierasts, tam ir trīs versijas - latviešu, krievu un angļu (salīdzinot ar latvisko versiju, “Wonderful Day” ir par vienu dziesmu mazāk), turklāt padomā ir arī vinila plates formāts.

Pagaidām nav dzirdēts, ka šī jubileja tiks kā īpaši atzīmēta (varbūt ar kādu labāko dziesmu izlasīti?), bet šobrīd atzīmēšanas vērta ir jaunā albuma iznākšana - “skārda bungu zēns” pēc skaita ir jau divpadsmitais “prātnieku” studijas albums. Jāatgādina, ka iepriekšējais albums “7 soļi svaiga gaisa” tika izdots 2015. gadā. Jaunais ripulis ierakstīts trīs dažādās vietās - Rīgā, Ikšķilē un Stokholmā, un, kā jau ierasts, tam ir trīs versijas - latviešu, krievu un angļu (salīdzinot ar latvisko versiju, “Wonderful Day” ir par vienu dziesmu mazāk), turklāt padomā ir arī vinila plates formāts. Albuma noformējumā izmantotas slavenā nīderlandiešu fotogrāfa Antona Korbijna bildes, viņš ir arī CD vāciņa dizaina autors. Lielākās novitātes skatāmas dziesmu autoru sadaļā, kur bez “Prāta Vētras” un grupas ilggadējā basista Ingara Viļuma lasāmi arī albuma producentu, zviedru Povela Olsona un Davida Larsona, vārdi. Atsevišķās dziesmās savu roku ir pielikuši arī Arnis Račinskis un Sergejs Timofejevs. “Viens no albumu raksturojošiem lielumiem ir prieks - prieks radot dziesmas, prieks sadarbojoties, prieks dziedot un spēlējot, prieks, esot kopā ar draugiem kopš bērnudārza laikiem,” tā tiek pieteikts albums. Nav vairs aiz kalniem arī “prātnieku” tūre - tai starts tiks dots 21. jūlijā, Jelgavā.

PAR. Šis albums turas uz trīs dziesmu vaļiem. Pirmais - enerģiskā tituldziesma, kas pēc savas dinamikas atgādina kaut ko no spītīgā kaķēna, kurš negribēja doties jūrasskolā, tematikas. Otrais - lēnīgi skaistais hits “Tevis dēļ”. Un trešais - fantastiski superīgā “Pašu dārgāko”, dēļ kuras vien ir vērts klausīties visu šo ripuli. Pagrūti definēt vērtējumu par kopā ar krievu aktrisi Marinu Kravets iedziedāto “Ka ja iskal tebja”, jo par to labāk spriest krievu valodā runājošajai auditorijai, taču laikam jau tomēr šo dziesmu jāliek izdevušos kategorijā. Vēl ir pārītis dziesmu, piemēram, “Ogles” un “Bezgalīgs stāsts”, kas noteikti labi izklausīsies koncertos, bet diskā tās tikpat labi var būt, kā nebūt. Par tekstiem - ja neskaita dziesmu “Pirmais latvietis uz mēness”, tad nekādu milzu dziļo vēstījumu tajos nav, taču par tukšiem tos arī nevarētu dēvēt.

PRET. Zviedru producenti nav pievīluši, proti, jau bija aizdomas, ka grupas “ABBA” un Eirovīzijai tipisko saldeno hitu dzimtenes pārstāvji spēs visu sačakarēt, un to viņi ir arī izdarījuši… Pirmās emocijas no sērijas “kas tas tāds?!” pārņem klausoties ar īriski zviedriskiem ritmiem apveltīto dziesmu “Kas būs - būs”, kurā 43 gadus vecais Renārs Kaupers vēsta, kā slēpjas pie savas iecerētās mājas un nevar vien sagaidīt, kad viņa dosies uz augstskolu. Taču tā ir tikai prelūdija, kurai seko šķebinoši saldā kā torte “Kristīne” dziesma “Šokolādes saldējums”, kuras piedziedājums atgādina brāļu trio “Bee Gees”, un kuru savā programmā diez vai iekļautu pat Nikolajs Puzikovs. Šo “garām kasei” triloģiju turpina “Paralēles”, kas varētu būt tapusi arī 80. gadu sākumā un pasmelta ansambļa “Modo” (vai “Eolikas”) repertuāra, tiesa, šajā gadījumā situāciju mazliet glābj Denisa Paškeviča saksofons. Kas domāts ar “a capella” jeb “Cosmos” stilā iedziedāto “Mans draugs”, netop īsti skaidrs, taču labi - tā ir tik īsiņa, ka netraucē. Pats grūtākais ir vērtēt dziesmu “Pirmais latvietis uz mēness”, kuras himniskā melodija un patriotiska patosa pārpilnais saturs daudziem droši vien liks nēzdodziņā slaucīt aizkustinājuma asaras - iespējams, ka šāda reakcija arī ir pareizā, taču šobrīd, kad katrs otrais kaut ko cep, rok, nes, rada un visādi citādi darbojas veltot to valsts simtgadei, šis pasākums jau ir sakritis uz nerviem, tāpēc šis neapšaubāmais hits tomēr ieskaitīts “mīnus” kategorijā. Noklausoties albumu, šķiet, ka “Prāta Vētras” vīri izmisīgi centušies atgriezties laikos, kad vēl pavisam jaunie jelgavnieki pilnās burās metās iekarot latvju mūzikas skatuvi, tāpēc dziesmas būvētas ar pārspīlētu degsmi un mākslīgi uzturētu jaudu. “Bet par to zēnu, kas sit skārda bungas/ Tu, ja vien vēlies, atkal vari kļūt”. Nevar vis, nav jums, veči, vairs divdesmit… Rezumējot: pārliecinoši sliktākais albums “Prāta Vētras” vēsturē.