RECENZIJA: Jauno Jāņu Orķestris "Ieviņa"

Visu šo divu nedēļu garumā iieilgušo brīvdienu ar nelielu darbadienu piešprici ietvaros gadījās arī pa kādam labam muzikālajam pasākumam (nevar taču visu laiku tikai šašlikus cept un alu dzert…), piemēram, Jura Kaukuļa stūrētās jaunā folka grupas “Jauno Jāņu Orķestris” jeb “JJO” jaunā studijas albuma iesvētības mūzikas namā “Daile”, kas notika 30. aprīlī.

Starp citu, šī vieta no koncertu apmeklēšanas iepatīkas aizvien vairāk - visu var labi redzēt un dzirdēt, klausītāji viens otram uz galvas nekāpj utt. Izskanēja gan dziesmas no jaunā materiāla, gan arī iepriekš radītie “JJO” skaņdarbi.

Jaunajā albumā iekļautas 12 kompozīcijas, tostarp arī raidstacijās jau dzirdētie singli “Salti pūta ziemas vēji” un tituldziesma “Ieviņa”. Dziesmu autors ir Juris Kaukulis. Atgriezties pie dziesmu radīšanas ar dainu vārdiem viņu pamudinājis nejaušs notikums. “Pažobelē uzgāju 19. gadsimta gleznu, kas piederējusi manam vectēvam. Attēlu - kamanas un braucēju kažokā -, sagrauzis laika zobs, tāpat arī zudis autora vārds un stāsts par to, kā glezna nonākusi pie vectēva. Restaurējot gleznu un ejot pa pēdām vectēvam, radās veltījums viņam - pasaules apceļotājam, karavīram un dzīves mīlētājam,” tā mūziķis. “Dainas esam lietojuši kā dzejiskus motīvus jaunradei, nevis nemainīgi muzejiskas vērtības. Viens aiz otra dažādi folklorā sastopamie arhetipiskie motīvi kā puzles gabaliņi sasaistījās jaunās kombinācijās - pirmā dziesma vēlāk apauga ar citām. Tie ir stāsti, kas arvien atgriežas cilvēcisku attiecību krustcelēs - dziesmas no intīmiem čukstiem līdz mežonīgām dejām, un, ko tur slēpt, tieši nerātno dainu krājums akumulējis pamatīgas enerģijas rezerves.”

“Ieviņa” ir savulaik uz “dzelzs vilku” bāzes radītās folka grupas otrais studijas ieraksts, ko iedvesmojuši dainu teksti un motīvi. Pirmais grupas albums “Kālabad” tika izdots 2013. gadā. “Šoreiz priekšplānā ir bagātīgs stīgu instrumentu lietojums un balsu krāsas. Jaunu skaņas sazemējumu devis arī grupas jaunākā dalībnieka, akadēmiski skolotā rokmūziķa Andra Veinberga kontrabass. Neesam vairījušies arī no elektroniskiem skaņu rīkiem otrajā plānā, bet pasaules elpu un krāsu ierakstā ienes pa kādam cittautu instrumentam,” piebilst Juris Kaukulis. Pašlaik bez viņa “JJO” sastāvā vēl ietilpst Ieva Strode (balss, vijole), Kaspars Tobis (sintezatori), Valērijs Cīrulis (balss, mandolīna), Andris Veinbergs (kontrabass) un Artis Orubs (bungas). Ieraksta producents - Aldis Zaļūksnis.

PAR. Pārliecinošs darbs, pēc modernās etnomūzikas augstākajiem standartiem. Izmantoti daudz un dažādi skanējumu pastiprinoši efekti, un kā nu ne, ja sastāvā ir tādi savi aroda meistari kā Kaspars Tobis un visur esošais Orubs! Kopējā vadlīnija tiek noturēta visa albuma garumā, līdz ar to kādu konkrētu kompozīciju grūti izcelt, tomēr kaut kā vairāk tīk tās, kurās ieskanas arī nedaudz “vilciski” motīvi, piemēram, “Vecaistēvs”, “Laumas meita” vai “Dzer, puisīt, alu”. Pēdējā no minētajām, tāpat kā visā šajā albumā, sevi spoži apliecina Ieva Strode. “JJO” noteikti būs (jau ir) ļoti pieprasīti pie ārzemju latviešiem, savukārt pie mums šis projekts varētu būt laba alternatīva Līgo svētku šlāgeru trakumam, piemēram, ar tādu dziesmu kā “Meitiņas dancoja”.

PRET. Aizvien tālāk no “dzelzs vilkiem”, aizvien dziļāk etnomūzikā - it kā jau viss pareizi, tā arī bija domāts. Taču, kad prezentācijas koncertā kontrabass tika nomainīts pret basģitāru, un arī visādi citādi “JJO” atgādināja par savu kādreizējo rokrakstu, publika atplauka krietni vien vairāk. Kas attiecas uz tekstiem, tad Juris pārāk nopietni iedziļinājies tajā Dainu skapja sadaļā, kur noglabātas nerātnās tautasdziesmas: redzēs, ko viņam laukos mītošie vecākā gadagājuma ļaudis teiks par dziesmām “Meitiņas dancoja” (“Danco, puisīt, cik tu gribi/ Neplēs manu lindraciņ’/ Es tev došu, cik gribēsi/ Kad māmiņa neredzēs”) vai “Ansītis” (“Ai, ai, Ansīti, tavu lielu rīku/ No zirga lēkdams, sagāzi sētu”) un tamlīdzīgi… Lai gan meldiņi ir lipīgi, tas nenoliedzami.