Rihards Sniegs. Superomes supermazdēls
No 22. marta ceturtdienās kanālā LNT skatāms interesants raidījums, kurā improvizācijas teātra aktieris Rihards Sniegs iepazīstinās savu 74 gadus veco (jauno?) omi Rasmu ar dažādām jauniešu iecienītām aktivitātēm, jaunākajām tehnoloģijām un sociālo portālu piedāvātajām iespējām.
Pārbaudījumi vecmāmiņai
Improvizators Rihards Sniegs televīzijas ekrānos iepazīts ar dalību STV Pirmā! translētajā realitātes šovā Kurš kuru, taču tur viņš kopā ar aktrisi Ievu Florenci ar dažādiem pārbaudījumiem tika mocīts pats, bet šovā Superome pārbaudīs vecmāmiņu Rasmu. «Labprāt būtu gribējis, lai šajā projektā piedalītos abas omes, bet otrai ir vairāk gadu, kāpjot pa trepēm, viņai ir biežāk jāatpūšas, līdz ar to šis piedzīvojums viņai būtu mazliet par traku. Arī kameras priekšā viņa būtu mazliet kautrīgāka, savukārt Rasmu tomēr izdevās pierunāt,» smejas aktieris.
AR SUPEROMI. Rasmas kundze kopā ar mazdēlu apguva dažādas jauniešiem aktuālas lietas, tostarp tika skolota hiphopa kultūrā / Foto: LNT publicitātes foto
Ideja par šādu raidījumu Rihardam radusies pavisam nejauši - 2015. gadā festivāla Positivus laikā. «Pat nezinu, kāpēc tobrīd par to iedomājos,» plecus rausta aktieris. «Tikko bija beidzies kāds koncerts, domāju dažādas izklaidīgas domas, un šī bija viena no idejām, kas vienkārši ienāca prātā. Pierakstīju to savā telefonā un pamazām sāku marinēt.» Šī marinēšana ieilgusi, jo sākotnēji nav bijis skaidrs, vai kādu televīziju šī ideja vispār interesē. «Iesākumā šajā projektā bija ieinteresēta cita televīzija, bet tā vēlējās katrā epizodē kādu citu omi, nevis tikai manējo. Taču man likās, ka tai obligāti ir jābūt manai omei. Ar svešu tas būtu pavisam citādi. Ar savu omi valda pavisam cita sirsnība un notiek tāda kā iepazīšanās, jo, piemēram, es daudz ko līdz šim nezināju par saviem vecākiem un arī vecvecākiem. Šajā gadījumā kopā piedzīvotais satuvina, jo ikdienā jau neko tik traku kopā nedarām. Turklāt esmu mācīts, ka vecāki cilvēki ir jārespektē, un citas omes šajā komēdijraidījumā es neatļautos tā mocīt, bet savu omīti ir vieglāk spīdzināt, var vairāk atļauties, jo tas ir tāpat kā attiekties pret sevi. Ja sevi es nežēloju, tad arī omīti atļaujos nežēlot,» joko Rihards.
Kā labs psihologs
Protams, nav jau tā, ka Rasmas kundze uz pārbaudījumiem tiek lauzta, cepinot vēderu ar gludekli. «Iesākumā viņai uz visu un visu laiku bija - nē! Ar kameru gāju pie viņas ciemos, lai kaut ko iefilmētu, un klāt bija arī viņas meita, mana tēta māsa, kas teica - klausies, bet tā taču laba lieta! Un tad reiz viņa tā kā saminstinājās, tā kā piekrita… Redzēju to vājuma mirkli. Lai gan ome turpināja teikt nē, ar laiku viņa pie šīs idejas pierada. Man šķiet, ka viņa pret šo pierunāšanu piedalīties raidījumā izturējās tāpat kā pret lielāko daļu aktivitāšu: sākumā ir kategorisks nē, jo - tas taču ir domāts jauniešiem, veciem cilvēkiem tas nav piemērots, ko tad es, es taču neko utt. -, bet, jo ilgāks laiks paiet, jo viņa aizvien vairāk aprod ar konkrēto domu un beigās piekrīt - nu labi! Bet pagāja diezgan ilgs laiks, līdz varējām sākt filmēt,» smaidot atceras Rihards.
STV Pirmā! publicitātes foto
DAŽĀDI PĀRBAUDĪJUMI. Kopā ar kolēģi Ievu Florenci trešajā šova sezonā Rihardam bija dažādi grūti pārbaudījumi, arī aitu cirpšana un kazu slaukšana. «Lauki ir forši, man patīk! Ir interesanti,» šos pārbaudījumus būtu gatavs atkārtot aktieris / Foto: STV Pirmā! publicitātes foto
Rezultātā Rasmas kundze kopā ar atraktīvo mazdēlu devusies tetovēties, iepazinusi virtuālo realitāti, apmeklējusi baristu meistarklasi, veikusi dažādas sportiskas aktivitātes, gājusi uz šautuvi, apguvusi repošanu un hiphopa deju mākslu, mācījusies braukt ar automašīnu utt. «Daļu no aktivitātēm realizēt bija diezgan sarežģīti,» atzīst Rihards. «Ome nezina, ko mēs darīsim konkrētajā dienā, tāpēc vienmēr pastāv risks, ka viņa to nevēlēsies darīt. Piemēram, gājām uz tetovēšanas salonu. Iesākumā likmes ir tādas - taisām vienādus tetovējumus! Taču ko darīt, ja viņa pateiks nē? Nevar taču viņu piesiet pie krēsla un ar varu notetovēt tikai tāpēc, ka tas ir nepieciešams raidījumam! Mēģināju pierunāt [ietetovēt] kaut vai nelielu punktiņu vietā, kur neviens to neredz, sak, mums būs vienādi tetovējumi, es kaut vai pēc tā vien visu mūžu par tevi atcerēšos, bet viņa - nē, nē, nē! Taču, kad ierosināju viņai tetovēt mani, viņa uzreiz teica jā!, nedomāja pat sekundi!» smejas aktieris un rāda uz savas rokas uztetovētu kaut ko nesaprotamu. «Tas ir burts R - viņa ir Rasma, es esmu Rihards. Viņai šī tetovēšanas ideja iepatikās tik ļoti, ka viņa aizrāvās un jau sāka domāt aizvien garāku tetovējumu, tā ka varu būt tikai priecīgs, ka man šobrīd nav notetovētas abas rokas vai vēl kas vairāk.»
Gaida omes atriebību
Kā jau visiem bērniem, arī Rihardam darīšanas ar vecmāmiņu lielākoties sanākušas vasaras brīvlaikā. «Kad biju mazs, lielākoties mani auklēja otra ome, taču vasarās ar omi Rasmu bieži vien dzīvojām laukos - Dārziņos, pa ceļam uz Salaspili. Kad vecāki bija prom, tad vienmēr varēju ar savu divriteni vai trīsriteni aizbraukt pie viņas ciemos,» savu bērnību atceras Rihards. «Man ome vienmēr likusies ļoti pozitīva - neatceros, ka viņa uz mani bērnībā kādreiz būtu dusmojusies vai kliegusi. Tiesa, es esot bijis perfektais un superpaklausīgais bērns - pat raudājis tikai tad, kad, ātri skrienot, kritis un nobrāzis celi. Es biju mierīgs, tāds lācītisķepainītis, kas sēž un savā nodabā kaut ko dara - pats sevi atceros kā diezgan bailīgu bērnu.» Aktieris domā, ka varbūt tieši no omes viņam ir pozitīvais skats uz dzīvi, kā arī humora izjūta. «Man vienmēr ir patikusi komēdija un humors. Mana mamma un tētis nav humorīgi, arī opis Dainis un ome Maija ne. Man bija vectēvs Raimonds, kurš nomira, kad biju tikai gadu vecs, un esmu dzirdējis, ka viņš bija rēcīgs. Tāpat kā viņš, es arī esmu garāks augumā [par pārējiem ģimenes locekļiem], un man vienmēr ir patikusi doma, ka esmu atsities viņā. Taču domāju, ka esmu atsities arī omē Rasmā - viņas humora izjūtā un mierīgumā.»
Rasma nav moderna vecmāmiņa vai, kā tagad ierasts teikt, advancēta. «Omei nav datora. Taču kādu dienu bija šoks - saņemu uzaicinājumu feisbukā no omes Rasmas. Ko, kāds ir izveidojis viņas viltus kontu?! Nav iespējams, ka viņa ir reģistrējusies, viņai taču nav pat datora! Drošības labad apstiprināju, bet vakarā pēkšņu saņemu videozvanu, skatos - man zvana tā reģistrētā Rasma! Izrādījās, viņai bija nopirkts smārtfons, ko es nezināju, lai ome var sazvanīties ar mazmazmeitām, kuras ir ārzemēs. Tāpēc bija nepieciešams internets, bet telefons izrādījās lētākais variants. Ome gan prot lietot mesendžeri, taču joprojām bieži vien netīšām kaut ko ne tā uz telefona saspaida,» smaidot stāsta Rihards. Superomes ietvaros Rasma gan daudz ko apguvusi, bet vēl nav zināms, kā ome sodīs savu mazdēlu - nofilmētas piecas epizodes no desmit, un pēdējā no tām vecmāmiņa liks Rihardam paveikt savu plānoto. «Man nav ne mazākās nojausmas, ko mēs darīsim. It kā varu izdarīt visu, šovs Kurš kuru jau mani ir sagatavojis visādām lietām, bet mani vienalga moka ziņkāre, kas notiks desmitajā epizodē.»
Traktora bieds
Šovs Kurš kuru tiešām varētu sagatavot daudz kam - jāatgādina, ka tas ilga trīs sezonas, kuru laikā Rihards kopā ar Ievu Florenci iejutās dažādu aroda meistaru tēlos, darot sev līdz tam neiepazītus darbus. «Reiz vadīju kāzas, kurās klāt bija arī šova producente [Luīze Feldmane], un viņa mani no tām atcerējās un paaicināja uz potenciālo tā vadītāju kastingu. Ierados, kad savu kastingu bija beigusi Ieva. Redzēju viņu pirmoreiz un nodomāju - kas tā par smaidīgu meiteni?! Man likās, ka viņa strādā televīzijā, bet izrādījās, ka viņa arī ir bijusi uz kastingu. Es tiku nākamajā kārtā, bet Ieva jau bija akceptēta [vadītājas lomai]. Šova producenti gribēja pārbaudīt mūsu savstarpējo ķīmiju, ja tās nebūtu, tad mainītu mani. Tas bija milzīgs spiediens, labprātāk to nebūtu pat zinājis! Uzreiz iegāju feisbukā un paskatījos mūsu ar Ievu kopīgos draugus, tas ir, parūpējos, lai būtu kāds ledlauzis sarunu tēmās - o, tu arī zini Marģeru?!» to atminoties, smejas Rihards. «Bet ar Ievu ir grūti vai pat neiespējami neatrast kopīgu valodu, man šķiet, ka viņai vajadzētu speciāli pacensties, lai tas neizdotos. Ieva ar visiem ir smaidīga!»
Lai gan TV ekrānos redzēti daudzi šī radošā tandēma piedzīvojumi, no kuriem daži šķiet diezgan traki, Rihardam kā pamatīgākais atmiņā palicis brauciens ar traktoru. «Tur bija milzīga mūsdienīgā kūts, kas nav kūts pēc mūsu ierastās izpratnes, pārpildīta ar tehniku. Saimnieks saka, ka visa šī ēka maksā kādu pusmiljonu. Jābrauc ar traktoru, tas milzīgs, vārti arī nav tādi, ka katrā pusē būtu lieks pusmetrs, un nezini, kā vadīt šo traktoru… Mierīgi vari nonest sienu, kas izmaksātu kādus simt tūkstošus. Vēl bija jāceļ siena ķīpa, gandrīz šo traktoru apgāzu - tas bija stresaini. Pamatīgi pasvīdu, bet kaut kā jau galā tiku.» Savukārt no pozitīvākajām lietām Rihards atminas bērnudārza aukles darbu. «Man vienmēr ar bērniem klājies viegli. Viņi ir kā mazi cilvēki, ar viņiem ir diezgan jautri. Ja pret viņiem attiecies kā pret pieaugušajiem, tur var atrast vielu daudzām komēdijām.» Viņam patikusi visa trešā sezona, kas bija veltīta lauku darbiem. «Lauki ir forši, man patīk! Ir interesanti. Mūsdienās daudz jauniešu neko tādu nedarītu - nu kurš tad mūsdienās vairs pats slauc govi?!» smejas improvizators.
Improvizācijas teorētiķis
Rihards Sniegs pārstāv Rīgas Improvizācijas teātri. «Jau tad, kad vēl biju pavisam maziņš, māsa gāja improvizācijas teātrī, līdz ar to zināju, ka šāda lieta eksistē. Aizbraucu uz Positivus, kur uzstājās Rīgas Improvizācijas teātris, pirmoreiz to redzēju savām acīm un sapratu - man arī tur jābūt! Pieteicos, sāku apmeklēt nodarbības un jau diezgan ātri kāpu uz skatuves. Laikam jau kaut kas manī bija, ja izpelnījos vietu pamatsastāvā, kā arī turpināju kopā ar savu grupiņu Art i Šok, ar kuru darām superinteresantas lietas.» Lai gan šķiet, ka improvizācija ir tāda teātra džemošana, saruna ar Rihardu liek to pārdomāt - viņš ir dziļi apguvis šīs teātra nozares teoriju. «Amerikā ir skola, kurā māca tikt pie komēdijas satura - tie ir teorijas soļi, ar kuru palīdzību kā programmētājs mehāniski un strukturēti nonāc līdz smieklīgām idejām. Tā ir ļoti matemātiska pieeja komēdijai. Latvijā to neviens nemāca. Mēs ar Art i Šok bijām aizbraukuši uzstāties uz Kopenhāgenu, lielā festivālā - cik grupas vispār ir aizbraukušas uzstāties ārpus Latvijas robežām?! Arī tur bija amerikāņu pasniedzējs, kas mācīja šīs idejas. Lai uzrakstītu smieklīgu skeču, līdz tai jānokļūst, ko arī māca šī skola. To nav viegli iemācīties, it īpaši tad, ja nav neviena, kas to pamāca - grāmatas tomēr īsti neatbild uz visiem jautājumiem, ja tādi rodas, jo ir tikai viens piemērs, bet tev vajag desmit. Līdz ar to mēs caur uzstāšanos arī paši joprojām mācāmies,» skaidro Rihards. «Kopš esmu sācis to visu mācīties, mans priekšstats par improvizāciju ir pilnībā mainījies. Jo vairāk tajā iedziļinies, jo vairāk atklāj kaut ko jaunu. Šī māksla ir lauciņš, kurā cilvēks var atdot ļoti daudz gadu no sava mūža un iemācīties ļoti daudz foršu lietu.»
Protams, improvizācijas māksla palīdz arī nopelnīt dienišķo iztiku - Rihards vada gan kāzas, gan korporatīvos pasākumus. «Kāzas vadīt ir salīdzinoši vieglāk, jo ir gatavs modulis, kas aptuveni tajās notiek: viesu sagaidīšana, pāris ierodas vēlāk, pēc tam visi dodas paēst, pusnaktī būs mičošana, tad - kūka utt. Ir izveidojusies konkrēta shēma, lielākajai daļai šāda veida pasākumu uzbūves skelets ir līdzīgs. Kad beidzas vasara, sākas ziema un iesākas korporatīvo pasākumu vadīšanas laiks, tad iestājas mērena panika, jo - kāzas taču bija vienkāršāk!» kā jokojot pasākumu vadīšanas aizkulises atklāj Rihards. «Kāzās galvenais ir jaunais pāris, un pārējie šajā pasākumā ir nokļuvuši viņu dēļ, līdz ar to koncentrējos tieši uz jauno pāri, taču nevis lieku viņiem nogurt, kaut ko darot, bet vairāk apspēlējot ar pārējiem viesiem, kāpēc esam šeit un kāpēc šī diena ir tik īpaša. Kāzās ģimenes ir dažādas, draugu ir daudz, arī pārstāvēto profesiju klāsts ir atšķirīgāks, bet korporatīvajā ballītē, ja tā ir kādai IT firmai, visi tiešām ir tikai IT džeki, un tas jau ir sarežģītāk. Dažreiz ir vieglāk, dažreiz ir grūtāk, bet tāpēc jau esi tur, lai iekustinātu [publiku], bet nav tavs pienākums rūpēties par to, lai viss būtu ideāli: ja cilvēks negrib atpūsties, nav uz to obligāti jāspiež. Galvenais, lai nebūtu tās aiz rokas raušanas dažādās aktivitātēs. Ja negrib, tad negrib - pats vainīgs! Taču iesākumā parasti lieku dot zvērestu, ka tiks darīts viss, ko es likšu. Un tad beigās nekādas izejas vai atpakaļceļa vienalga nav. Jā, tāpat kā omei. Un tā visu dzīvi,» joko Rihards.