RECENZIJA: Eduards Rozenštrauhs "Leģendas"
Šogad daudzu latviešu iemīļoto dziesmu autoram un izpildītājam Eduardam Rozenštrauham apritētu 100 gadi, un godinot izcilā ziņģu meistara piemiņu, notiek viņa simtgades jubilejas koncerti "Bij’ vasara toreiz tik zaiga".
Spriežot pēc visa, šī tūre aizrit pie pilnām klausītāju zālēm, jo, piemēram, kultūras namā “Ziemeļblāzma” iekārtoti pat trīs (!) koncerti - divi 18. martā un viens 21. martā. Ja tā, tad droši vien no mūzikas veikalu plaukties ātros tempos pazudīs arī šis albums, kurā atkārtoti iekļautas dziesmas, kuras bija pieejamas izlases albumā “Rozenštrauha dziesmas” 1993. gadā.
No albuma bukleta: “Trešā Atmoda mums atdevusi daudz no līdz šim noliegtā, neatzītā, tautai nolaupītā. Un, ja 1988. gada 7. oktobra “dziedošajā revolūcijā” blakus citām dziesmām tauta Mežaparkā dziedāja arī “Zilo lakatiņu”, tad tas ir spilgts apliecinājums tam, ka pienācis arī Eduarda Rozenštrauha atzīšanas laiks.” Šajā izlasē iekļautas 18 dziesmas, kuras izpilda Viktors Lapčenoks, Dainis Porgants, Žoržs Siksna, Margarita Vilcāne, Aija Kukule, Andris Daņiļenko, Miķelis Gruzītis un citi latvju estrādes dižgari.
PAR. Ja jau koncerti ir izpirkti, tad kaut kādai klausītāju daļai ir vitāli nepieciešams dzirdēt “Vecās likteņdzirnas”, “Zilo lakatiņu”, “Pa kuru laiku nosirmoja jūra”, “Ai, māte Latgale”, “Tur, kur Gauja”, “Tiem, kas nepārnāca”, “Kādai meičai Cesvainē” un citus Rozenštrauha meldiņus. Lūk, viņiem tad arī būs noderīga šī izlase, ja 1993. gadā nopirktais ripulis kaut kur noklīdis, nolietojies vai arī to sagrauzusi žurka, klausieties veseli!
PRET. Skolas laikos šo rindu autoram bija dilemma, kas ir pati derdzīgākā un kaitinošākā dziesma latvju mūzikā: brāļu Ziemeļu sīrupainais “Uzsniga sniedziņš balts” vai Rozenštrauha vecišķi blētais “Zilais lakatiņš” un “gadi skrien kā stirnas”? Piedodiet, Āri un Saulceri, arī pēc trijiem gadu desmitiem noriskējot paklausīties Rozenštrauhu top skaidrs, ka tomēr tieši viņš uz visiem laikiem un mūžam šajā topā būs Nr.1…